PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Kāds bija sapostījis dambi!

Tukšajā nirtuvē pa galvu pa kaklu nolaidās viens pēc otra abi lielie bebri. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Viņiem zuda tik dārgais ūdens — ūdens, no kura bija atkarīgas mazuļu dzīvības! Viņu māja tagad bija pie­ejama visai pasaulei, un tas nozīmēja, ka nāve draud viņiem visiem. Četri mazuļi pārbijušies saprata, ka noticis kaut kas šausmīgs, taču, bū­dami vēl par jauniem, neatskārta, kas īsti. Smilkstēdami tie salīda čupiņā, bet satrauktie vecāki pa seklo ūdeni nesās uz priekšu dambja virzienā.

Dambja pašā apakšā viņi atrada caurumu, tik lielu kā muca, pa kuru no dīķa varēja aizplūst viss ūdens. Kā neprātīgi abi bebri ķērās pie darba, vilkdami lejā zarus, kas gadījās pa tvērienam, lieliem pikučiem plēsdami zemi no staignā krasta, asajiem zobiem grauzdami zarus kritu­šajiem kokiem, veldami caurumam priekšā akmeņus, bāzdami starpās zāli un žagarus, rakdami mālus un dzīdami tos spraugās; māli, ūdenim sūcoties cauri, zarus, akmeņus un žagarus stingri saturēja kopā. Taču dīķis bija pārāk mazs, bet sūce pārāk liela, un ūdens, kas ietecēja dīķī no sīkā strauta, plūda projām pārāk ātri.

Un, kad dambis bija savests gandrīz kārtībā, dīķī ūdens vairs nebija!

Izmisums pārņēma bebrus, kamēr tie strādāja (neticiet tiem, kas cen­tīsies jums iegalvot, ka dzīvnieki nespēj izsamist!), tomēr zvēriņi nepa­devās, līdz pēdējā sprauga bija aizbāzta ciet. Savu pienākumu pēdīgi veikuši, viņi pārguruši un nelaimīgi lēni aizvilkās pie saviem četriem mazuļiem mājoklī, kas vairs nesniedza viņiem patvērumu, — mājoklī, kuru ar tādam pūlēm bija cēluši, pie mazuļiem, kurus tik bezgala mī-

lēja. Bebri nav nekādi ātrie gājēji, un atālumu, ko viņi kādreiz viens divi bija nopeldējuši, tagad vajadzēja veikt, gan rāpojot pa gluma­jiem māliem un akmeņiem, gan lienot caur ūdensaugu un zāļu mudžekli. Paies daudz dārgo minūšu, kamēr viņi aizklumburēs līdz tam tumšajam pauguram, kas tagad šķita tik aplam tālu. Šobrīd viņiem varēja uzbrukt jeb­kurš zvērs. Ja garām ietu lācis vai vilks un ieraudzītu viņus, viņiem nebūtu nekāda glābiņa; bebri tagad bija neaizsargāti, jo viņi ir radīti darbam, nevis cīņai.

Žiglāk! Žiglāk! Gitčij Mīgvoii, skrien, cik vien ātri vari! Mazajiem Brāļiem tu esi ļoti vajadzīgs, tūlīt pat esi va­jadzīgs! Drīz, kuru katru brīdi viņam jābūt klāt…

Pa dūņaino izsusējušā dīķa dibenu uz īsajām, gurdajām kājelēm divi nožēlojami bebri nomocījušies gausi kunkuļoja uz alu pie saviem neaizsargātajiem mazuļiem; bet tur, saspiedušies kopā, sīkajām ķepiņām ieķērusies cits citam pūkainajā kažokā, četri bezpalīdzīgi bebrēni šaus­mās; vērās melnā, spīdīgā briesmonī ar plakanu, ļaunu galvu — bries­monī, kas, zobus atiezis, šņākdams kā čūska, lēni līda bebrēniem klāt.

Nlgiks — izsalkušais, nežēlīgais, viltīgais ūdrs, sapostījis dambi un aizplūdinājis no dīķa ūdeni, tagad varēs dabūt to, pēc kā bija nācis, — bebru mazuļus. Tagad situsi viņa stunda. Viņa lunkanais rumpis bija aiz­sprostojis nirtuvi, un likās — bebrēniem glābiņa vairs nav. Savilcis ķe­pas zem sevis, ūdrs gatavojās lēcienam …

Tieši tobrīd Gitčijs Mīgvons aizelsies, bez krekla, ar šauteni kau­jas gatavībā izlauzās no niedrēm blakus dambim un aizlēkšoja pa akme­ņiem uz bebru mājokli.

Ūdrs lēca. Savā negausībā tas grasījās saķert visus četrus bebrēnus uzreiz, bet tie kā atsperes aizlingoja katrs uz savu pusi. Netēmēdams uz vienu noteiktu bebrēnu, ūdrs bija palaidis garām visus un ar spēku ietriecās alas sienā. Uz mirkli tas apstulba, bet bebrēni tikmēr metās tam garām uz izeju, kas tagad bija brīva. Neveiksmes satracināts, pārlie­cināts, ka tik un tā tos ārpusē citu pēc cita noķers, ūdrs jau dzīrās uz­sākt vajāšanu, bet tad pamanīja, ka izeja no alas atkal grimst tumsā. Tas ūdram bija brīdinājums. Nākamajā mirklī, spēkus nežēlojot, tas jau cī­nījās ar abiem lielajiem bebriem. Viņi bija ieradušies tieši laikā; tagad šie draiskie, labsirdīgie dzīvnieki cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai aizsar­gātu savus mazuļus. Ūdrs bija veiklāks un negantāks par bebriem, žokļi tam bija spēcīgi kā buldogam un, aizcirtušies ciet, sažņaudza upuri kā skrūvspīlēs; taču bebriem kažoks ir sīksts, un kaltiem līdzīgie zobi, ar kuriem tie var nograuzt lielu koku un kuri līdz šim nevienam nav no­darījuši ļaunu, tagad ieeirtās ūdra ādā. Bebri, atspērušies ar priekškājām, urbās asajiem zobiem ūdra miesā aizvien dziļāk un dziļāk. Ūdrs cīnījās kā lauva, jo nebija taču no gļēvajiem, cenzdamies sakampt zobos bebra purnu, lai vismaz viens no bebriem nevarētu darboties ar zobiem. To­mēr viņam vajadzēja darīt visu, lai pasargātu savu kaklu, uz kuru mēr­ķēja bebri. Ūdrs locījās un grozījās kā milzīga, spalvaina ķirzaka, izšau­dams savu čūskas galvu gan pa labi, gan pa kreisi, šņākdams, rūkdams, zobus iezdams. Bebri turējās klusēdami, kamēr ūdrs vilka tos šurp un turp, un tikai ar zobiem urbās aizvien dziļāk ūdra miesā. Šeit bija ieradies visbriesmīgākais ienaidnieks, no kura par katru cenu vajadzēja tikt vaļā. Godīga cīņa ar šo nezvēru bija tikai laika šķiešana; viņa ļaun­prātībām jādara gals uz mūžu mūžiem. Viņi cīnījās vēl un vēlreiz, lauzās un valstījās, kamēr izvēlās pa nirtuvi ārā — viens vienīgs kāju, astu un zibošu zobu murskulis — un nokrita tieši pie Gitčija Mīgvona kājām, kurš, kā lidot nolidojis pēdējo posmu starp akmeņiem, atradās jau pie bebru mājokļa. Ieraugot šo jauno ienaidnieku, ūdrs galīgi zaudēja drosmi un, pēdējiem spēkiem izlauzies brīvībā, vienā rāvienā bija prom un bebriem vairs nebija aizsniedzams. Nepievērsdami indiānim uzmanību,

bebri jau dzīrās mesties bēgošajam ūdram pakaļ, taču slidenie dubļi, kas tos atturēja no pakaļdzīšanās, ūdram deva iespēju aizmukt. Tas laidās tikai glumajās dūņās iekšā, aizslīdēdams divdesmit pēdu uz priekšu, tad, divas vai trīs reizes palēcies, atkal aizslīdēja, līdz sasniedza dambi un, pārvēlies tam pāri, pazuda uz visiem laikiem.

Savu mūžu nekaros viņš vairs ar Bebru Tautu!

Lielā Spalva stāvēja turpat uz akmens un redzēja, kā aizbēg ūdrs. Viņš pacēla šauteni un notēmēja uz to, bet neizšāva, nospriedis, ka tas jau pietiekami sodīts. Lai nu kā, viss bija nokārtojies, un ūdens atkal sāka krāties. Ik mirkli dīķis kļuva lielāks, jo ūdeni aizturēja dambis, kuru bebri, kā jūs atceraties, bija salabojuši. Lielā Spalva bija spiegs steigties atpakaļ uz krastu, kamēr ūdens nebija. applūdinājis akmeņus. Tomēr prāts viņam joprojām bija nemierīgs, jo viņš gan bija redzējis, ka bebrēni no mājokļa izdrāžas, bet neredzēja, ka tie būtu atgriezušies. Tāpēc viņš apsēdās krastā tādā vietā, kur nevar viņu ne redzēt, ne ari saost, un vēroja, kā notikumi risināsies tālāk. Drīz vien viņš ieraudzījj, ka bebriene pa vienam vien savāca savus mazuļus. Divi bebrēni bija izlīduši no slēpņa, un, kad viņa piegāja tiem klāt, tie pa vienam uzkāpa uz viņas platās, plakanās astes gluži kā uz mazām kamaniņām un, stin­gri turēdamies pie mātes kažoka, tika aizvilkti pāri dubļiem līdz pat ieejai alā. Braucot ar šo neparasto satiksmes līdzekli, mazuļi raudzījās visapkārt un, nav šaubu, jutās varen apmierināti. Es domāju, ka Lielā Spalva uzjautrinājās ne mazāk par mazuļiem un, redzot, kā māte tos ved mājās, klusu smējās par jocīgo skatu. To visu vērojot, viņš juta, cik. apkaunojoši ir nogalināt tādas dzīvas radības, kas tik smagi strādā, lai nosargātu mazuļus un pieticīgo mājokli, un, liekas, tik patiesi mīl cits citu; viņam ienāca prātā, ka nogalināt bebrus nozīmē to pašu, ko noga­lināt mazus cilvēciņus. Vēl nekad viņš nebija redzējis kaut ko tādu, ķo redzēja šodien, un sāka atskārst, kāpēc daži vecāki indiāņi bebrus sauc par Mazajiem Runājošiem Brāļiem jeb Bebru Tautu.