Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Es pieceļos agrāk, nekā parasts, un eju uz otru māju atvadīties. Hatl­grimūra nav mājās, Groua ir govju kūtī, bet Ouli un Adi vēl gultā. Es steidzīgi paspiežu brāļiem roku un lūdzu pasveicināt tēvu un māti. Garai sarunai un kaut kādiem filozofiskiem prātojumiem man nav laika. Pats par sevi saprotams, mums vajadzētu par daudz ko cits citam pateikties, bet mēs to aizmirstam izdarīt. Nekas! Kas to lai zina, varbūt vēl kādreiz tiksimies? Pēc tam es atvados no Sigas, un viņa mani nobučo uz vaiga. Lūk, kā dažreiz dzīvē atgadās! Siga taču tā arī netika uzzinājusi manas jūtas pret viņu. Esmu priecīgs, ka viņa to nav uzzinājusi. Vismaz tagad varu nesamulsis saņemt viņas skūpstu.

Mājinieki visi jau ir iznākuši pagalmā, lai atvadītos no manis. Līdz Hruthoularai mani pavadīs Palli. Es klusēdams atvadoties nobučoju visus pieaugušos. Visi kā viens novēl man laimīgu dzīvi. Tikai Jouhans smīnē­dams piezīmē:

— Uz redzēšanos, Hjalti, uz redzēšanos, dārgais. Paldies tev par visu. Savu aitiņu tu pagaidām atstāsi pie mums?

Sabāzis rokas kabatās, viņš stāv manā priekšā, bet es esmu apjucis un samulsis. Man ir kauns, ka biju pavisam aizmirsis Oufeigu.

— Labi, Hjalti, par to nedomā. Rīts gudrāks par vakaru. Kādreiz jau tu par viņas barošanu samaksāsi, — Solveiga mani nomierina.

Es turpinu atvadīties.

Solveiga mani cieši noskūpsta un novēl visu labu. Pēc tam viņa pieliek pie acīm priekšauta stūrīti, slauka tās un smaida. Es noskūpstu Gudrunu. Viņas seja ir tikpat laipna un mīlīga, balss tikpat mierīga kā vienmēr. Kamēr es atvados, viņa sameklē manu roku un iespiež tajā piecu kronu papīra naudas gabalu. Tad es viņu noskūpstu vēlreiz. Pēc tam es atvados no vecā Helgi, un mana seja iegrimst viņa bārdā. Viņš man papliķē uz pleca:

— Ceru, ka no tevis iznāks cilvēks, manu zēn. Tā, redz.

To pateicis, viņš ievelk nāsīs lielu šķipsnu tabakas.

Pienākusi mazās Helgas kārta. Ak, kāpēc gan es skūpstījos ar visiem?

Tagad man arī viņa jānoskūpsta. Nu, ko darīt, lai jau notiek. Es ātri pa­griežos pret viņu, un mēs saskūpstāmies. Helga it nemaz nesamulst un ar abām rokām cieši apķeras man ap kaklu. Pēc tam viņa novēršas un rau­dādama iemetas istabā, bet es aizeju, aizeju smaidīdams.

Palli uzveļ visu manu mantību sev uz muguras. Tas ir neliels maišelis un mana mīļā lādīte. Ceļā mūs sagaida Siga, lai vēlreiz nobučotu savu Palli. Es to varu saprast. Viņa laikam Palli ļoti mīl. Beidzot mēs izejam uz ceļa un kājām dodamies uz rietumiem, pa to pašu ceļu, pa kuru kādreiz aizjāja mana māmiņa. Liekas — tas noticis tikai vakar. Bet tagad pa šo ceļu aizeju es.

Kamēr es aizveru vārtus, Palli stāv un apskata ganības. Pēc tam viņš saka:

— Ja nolīdzinās visus šos ciņus, šeit būs labs tīrums.

Kājniekam ceļš līdz Hruthoularai ir diezgan tāls. Palli apgalvo, ka manas paunas esot ļoti smagas. Es viņam pilnīgi piekrītu un ar to pat lepojos.

Manas domas un jūtas kaut kā dalās: te es domāju par nākotni, te atceros pagātni. Pagātne daudz laika neprasa. Dažos īsos mirkļos man atmiņā garām aizslīd visi notikumi, kādus Leigamiri mājās esmu piedzī­vojis, — gan kā es, sargādams laukus, dežurēju pa naktīm, gan kā būvēju baseinu. Neesmu aizmirsis arī savu Hosu. Jā, man ir ko atcerēties. Ari Palli iegrimis savās domās. Viņš sakārto ērtāk sev uz pleca manas paunas un saka, it kā skaļi domādams:

— Ja tev nākošajā vasarā iekrīt būt šinī pusē, ceru, ka tu, dārgo Hjalti, ienāksi arī pie manis un Sigas.

Es viņam to apsolu. Un Palli turpina skaļi domāt:

— Rietumu māju saimniecībā, protams, nevar neko lielu izvērsties. Vairāk kā divas govis šajā saimniecībā neizturēsi.

— Un tavs zirgs Skjone paliks bez siena, kaut arī tu būsi saimnieks, — es atbildu.

— Siens ir pārāk dārgs, lai to izbarotu zirgiem, — Palli iebilst.

Beidzot mēs esam sasnieguši Hruthoularu. Tur jau gaida kalps no

Hreinpridi mājām. Viņš pavadīs mani un māmiņu. Šoreiz man Hruthou- larā nav ilgi jāuzkavējas. Es arī negribu šeit ilgi palikt. Es atvados no Palli un lūdzu viņu pasveicināt visus Leigamiri iedzīvotājus.

— Neaizmirsti, ka apsolījies pie mums ienākt, ja nākošajā vasarā būsi šajā pusē, — atvadoties Palli man atgādina. — Varbūt tad es varēšu tevi pacienāt ar krūzi kafijas un gabaliņu plāceņa.

Manas un māmiņas mantas ir iekrautas ratos, bet paši mēs ejam kā­jām — Hreinpridi no šejienes nav tālu. Es turos tuvāk pie māmiņas. Mūsu ceļi ir atkal satecējuši kopā, un mani pamazām pārņem kaut kāda ne­apjausta miera un drošības sajūta. Tagad man nav ne no kā jābaidās pie manis ir māmiņa, un es ceru, ka tagad mēs nekad vairs nešķirsimies. Tiesa, māmiņa vairs nav tāda, kādu es viņu pazinu agrāk. Protams, mā­miņa ir priecīga, pat ļoti priecīga, ka mēs atkal esam kopā, bet viņa runā vienīgi par mūsu bēdām. Nevis par mani, ne par mūsu nākotni, bet tikai par Douru. Es neiebilstu — tam tā jābūt. Es pats brīnos, kāpēc agrāk tik maz domāju par savu māsiņu. Man viņu vajadzēja biežāk atcerēties. Un mana satikšanās ar māmiņu nav nemaz tik priecīga, kādu es to visas šis dienas biju iztēlojies . . .

Ceļš vijas gar lavas malu. Kalni palikuši aizmugurē, un mēs ejam p

Mums aiz muguras ratu riteņi, ripodami pa sasalušo ceļu, čīkst un čīkst.

Mēs atkal pārvācamies.

11

Priekšvārds Ceļinieki . Novirze Jaunā dzīve . Ļaudis …. Starp divām ugunīm Baltās naktis . Jauna pasaule . Viesi . Rūpes . Aploki Ziema . Skūpsti

Poēzija un skola . Noslēpumi Pavasaris . Pasaules taisnīgums Pie māmiņas . Mēs atkal pārvācamies

1 Viens no senislandiešu «Sāgas par Njali» galvenajiem varoņiem.

8 2232

[1] islandes sala ir ļoti bagata ar geizeriem — karstiem avotiem, kas plūst no zemes.

[2] sislumans — tiesnesis, policists un nodokļu iekasēšanas priekšnieks administra­tīvajā vienībā «sislā» — vienā divpadsmitajā daļā Islandes.

[3] islandē gandrīz nav mežu, tur mājas agrāk apkurināja ar sausiem kūtsmesliem (kiz- jakiem), tāpat kā mūsu stepju rajonos.

[4] no maija līdz augustam Islandē ir baltās naktis.

[5] islandē katram vīrietim uzvārds ir pēc teva vārda, pievienojot galotni «son» vai «sson». Tā, piemēram, Hjaulmara dēlu sauks par Hjaulmarsonu.

[6] troļļi — tautas ticējumos ļaunie gari, cilvēkēdāji; elfas — labie gari, kas pacienā cilvēkus ar plāceņiem.