A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

— Vēl vairāk… Ņem šo naudu un aiznes to Karlo tē­tim. Sveicini viņu un saki, ka es lūdzu viņu nekādā gadījumā nenomirt badā vai aukstumā un, pats galvenais, — neizvākties no kambarīša, kur atrodas uz veca audekla gabala uzzīmētais pavards. Ej izgulies un rīt labi agri teci uz mājām.

Buratino iebāza piecus zelta gabalus kabatā un, pieklājīgi paklanījies, teica:

— Pateicos jums, sinjor. Nav drošāku roku, kurām jūs būtu varējuši uzticēt naudu…

Arlekins un Pjero aizveda Buratino uz leļļu guļamistabu, kur lelles atkal ņēmās skaut, skūpstīt, grūstīt, knaibīt un no jauna skaut Buratino, kas tik neizprotamā kārtā bija izvairījies no drausmīgās bojā ejas pavarda liesmās.

Viņš čukstus stāstīja lellēm:

— Te ir kāds noslēpums.

Rīta agrumā Buratino pārskaitīja naudu: zelta gabalu bija tik, cik rokai pirkstu, — pieci.

Samiedzis zelta gabalus saujā, viņš palēkdamies joza uz mā­jām un dungoja:

— Nopirkšu tētim Karlo jaunus svārkus, nopirkšu daudz magoņrausīšu, iesmos uzdurtu ledus karameļu gailīšu.

Kad leļļu teātra telts un plīvojošie karogi bija izzuduši acīm, viņš ieraudzīja divus ubagus gurdi velkamies pa putek­ļaino ceļu: lapsu Alisi, kas steberēja uz trim kājām, un aklo runci Bazilio.

Tas nebija tas runcis, ko Buratino vakar bija sastapis uz ielas, bet kāds cits — arī Bazilio un arī svītrains. Buratino dzīrās paiet garām, bet lapsa Alise viņu glaimīgi uzrunāja:

— Sveiks, labiņo Buratino! Kurp tā steigdamies?

— Uz mājām pie tētes Karlo.

Lapsa vēl glaimīgāk nopūtās:

— Nezinu gan, vai vairs atradīsi nabaga Karlo starp dzīva­jiem, viņš aiz bada un aukstuma ir gluži pie gala…

— Bet vai to tu esi redzējusi? — Buratino pavēra sauju un parādīja piecus zelta gabalus.

Naudu ieraudzījusi, lapsa neviļus pasniedzās pēc tās ar ķepu, bet runcis piepeši plaši atvēra aklās acis, un tās viņam pamir­dzēja kā divi zaļi lukturi.

Taču Buratino nekā no tā nepamanīja.

— Labiņo, jaukiņo Buratino, ko tad tu ar šo naudu darīsi?

— Nopirkšu tētim Karlo svārkus… Nopirkšu jaunu ābeci…

— Ābeci, vai, vai! — lapsa, galvu kratīdama, gauda. — Ne­ņemsi tu labu galu ar to mācīšanos… Rau, es jau arī mācījos, mācījos, bet — paskat vien — tagad lecu uz trim kājām.

— Ābeci, — runcis Bazilio norūca un pikti nosprauslojās ūsās. — No tās nolādētās mācīšanās esmu palicis bez acu gais­mas …

Uz sausa zara ceļmalā tupēja padzīvojusi vārna. Klausījās, klausījās un ieķērcās:

— Kr-rāpj, kr-rāpj! —

Runcis Bazilio tūdaļ palēcās gaisā, ar ķepu notrieca vārnu no zara, izplēsa tai pusastes, — šī tikko, tikko izrāvās. Un atkal izlikās par aklu.

— Par ko tad jūs viņu tā, runci Bazilio? — Buratino izbrī­nījies jautāja.

— Acis aklas, — runcis atbildēja, — man likās, ka tur šune­lis kokā…

Viņi soļoja trijatā pa putekļu klāto ceļu.

Lapsa ierunājās:

— Gudriņo, prātīdziņo Buratino, vai tu gribētu, lai tev nau­das kļūst desmitkārt vairāk?

— Protams, gribu! Bet kā to dara?

— Nekas nav vienkāršāk. Nāc mums līdzi.

— Kurp?

— Uz Muļķu Zemi.

Buratino mazliet padomāja.

— Nē, es tomēr labāk iešu tūliņ uz mājām.

— Lūdzu, mēs jau tevi aiz aukliņas nevelkam, — lapsa sa­cīja, — jo sliktāk tev pašam.

— Jo sliktāk tev pašam, — runcis noņurdēja.

— Tu esi pats sev ienaidnieks, — lapsa teica.

— Pats sev ienaidnieks, — noņurdēja runcis.

— Tavi pieci zelta gabali būtu pārvērtušies par veselu kaudzi naudas…

Buratino apstājās un atplēta muti…

— Mānies!

Lapsa apsēdās uz astes un aplaizījās:

— Es tev tūdaļ izskaidrošu. Muļķu Zemē ir burvju lauks, to sauc par Brīnumu Lauku…Šai laukā izroc bedrīti,noskaiti trīs reizes «Kreks, feks, peks», ieliec bedrītē zelta gabalu, apber ar zemi, virsū uzkaisi sāli, krietni aplaisti un liecies gulēt. Rītā no bedrītes būs izaudzis neliels kociņš un tam lapu vietā karāsies zelta naudas gabali. Skaidrs?

Buratino pat uz augšu palēcās.

— Melo!

— Iesim, Bazilio, — lapsa aizvainoti sarauca purnu, — mums netic — nevajag arī…

— Nē, nē, — Buratino iekliedzās, — ticu, ticu!… Iesim ašāk uz Muļķu Zemi!…

Buratino, lapsa Alise un runcis Bazilio nokāpa no kalna lejā un gāja, gāja — pa laukiem, pa vīna dārziem, caur pīniju birzi, izgāja pie jūras un atkal pagriezās no jūras projām caur to pašu birzi un vīna dārziem…

Pilsētiņa uz pakalna un saule, kas to apmirdzēja, palika te pa labi, te pa kreisi…

— Nav nemaz tik viegli nokļūt Muļķu Zemē, — lapsa Alise nopūzdamās runāja, — visas ķepas var nobrāzt…

Pievakarē viņi ieraudzīja ceļa malā vecu māju ar lēzenu jumtu un izkārtni virs durvīm:

Traktieris «Pie trim grunduļiem»

Traktiernieks izmetās viesiem pretim, norāva cepurīti no plikā paura un lūdza ienākt.

— Nebūtu par ļaunu iekost kaut vai sausu garoziņu, — lapsa teica.

— Kaut ar maizes garoziņu būtu pacienājuši, — runcis at­balsoja.

Viņi iegāja traktierī, apsēdās pie pavarda, kur uz iesmiem un pannām cepās gan šis, gan tas.

Lapsa laizījās vienā gabalā, runcis Bazilio salika ķepas uz galda, ūsaino purnu — uz ķepām un ar acīm ieurbās ēdienā.

— Ei, saimniek, — Buratino cienīgi uzsauca, — dodiet mums trīs maizes garoziņas…

Traktiernieks gandrīz vai apvēlās augšpēdus aiz brīnumiem, ka tādi cienījami viesi tik vien pasūta.

— Jautrais, asprātīgais Buratino ar jums joko, saimniek, — lapsa iegrudzinājās.

— Viņš joko, — noburkšķēja runcis.

— Dodiet trīs garoziņas un klāt vēl, lūk, to brīnišķīgi uzcepto auniņu, — lapsa sacīja, — un vēl šo zoslēnu un pārīti baložu uz iesma, un varbūt vēl akniņas…

— Sešas vistreknākās karūsas, — runcis pavēlēja, — un sī­kas, jēlas zivtiņas uzkodām.

īsi sakot, viņi paņēma visu, kas atradās uz pavarda; Buratino pašam palika tikai maizes garoziņa.

Lapsa Alise un runcis Bazilio notiesāja visu ar visiem kau­liem. Vēderi viņiem uzpūtās, purni spīdēja vien no taukiem.

— Atpūtīsimies stundiņu, — lapsa teica, — un tieši pusnakti dosimies tālāk. Neaizmirstiet mūs pamodināt, saimniek…

Lapsa un runcis ielikās divās mīkstās gultās un rāva vaļā krākt un šņākt. Buratino piemetās kaktā uz sunim nomestām cisām… Sapnī viņam rādījās koks ar apaļām zelta lapām… Tiklīdz viņš pastiepa roku…

— Ei, sinjor Buratino, laiks celties, ir jau pusnakts…

Pie durvīm klauvēja. Buratino uzlēca kājās, izberzēja acis. Gultā ne runča, ne lapsas — tukšs.

Saimnieks viņam paskaidroja:

— Jūsu cienījamiem draugiem labpatika piecelties agrāk, viņi iestiprinājās ar gabalu auksta pīrāga un aizgāja…

— Vai viņi nekā nelika man pateikt?

— Kā nu nelika, lika gan, — lai jūs, sinjor Buratino, ne mirkli nekavēdamies, skrejot pa ceļu uz mežu…

Buratino metās uz durvīm, taču traktiernieks nostājās uz sliekšņa, piemiedza acis un iespieda rokas sānos:

— Bet kas maksās par vakariņām?

— Ai, — Buratino iepīkstējās, — cik tad?

— Taisni vienu zelta gabalu…

Buratino gribēja aši izsprukt viņam gar kājām, bet saimnieks paķēra iesmu, — viņa spurainās ūsas un pat mati virs ausim saslējās stāvus.