PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Lai gan Gitčijam Mīgvonam nebija līdzi ne pārtikas, ne arī segas, viņš nolēma pārnakšņot šeit, ja gadījumā atgrieztos šis vai arī cits ūdrs, jo palaikam tie klaiņo pāros. Taču nekas nenotika, un, kad otrā rītā Gitčijs Mīgvons devās prom, viņš redzēja, ka dīķis ir pilns un ūdens plūst pāri kā iepriekš; slepenā eja atkal noslēpta, un viss ir labākajā kārtībā.

Tas ari gandrīz ir viss. Bet viņš nezināja, ka divi bebrēni, līdz nāvei pārbijušies, rāpoja tik uz priekšu pa vienu no ejām, ko bebri bieži vien izrok dažādiem nolūkiem zem pārpurvojušās augsnes, un, nokļuvuši pa to līdz galam, atklāja, ka atrodas netālu no dambja. Cenzdamies iespē­jami tālāk aizmukt no negantā briesmoņa un neaptverdami vai arī nelik­damies zinis par to, kurp dodas, viņi nepamanīti pārvēlās dambim pāri. Viņi devās tālāk pa izsusējušā strauta gultni uz priekšu un satraukumā it kā dzirdēja šņācošo Nīgika elpu turpat sev aiz muguras. Viņi sadzir­dēja to tik skaidri un tik tuvu, ka naski ielīda krasta dobumā — un īstajā laikā.

Tiklīdz bebrēni bija paslēpušies, ūdrs padrāzās dobumam garām; viņi patiesi bija to dzirdējuši. Par laimi, bebrēniem, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku mazuļiem, nav nekādas smakas; pat lapsa ar savu aso un ju­tīgo degunu būtu varējusi uziet tos tikai nejauši. Nīgiks nekādi nevarēja iedomāties, ka bebrēni ir tuvumā, un pēc pārciestās sakāves pa galvu pa kaklu ļepatoja tikai no bebru dīķa tālāk prom.

Šausmu pārņemtie mazuļi baidījās, ka neatgriežas ienaidnieks, un, pajumā viens otram piekļāvušies, neuzdrošinājās ne iet uz priekšu, ne griezties atpakaļ. Viņi gaidīja, kad māte viņus uzmeklēs. Tas, ka bebrē­niem nebija smakas, paglāba viņus no ūdra, toties tagad varēja kļūt par iemeslu bojā ejai. Izmisīgi izmeklējušies, vecāki tomēr mazuļus neatrada un pat iedomāties nevarēja, ka tie atstājuši dīķi. Satrauktie un izbie­dētie bebrēni nebija pamanījuši, ka patiesībā necik tālu nebija tikuši. Kā divi mazi apmaldījušies bērni viņi bēdīgi un pamesti tupēja ma­zajā aliņā un klausījās, vai neatskanēs mātes klusā, dudinošā balss, ko viņi tā mīlēja. Viņi joprojām gaidīja savu lielo, mīļo māmiņu, kas allaž viņus mierināja, kad gadījās kāda liga, ar savu brūno, pūkaino kažoku sildīja un katru dienu viņus rūpīgi sukāja un tīrīja. Vai nu viņa, vai tētis, kas bija tik jauki ar viņiem rotaļājies, mācījis viņiem peldēt, vien­mēr nesis smaržīgu zāli, kur gulēt, un zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, noteikti atnāks viņiem pakaļ! Taču pašlaik mazuļiem nebija ne smaržīgas zāles, ne maigu, sulīgu lapiņu, tikai cieti akmeņi un grants, un ne tētis, ne arī māmiņa viņiem pakaļ nenāca. Tā abi bebrēni, sarāvušies čokurā, aizvadīja garo nakti, no bailēm un izsalkuma drebinādamies.

Reiz kāds tievs, tumšs, zebiekstei līdzīgs radījums, tikai krietni lie­lāks, pabāza galvu iekšā, bet bebrēni klusi kā divas pelītes gaidīja, tik tikko uzdrošinādamies elpot. Svešais dzīvnieks skaļi apošņāja ieeju alā, kur bija paslēpušies bebrēni, un tad devās tālāk. Tā bija ūdele; ieraudzījusi alā divus bebrēnus, tā baidījās tiem uzbrukt. Pēc brīža ma­zuļi piesardzīgi palūrēja laukā, taču laikus parāvās atpakaļ, lai paglābtos no lielas, pelēkas parādības, kas 110 augšas laidās uz viņiem lejā un gandrīz viņus satvēra, — no šaušalīga, spokaina radījuma milzīgām, ieplestām dzeltenām acīm. Tad šis radījums atkal uzlaidās augšā un, notupies uz kāda nolīkuša zara, vērās lejup, vērās tieši uz viņiem, knakšķināja ar knābi, skaņi un stiepti kliedza un atbaidoši smējās.

Vopeho — Smejošā Pūce bija nolūkojusi bebrēnus un tagad pacie­tīgi gaidīja izdevību. Ikreiz, kad viņi pabāza purniņus no savas slēptuves ārā, briesmīgās dzeltenās acis vērās uz viņiem no augšas.

Gaismai austot, pūces vairs nebija, ūdens atkal plūda dambim pāri un strauts jautri burzguļoja. Bebrēni pa straumi devās meklēt savu māju. Kaut viņi būtu zinājuši, cik tuvu tā atrodas! Bet viņu mazajās nabaga galviņās viss bija sajucis, un viņi galīgi apmaldījās. Būdami par sīkiem, lai peldētu pret straumi, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un slīdēja pa straumi lejup — aizvien tālāk un tālāk no mājām, no vecākiem, no

mazajām māšelēm', ar kurām bija tik jauki draiskojušies un rotaļājušies visu savas īsās dzīves laiku.

Viņi peldēja tālāk noguruši un izsalkuši, j.o nezināja, kur meklēt lapiņas un zālīti. Tomēr ūdenī viņi jutās mazliet drošāk, tāpēc turpi­nāja šo veltīgo ceļojumu, kurš ne ar ko labu nevarēja beigties. Tuvojo­ties Dzeltenajai Bērzupei, mazais strauts plūda lēnāk un rāmāk, un beb­rēni mierīgi slīdēja uz priekšu tā laiskajos ūdeņos. Reiz briedis, meklē­dams barību braslā, pacēla galvu un, ieraudzījis bebrēnus, izslēja ausis un laipnām acīm noskatījās viņiem pakaļ. Tālākā ceļā viņi sastapa bizamžurku, kas sveicinot spalgi iepīkstējās un pašāvās garām. Putni, augstu koku galotnēs vīterodami, noraudzījās uz mazuļiem; saule bija silta un tīkama un pasaule brīnum jauka, un bebrēni kā sapnī peldēja tik uz priekšu — uz nekurieni. Tā viņi būtu peldējuši izvārguši un ne­ēduši, neko neapjēgdami, līdz pēdīgi aizmigtu un nekad vairs nepamos- tos, kā tas palaikam atgadās ar novārgušiem bebrēniem.

Brīdī, kad viņi iepeldēja plašajos, lēnajos Dzeltenās Bērzupes ūdeņos, viņus ieraudzīja Gitčijs Mīgvons.

Atkal atgriezies pie strauta ietekas, kur bija ieturējis pusdienas, viņš bez trokšņa nolaida laivu ūdenī un klusu aizīrās uz bebrēnu pusi. Izdzir­dējuši šļakstienus, tie pavēra acis un ieraudzīja viņu. Taču bebrēni ne­pavisam neizbijās, kad viņš tos aiz mazītiņajām, melnajām astītēm iecēla laivā. Varbūt dzīvnieciņiem viss bija vienalga vai arī, iespējams, laivas priekšgalā uzkrāsotā lielā, modrā acs neizskatījās tik dzedra un nikna, kādai tai vajadzēja būt. Vai arī varbūt bebrēni juta, ka cilvēks nedarīs tiem pāri, jo dzīvnieki, pat viņu mazuļi nojauš, kurš ir viņu draugs. Indiānis saudzīgi saņēma dzīvnieciņus plaukstās, jo tie bija gauži mazi un nožēlojami. Bebrēnu sīkās priekšķepiņas bija savilktas dūrītēs [7] , it kā viņi grasītos cīnīties, lai aizstāvētu savu dzīvību, bet apaļās galvi­ņas aiz pārlieka smaguma nokārušās lejup un actiņas aizdarījušās ciet. Lielā Spalva saprata, ka šiem mazuļiem draud bojā eja, un iežēlojās par tiem. Viņš bija labsirdīgs cilvēks kā jau daždien mednieks.

Lielā Spalva mēģinās glābt bebrēnus. Galu galā, viņš nodomāja, viņš pelnījis iztiku, šaudams bebrus viņu vērtīgās kažokādas dēļ, un tagad, liekas, būtu tikai godīgi, ja viņš izdarītu kaut ko labu šiem diviem no­klīdušajiem mazuļiem, kas nejauši nokļuvuši viņa rokās. No saviem pārtikas krājumiem krastā viņš paņēma kārbu piena, sajauca to ar ūdeni un nedaudz ielēja mazuļiem mutēs. Maigi turēdams šos mazos, pūkainos dzīvnieciņus savās lielajās, brūnajās rokās, viņš juta, cik tukši un sapla­kuši ir viņu vēderiņi un cik vārgi pukst viņu sirsniņas. Kamēr viņš ba­roja bebrēnus, tie cieši turējās ar sīkajām ķepiņām viņam pie pirkstiem.

Barojot zvēriņus, viņš aizvien vairāk atmaiga, lai gan īsti nezināja, ko ar tiem iesākt. Viņam nebija vairs atlicis daudz laika, jo bērniem — Seidžo un Sepīenam bija apsolījis, ka atgriezīsies noteiktā dienā; un viņš negribēja tos sarūgtināt. Ja viņš aiznesīs mazuļus pie dīķa atpa­kaļ, nez vai viņi atradīs ceļu tam pāri, bet, ja palaidīs viņus šeit, viņi noteikti nobeigsies no bada vai arī viņus noķers vanags, ērglis vai pat izbadējusies zivs. Pašam viņam vēl tāls ceļš priekšā, bet šie mazie dzīv­nieciņi būtu tikai traucēklis, tomēr tie bija nokļuvuši lielā nelaimē un tiem bija vajadzīga palīdzība. Lielā Spalva juta, cik nežēlīgi būtu tos pamest. Daži veclaicīgi indiāņi šādās reizēs turas pie ļoti stingriem likumiem.