Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Stefauns jounsons

TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Stāsts

Es kavējos atmiņās… Man ir deviņi gadi . . . Mēs atkal pārvācamies. Jāju uz bēra zirga un dodos pretī nezināmai nākotnei.

Diena sliecas uz vakara pusi. Jau pavasaris, bet laiks pieturas nejauks. Kalnu virsotnes tītas sudrabainā miglā. Šur un tur pie pašām mājām no zemes spraucas jauni, zaļi dzinumi, bet ganībās vēl redzama pērnā kūla

Tas gan tikai tā liekas no pirmā acu uzmetiena. Palūkojies uzmanīgāk, un ieraudzīsi gan šeit, gan tur starp pelēcīgi dzelteniem stiebriem pirmo zaļo, sulīgo zālīti. Tāpēc laikam arī aitas, kas ganās takas tuvumā, nepie­vērš mums ne mazāko uzmanību. Tikai tad, kad esam pavisam tuvu, tās satrūkstas un pajūk katra uz savu pusi. Vai nu viņas sajūt zemes drebē­šanu, vai arī dzird mūsu ratu riteņu čerkstoņu. Mazu gabaliņu paskrē­jušas, tās apstājas un sāk klusi blēt. Un tad kā pēc komandas no tuvējām ieplakām izveļas mazi, balti kamoliņi, tie ir jēri, kas traucas pie savām mātēm un alkatīgi zīž pienu.

Šie maziņie laikam tikai vakar nākuši pasaulē. Ieturot azaidu, tiem vēl nevajag nolaisties uz ceļiem, kā tas jādara vasaras beigās. Piespiedušies pie mātes, jēriņi zīž un zīž, un bez mitas virpina mazās, baltās ļipiņas. Lielās aitas ar mātes lepnumu cienīgi noskatās uz garāmbraucējiem. Tās nebaidās no cilvēkiem, nebaidās pat no melnā, pinkainā suņa, kas, sagrie­zis asti gredzenā, skrien pa ceļu visiem priekšgalā. Un tas arī tiešām ir ļoti kārtīgs suns. Aitām viņš nepievērš ne mazāko uzmanību, toties reti palaiž garām kādu cini, to neapostījis un nepagodinājis ar parasto suņa uzmanības apliecinājumu.

Pēc tam viņš pagaida ceļiniekus un atkal skrien teciņus pa priekšu.

Vīrietim, kas jāj man blakus, ir kalsna seja, pelēkas acis un nav bārdas. Galvā viņam ir rūtaina naģene, kas pastumta slīpi uz labo pusi. Viņš sēž melnā zirgā, kam balta zvaigznīte pierē. Segli ir diezgan jauni, bet viena kāpšļa siksna ir īsāka par otru, un tāpēc viņš sēž šķībi, uzrāvis vienu plecu uz augšu. Šādā stāvoklī viņš jāj visu dienu, vezdams pavadā gaiši bēro zirgu Blēsi, kas iejūgts mūsu ratos. Blesis staipa kaklu, miedz acis un reizi pa reizei rausta pavadu. Mutes dzelži viņam iespiedušies lūpās, uz tām parādījušās zaļganas putas.

Sieviete vai nu turas blakus vīrietim, vai jāj mazu gabaliņu pa priekšu. Viņa sēž sieviešu seglos uz rudās ķēves ar gaišām krēpēm. Galva sievietei apsieta ar šalli, tā aizsedz arī seju, bet melnie ceļa brunči no vienas vietas aplipuši ar zirga spalvām. Zirgi met spalvu — tos nevar pat noglāstīt: lielas spalvu šķipsnas tā vien līp pie rokām. Sieviete ir neliela auguma. Platie brunči apslēpj skaistas, jaunavīgi slaidas kājas melnos, īsos saišu zābaciņos. Šī ir visskaistākā sieviete, ko es pazīstu. Viņa taču ir mana māte. Klēpī viņa tur mazu meitenīti, kas satīstīta daudzās drēbītēs. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka tas ir kaut kāds tīstoklis, bet tad var pa­manīt divas acis un mazu deguntiņu. Meitenīte ir mana māšele, un viņu sauc par Douru.

Nu, bet tagad par puisēnu, tas ir, par mani pašu. Sis ceļojums ir uzsākts viņa dēļ, tāpēc no mana viedokļa viņš šeit ir galvenā persona. Man liekas, ka puisēns ir diezgan simpātisks, kaut arī ar sevišķu skaistumu nevar lepoties — deguntelis aiz pārmērīgas ziņkārības uzrauts uz augšu, un arī acis viņš blisina vairāk, nekā vajadzētu.

Es jāju uz dūkanbēra zirga. Zirgs nav sukāts, uz kakla tam nokarājas garas krēpes, bet acis aizsedz pieres krēpes. Es sēžu seglos, kāpšļu siksnas ir uzsietas, cik vien augstu iespējams, tomēr kāpšļus es nevaru aizsniegt, un jājot kājas man kuļājas zirgam gar sāniem.

Ratos sakrauta visa mūsu iedzīve — maisi ar gultas veļu un lāde ar izliektu vāku. Lāde ir ļoti skaista, uz vāka uzzīmētas rozes. Pa kreisi no slēdzenes redzams skaitlis «18», bet pa labi — «86». Lādei ir sava inte­resanta vēsture. Jau kuro reizi tā maina dzīves vietu, tiek pārvesta uz jaunu māju! Ar lādi saistās manas atmiņas par visām tām mājām, kur tā kādreiz atradusies. Taču pašlaik es par to nedomāju. Te redzams tik daudz jauna, un man nav laika domāt. Es nedomāju pat par mazo, dzelteno lādīti, kas atrodas ratos aizmugurē, kaut arī tajā glabājas visi dārgumi, kas tik mīļi manai sirdij. Arī lādīte pārceļo. Rūpīgi pārsieta ar virvi, tā ir novietota ratu apakšā.

Mēs braucam garām viensētām, es rādu uz tām un jautāju:

— Mamm, kā sauc šo viensētu?

Māmiņa visu zina. Šos nosaukumus arī es esmu dzirdējis, kaut arī nekad agrāk nebiju šīs mājas redzējis. Man par tām stāstīja, un es katru to biju iedomājies savā iztēlē. Diemžēl izrādījās, ka īstenībā tās izskatās pavisam citādas.

Mūsu ceļš ved uz dienvidrietumiem, un mēs aizvien vairāk attālinā­mies no viensētām, kas atrodas augstāk kalnos. Ceļš stiepjas gan pa gran­tētu līdzenumu, ko klāj virši un sūnas, gan pa piekalnēm un šaurām purvu strēmelēm.

Mēs dodamies lejup pa ieplaku, tai abās pusēs paceļas kalni. Pa ieplaku tek strautiņš — tik maziņš, ka mēs to bez grūtībām bieži vien šķērsojam. Bet drīz kalni attālinās. Mēs iejājam ielejā, pie lielākas upītes, kur nemanot ietek arī mūsu strautiņš. Pa kreisi, upītes otrajā krastā, kalni

pavisam izzūd, pāriedami pauguros, ko klāj pelēki krūmi, kas pēc ziema.» sala vēl stāv kaili.

Pa labi, tīrumā, kalnu piekājē redzama neliela viensēta . .. Nē, esmu kļūdījies — izrādās, tur ir divas mājas. Blakus tām tieši no zemes laužas ārā lieli tvaika mutuļi. [1] es tūlīt noprotu, kas šīs būs par mājām, par to varētu arī nejautāt, taču es nespēju atturēties to nedarījis.

Tā ir Leigamiri. Mūsu ceļa mērķis.

Es skatos uz mājām, un visa pasaule manās acīs nobāl. Pats es kļūstu

mazs un bezpalīdzīgs, dzīve uzreiz zaudējusi savu skaistumu un jēgu. Manu jauno dvēseli nomāc smagas domas, neatvairāmas skumjas sa­žņaudz sirdi. Es jūtu: kaut kas ir zudis uz visiem laikiem un nekad vairs neatgriezīsies. Vīrietis, kas jāj kopā ar mums savos čīkstošajos seglos uz melnās ķēves, man vairs neliekas labs un laipns. Nē, tas ir briesmīgs, nepielūdzams cilvēks — viņš taču atņem to vienīgo balstu, kas man palicis dzīvē. Viņš atņem man māmiņu un māsiņu. Vai tad vēl ir vērts dzīvot šajā pasaulē?

Leigamiri jau gandrīz ar roku aizsniedzama. Tikai īsu brītiņu mēs vēl pabūsim kopā. Tiesa, kaut kur dvēseles dziļumos vēl kavējas neskaidra cerība: varbūt kaut kas izjauks notikumu gaitu? Taču nekas nenotiek, šķir­šanās brīdis nepielūdzami tuvojas.

Mēs nogriežamies sāņus no upītes un virzāmies uz māju pusi. Akme­ņains ceļš ved tieši pa purvu un zem zirgu pakaviem līgojas. Mājas stāv piekalnē pavisam tuvu viena otrai. Beidzot iebraucam Austrumu māju pagalmā.

Tukla, gaišmataina sieviete iznāk no mājas un laipni sasveicinās ar mums. Viņai ir apaļa, smaidīga seja, uz muguras atmestas viņas krāšņās pīnes. Sieviete paņem rokās Douru, lai māmiņa varētu vieglāk nokāpt no zirga.

— Labdien, Inga, labdien, dārgā!

Viņas saskūpstās divas vai trīs reizes, bet varbūt arī četras reizes.

Pēc tam sieviete pienāk pie manis. Es vēl aizvien sēžu savos seglos.

— Tad redz, kur puisēns! Ļoti jauks puišuks. Nu labdien, mīļais, lab­dien! Mani sauc par Solveigu, un es, acīm redzot, būšu tava saimniece. Ko tu par to teiksi?

Es klusēju un tikai pieklājības dēļ kustinu lūpas. Varbūt es arī svei­cinu.