PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

PELĒKĀ PŪCE SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

RĪGA «LIESMA» 1978

Varoņi un notikumi, kas aprakstīti šai grāmatā, ņemti no dzīves.

Mednieks Lielā Spalva bija pirmais Pelēkās Pūces skolotājs, kas mācīja pazīt tam zvēru takas. Kanu laiva, ko viņš pats savām rokām bija taisījis no bērza tāss, ilgi glabājās pedagoģiskās skolas muzejā Toronto. Pelēkā Pūce redzēja šo laivu tur 191). gadā.

Bērnus — Seidžo un Sepīenu Pelēkā Pūce labi pazina savās jaunības dienās.

Lasītājam droši vien būs interesanti uzzināt, ka drīz vien pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem mežs daudzu jūdžu platībā kopā ar Bērzupi un dīķi, kur dzīvoja bebri, tika ietverts nacionālā parka teritorijā. Medības šeit tika noliegtas, un pilnīgi iespējams, ka abi šā stāsta varoņi — bebrēni Cile« vijs un Čikenijs nodzīvojuši dzimtajā dīķī līdz sirmam vecumam.

No angļu valodas tulkojusi TIJA PETERSONE Mākslinieks Ā. LIELAIS, ilustiācijas pēc autora zīmējumiem

Ilustrācijas, «Liesma», 1978

Grāmata veltīta bērniem, lai ari kurā zemeslodes daļā tie dzīvotu, kā arī visiem tiem, kas iemīļojuši klusus nostūrus.

Pelēkā Pūce (indiāņu valodā — Vešekvonezin) — tādu iesauku bija dabūjis jaunais indiāņu mednieks, kura dzīves veids stipri vien atgā­dināja naktsputna dzīves veidu. Pelēkā Pūce tomēr īsts indiānis nebija: viņa tēvs, anglis, bija apprecējis indiānieti. Visiem ir zināms, cik nežē­līgi uzvarētāji angļi izrēķinājās ar indiāņiem Kanādā. Vēl šobaltdien augstprātīgie uzvarētāji neuzskata indiāņus par īstiem cilvēkiem, vēl šobaltdien izturas pret tiem netaisni. Pelēkās Pūces tēvs bija lāga cil­vēks un, redzot, kā angļi izturas pret iedzimtajiem, atteicās no dienesta. Pēc tēva nāves Pelēkā Pūce uzsāka īstu indiāņu dzīves veidu: ķēra mežā dažādus dzīvniekus, galvenokārt bebrus, pārdeva kažokādas un tā pel­nīja iztiku. Bez tam viņš strādāja par laivinieku, nesēju, pavadoni. Im­periālistiskā kara laikā viņš tika iesaukts kara dienestā, bija snaiperis un divas reizes tika ievainots. Pēc kara. viņš atgriezās Amerikā, dzimtenē, bet viņa dzimtie meži bija izcirsti un bebri iznīcināti. Pelēkā Pūce ilgi meklēja tādu novadu, kur būtu daudz bebru, taču tādu vietu viņš neat­rada. Tostarp viņš nejauši kaut kur uzgāja divus bebrēnus, kas bija zaudējuši vecākus, un ņēmās tos audzēt; abi ar sievu Anahareo viņi tik ļoti pieķērās tiem, tik ļoti iemīļoja šos gudros dzīvniekus, ka Pelēkā Pūce vairs nespēja medīt un nogalēt bebrus. Viņš sāka rakstīt grāmatu par saviem bebriem un citiem meža dzīvniekiem un īsā laikā kļuva par ievērojamu rakstnieku. Būdams slavens, viņš tomēr bebru audzēšanu ne­pameta — viņš iestājās darbā Kanādas nacionālajā parkā un uz visiem laikiem apmetās dzīvot meža biezoknī ezera krastā. No viņa namiņa uz ezeru veda pazemes eja, un bebri pa to gan devās uz ezeru, gan nāca atpakaļ uz namiņu. Tā viņš visu laiku dzīvoja kopā ar saviem mīluļiem.

Lasot šo Pelēkās Pūces grāmatu, jāpatur vērā, ka autoram nepatīk izdomāt to, kā nav, viņš raksta tikai to, ko pats pieredzējis un pārdzī­vojis, — vārdu sakot, viņš raksta patiesību. Es iemīlēju viņu par patie­sību, iejūtīgo sirdi un vīrišķību.

Mihails Prišvins

Tālu, tālu aiz lielām un mazām pilsētām un fermu laukiem, ko radusi skatīt cilvēka acs, tālu aiz Ziemeļkanādas ciemiem plešas mežonīga, gandrīz nepazīstama zeme. Ja kādam rastos vēlēšanās to apskatīt, tam būtu jādodas kalniem pāri, aizvien tālāk un tālāk — turp, kur nav ne dzelzceļu, ne zemes ceļu, ne māju, pat ne taku, — pēc tam būtu jābrauc laivā ar indiāņu pavadoņiem pa ezeriem un upēm caur bezgalīgiem, vientulīgiem mežiem, kuros brīvi klejo aļņi, brieži, lāči un vilki un lāgiem ziemeļbrieži tik milzīgos baros klīst apkārt, ka nebūtu iespējams tos ne saskaitīt, kaut arī to būtu vajadzējis darīt.

Šais ciemos strādā visi, sava daļa jāpadara arī jaunajiem. Indiāņu dzīve saistīta ar ceļošanu; viņi pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu. Gadās, ka dzīvnieki, no kuriem viņi pārtiek, pazūd no attiecīgā ap­vidus, un ļaudis spiesti vai nu iet tiem līdz, vai arī meklēt jaunus

medību laukus. Ciemi tad ir jānojauc un visa mantība (izņemot, protams, baļķu būdas) jāiekrauj atkarībā no gadalaika vai nu laivā, vai arī kama­nās un jādodas jūdzēm tālu prom. Ja pārceļošana iekrīt ziemā, zēni un meitenes ar sniegkurpēm iebrauc vienu vai divas jūdzes garu sliedi; par to viņi jūtas ļoti lepni, jo aiz viņiem seko suņu vilkto kamanu un cil­vēku karavāna. Vasarā kopā ar vecākiem ļaudīm viņi noairē visu cauru dienu, un katram ir sava neliela nasta, ko vilkt pa sauszemi. Viņiem šis darbs patīk, un pret saviem pienākumiem viņi izturas tikpat nopietni un lietišķi kā viņu vecāki.

Indiāņu dzīve ir grūta un smaga, tāpēc neviens šais ciemos ilgi ne­slinko, citādi visai drīz var palikt bez pārtikas, drēbēm, pajumtes; in­diāņi cits citam palīdz un dalās visā, kas vien viņiem ir, taču uz sliņ­ķiem raugās nicīgi. Kaut arī viņu darbs ir grūts, jaunieši tomēr atrod laiku vienkāršām, kustīgām rotaļām. Dažkārt, kad diena ir galā un uz­nākusi tumsa, viņi sasēžas nometnes ugunskuram apkārt un mirgojošo ziemeļu zvaigžņu gaismā klausās, ko stāsta vecie ļaudis. Daži stāsta par mednieku gaitām, tālām indiāņu ciltīm vai ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši senatnē; citi — par neparastiem piedzīvojumiem mežā. Taču visaizraujošāk stāsta tie pieaugušie, kas paši pabijuši brīnišķīgajā

zemē tālu prom dienvidos, no kurienes ierodas baltie cilvēki un kur milzīgas ka­manas uz riteņiem vēja ātrumā brāžas pa dzelzs takām un, dūmu mutuļus izpūzda- mas, tikpat žigli trauc laivas, kur nav ne indiāņu, ne daudz koku, bet ir vienīgi augstu akmens māju rindas, starp kurām kustas ļaužu pūļi nez kurp iedami un nez no kurienes nākdami- Tai zemē, stāsta, bez naudas nevarot ne nakti pārlaist, ne paēst. Un tas indiāņiem liekas pagalam savādi, jo ceļinieki, kas ierodas šeit, balto' traperu apmetnē vai indiāņu ciemā, vienmēr ir gaidīti un var par brīvu atpūsties un paēst. Indiāņu bērni un lielākā daļa pieau­gušo zina par lielpilsētas dzīvi tikpat daudz, cik jūs varbūt par viņu skarbo dzīvi.

Un, tāpat kā ceļinieki, kuri, iemaldījušies no tālām apmetnēm, stāsta šiem melnacainajiem, smaidošajiem indiāņu bērniem par zemēm, ko tie nekad nav redzājuši, tāpat arī es, kurš reiz dzīvojis kopā ar in­diāņiem, pastāstīšu jums par šiem mežonīgajiem, bezgala tālajiem novadiem.

Vispirms jums jāzina, ka caur šiem tumšajiem, noslēpumainajiem mežiem, kuros mīt nezināmi dzīvnieki un cilvēki, tek milzum daudz upju, ko par ūdensceļiem izmanto ne tikai indiāņi ar savām žiglajām laiviņām, bet arī daudzi ūdensdzīvnieki: bebri, ūdri, ūdeles un bizam- žurkas. Mežiem cauri vijas arī neskaitāmas taciņas, kuras jūs varbūt nekad neatradīsiet, bet pa kurām pārvietojas sauszemes dzīvnieki. Visi šie radījumi atrodas nepārtrauktā kustībā. Tāpat kā cilvēki šai zemē, ari dzīvnieki ir mūžam nodarbināti. Tiem jāatrod vai arī jāuzceļ mā­joklis, jāaprūpē un jāpabaro mazuļi. Daži dzīvnieki ir vienpatņi bez noteikta mājokļa, citi turpretim dzīvo lielos baros, būvē prāvas pilsētas ar apakšzemes tuneļiem, un katrai tādai ģimenei ir savs mājoklis, kas ejām savienots ār citiem mājokļiem. Visgudrākie no viņiem — bebri ceļ siltas mājas, veido ūdenskrātuves, kur peldēties, vāc barību ziemas mēnešiem, strādā gandrīz tāpat kā cilvēki un atpūtas brīžos cits citam kaut ko bubina, jo katram ir savas rūpes un raizes.