A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

A.Tolsojs

TULKOJUSI ANNA SAKSE ILUSTRĒJUSI MARGARITA STĀRASTE

IZDEVNIECĪBA „LIESMA" RĪGĀ 19 6 5

TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE

Redaktore A. Sprlvule. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore V. Sporāne. Korektore /. Rolava. Nodota salikšanai 1964. g. 27. augustā. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 21. novembrī. Papīra formāts 70 X 90'/… 6.75 fiz. iespiedi.; 8.90 uzsk. iespiedi.; 5,64 izdevn. 1. Metiens 25 000 eks. Maksā 49 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 18359/J-1834. Iespiesta Latvijas PSR Mi­nistru Padomes Valsts preses komitejas Poligrā­fiskās rūpniecības parvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā. Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 1416.

So grāmatu veltu Ludmilai Iļjiņičnai Tolstojai

Kad es biju mazs — ļoti ļoti sen, — es lasīju kādu grāmatu, ro sauca «Pinokio jeb koka lelles piedzīvojumi» (koka lelle itāliski — buratino).

Es saviem biedriem, meitenēm un zēniem, bieži stāstīju aiz­aujošos Buratino piedzīvojumus. Bet, tā kā grāmata bija pazu­dusi, tad es stāstīju katrreiz citādi, izdomādams tādus piedzīvo­jumus, kādu grāmatā nemaz nebija.

Tagad, pēc daudz daudz gadiem, es atcerējos savu veco iraugu Buratino un nolēmu izstāstīt jums, meitenes un zēni, ne­parasto stāstu par šo koka cilvēciņu.

Aleksejs Tolstojs

Sensenos laikos kādā pilsētiņā Vidusjūras krastā dzīvoja vecs galdnieks Džuzepe, saukts Zildegunis.

Reiz viņam pagadījās pie rokas malkas pagale, parasta pa­gale, ar kādām ziemas laikā kurina pavardu.

— Nav slikta, — Džuzepe sevī noteica, — no tās varētu iztai­sīt tādu kā galda kāju …

Džuzepe uzlika brilles, kas bija notītas ar aukliņu, — jo arī brilles bija vecas, — pagrozīja malkas pagali rokās un sāka to ar cirvīti tēst. Bet, tikko viņš bija sācis tēst, kāds neparasti smalkā balstiņā iepīkstējās:

— Ai-ai, lēnāk, lūdzami!

Džuzepe atstūma brilles uz paša degungaliņa un sāka aplūkot darbnīcu, — neviena nav…

Viņš paraudzījās zem ēvelsola, — nav neviena…

Viņš ielūkojās grozā ar ēveļskaidām, — nav…

Viņš izbāza galvu pa durvīm, — arī uz ielas neviena…

«Vai tiešām man tā tikai likās?» Džuzepe nodomāja. «K;is gan te varēja pīkstēt? …»

Viņš atkal paņēma cirvīti, un atkal — tiklīdz cirta pa pa­gali…

— Vai, sap taču, es saku! — sīka balstiņa iegaudojas.

Šoreiz Džuzepe no tiesas pārbijās, viņam pat brilles no-

svīda… Viņš izskatīja visus istabas kaktus, ielīda pat pavardā un, galvu piešķiebis, ilgi vērās dūmenī.

— Nav neviena …

«Varbūt es kaut ko nepiemērotu esmu iedzēris un man ausīs džinkst?» Džuzepe klusībā prātoja.

Nē, šodien viņš neko nepiemērotu nebija dzēris… Mazliet nomierinājies, Džuzepe paņēma ēveli, piedauzīja ar āmuru, lai asmens izlien ne pārāk daudz un ne pārāk maz, bet tā mēreni, uzlika pagali uz ēvelsola un — līdzko noritinājās pirmā skai­diņa…

— Vai, vai, vai, vai, paklausieties, ko jūs knaibāties? — izmi­sīgi iespiedzās sīkā balstiņa …

Džuzepe nometa ēveli, kāpās, kāpās atpakaļ un apsēdās taisni uz grīdas: viņš atskārta, ka smalkā balstiņa nāca no pagales.

Tobrīd pie Džuzepes ienāca viņa sensenais draugs leijer­kastnieks, vārdā Karlo.

Kādreiz Karlo ar platu salmeni galvā un ar lielisku leijer­kasti bija staigājis apkārt pa pilsētām un dziedādams un muzicē­dams pelnījis sev maizes kumosu.

Tagad Karlo bija jau vecs un vārgs, un viņa leijerkaste sen saplīsusi.

— Sveiks, Džuzepe! — viņš sacīja, ienākdams darbnīcā. — Ko tu tā sēdi uz grīdas?

— Es, vai redzi, esmu pazaudējis mazu skrūvīti… Lai, rauj viņu jods! — Džuzepe atbildēja un pašķielēja uz pagali. — Nu, bet kā tev klājas, vecais?

— Slikti, — Karlo atbildēja. — Domāju, domāju, kā lai no­pelnu maizi… Būtu kaut tu man palīdzējis, padomu devis, vai..,

— Kas tur liels, — Džuzepe jautri iesaucās un klusībā nodo­māja: «Tūdaļ es tikšu vaļā no tā nolādētā malkas gabala.» — Nekas nav vienkāršāk: vai redzi, uz ēvelsola guļ varena pa­gale, ņem to sev, Karlo, un aiznes mājās..,

— E-he-he, — Karlo sašļucis novilka, — un kas būs tālāk? Aiznesīšu pagali mājās, bet manā būcenī pat pavarda nav.

— Es tev no tiesas saku, Karlo… Ņem nazīti, izgreb no šās pagales lelli, iemāci to runāt visādus jokus, dziedāt un dejot un nēsā apkārt pa sētām. Nopelnīsi sev maizes riecienam un glāzī­tei vīna.

Tobrīd uz ēvelsola, kur gulēja pagale, jautra balstiņa iečl- vinājās:

— Bravo, lieliski izdomāts, Zildeguni!

Džuzepe atkal sāka aiz bailēm drebēt, bet Karlo tikai izbrīnā lūkojās apkārt, — no kurienes gan skan balss?

— Nu tencinu, Džuzepe, par padomu, dod tad arī šurp to savu pagali.

Džuzepe paķēra pagali un aši pasvieda to draugam. Bet vai nu viņš bija neveikli pagrūdis, vai arī tā pati palēcās un iebelza Karlo pa galvu.

— Ak tad tādas tās tavas dāvanas! — Karlo apvainots Ie­saucās.

— Piedod, draudziņ, es tas nebiju, kas tev iebelza.

— Tātad es pats sev būšu iebelzis pa pauri?

— Nē, draudziņ, jādomā, pagale pati tev iebelzusi.

— Nav tiesa, tu iebelzi…

— Nē, es ne…

— Es zināju, ka tu esi žūpa, Zildeguni, — Karlo sacīja, — bet tu turklāt esi arī melis.

— Ak tu man lamāsies! — Džuzepe iekliedzās. — Nu, panā­cies jel tuvāk!…

— Panācies pats tuvāk, es tevi kampšu aiz snīpja!…

Abi večuki sapūtās un klupa viens otram virsū. Karlo sa­kampa Džuzepi aiz zilā deguna. Džuzepe pagrāba Karlo aiz sir­majiem matiem, kas tam auga ap ausīm.

Tad viņi sāka pamatīgi dunckāt viens otru pa ribām. Spie­dzīgā balstiņa aiz ēvelsola pa to laiku pīkstēja un kūdīja:

— Sadod, sadod pa krietnam!

Beidzot večuki piekusa un aizelsās. Džuzepe ieteicās:

— Kas ir, līgsim mieru, vai… Karlo atbildēja:

— Nu ko tur, līgsim arī…

Večuki saskūpstījās. Karlo paņēma pagali padusē un devās uz mājām.

Karlo mitinājās mazā kambarītī zem kāpnēm, kur viņam nebija nekā cita kā vien skaists pavards — sienā iepretim durvīm.

Taču skaistais pavards un uguns pavardā, un katliņš, kas vā­rījās uz uguns, nebija īsti, — tie bija uzgleznoti uz veca audekla gabala.

Karlo iegāja kambarītī, apsēdās uz vienīgā krēsla pie galda, kuram nebija kāju, un, pagrozījis pagali gan šā, gan tā, sāka ar nazi grebt no tās lelli.

«Kā lai es to nosaucu?» Karlo prātoja. «Saukšu par Bura­tino. Sis vārds man atnesīs laimi. Es pazinu kādu ģimeni — tajā visus sauca par Buratino: tēvs — Buratino, māte — Bura­tino, bērni — arī Buratino… Visi viņi dzīvoja jautri un bezrū­pīgi …»

Vispirms viņš izgrieza pagalē matus, tad — pieri, tad — acis…

Pēkšņi acis pašas atdarījās un neatlaidīgi blenza viņā…

Karlo nelika manīt, ka ir izbijies, tikai mīlīgi iejautājās:

— Koka actiņas, ko tik ērmīgi manī skatāties?

Taču lelle klusēja, — jādomā, tāpēc, ka tai vēl nebija mutes. Karlo izgreba vaigus, tad notēsa degunu — parastu …