A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

— Maksā, nelieti, vai arī es tevi kā vaboli uzduršu uz iesma!

Vajadzēja samaksāt vienu no pieciem zelta gabaliem. Aiz bēdām šņaukādamies, Buratino atstāja nolādēto traktieri.

Nakts bija tumša, vēl vairāk — melna kā sodrēji. Visi gulēja. Tikai virs Buratino galvas nedzirdami lidinājās nakts­putns Lēpis.

Glauzdams mīksto spārnu viņam gar degunu, Lēpis atkārtoja:

— Netici, netici, netici!

Buratino pikti apstājās.

— Kam tad?

— Netici runcim un lapsai…

— Ei nu, ei! …

Viņš rikšoja vien tālāk un dzirdēja, ka Lēpis notarkšķēja viņam pakaļ:

— Piesargies no laupītājiem uz šā ceļa…

Debess malā atplaiksnīja zaļgana gaisma — uzlēca mēness. Priekšā redzams melns mežs.

Buratino sāka iet ātrāk. Kāds viņam aiz muguras ari sāka iet ātrāk. Viņš metās skriet. Kāds nedzirdamiem lēcieniem cilpoja viņam pakaļ. Viņš atskatījās.

' Viņam pakaļ dzinās divi — ar galvās uzmauktiem maisiem, kam acu vietās izgriezti caurumiņi. Viens, pamaza auguma, vēzī- jās ar dunci, otrs, garāks, turēja pistoli, kuras stobrs bija galā platāks un izskatījās kā piltuve…

— Ai-ai! — Buratino iespiedzās un kā zaķis diedza uz tumšo mežu.

— Stāvi, stāvi! — laupītāji kliedza.

Buratino, kaut arī šausmīgi pārbijies, tomēr attapa iegrūst četrus zelta gabalus mutē un nogriezās no ceļa pie kazenājiem aizauguša žoga… Taču te divi laupītāji viņu sagrāba…

— Naudu vai dzīvību!

Buratino, nelikdamies saprotam, ko no viņa grib, tikai aši aši rāva elpu caur degunu. Laupītāji kratīja viņu aiz apkakles, viens draudēja ar pistoli, otrs apčamdīja kabatas.

— Kur tava nauda? — garais rēca.

— Naudu atdod, neš-š-špetneli! — strupais šņāca.

— Saplosīšu lupatās!

— Galvu noraušu!

Te Buratino sāka aiz bailēm tā trīcēt, ka zelta gabali mutē ieskanējās.

— Tad re kur viņam nauda! — laupītāji iekaucās. — Mutē viņam ir nauda …

Viens sagrāba Buratino aiz galvas, otrs — aiz kājām. Un ņēmās viņu kratīt. Bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus.

Pagriezuši viņu ar kājām uz augšu, laupītāji dauzīja tam galvu pret zemi. Taču arī tas viņam nebija nekas.

Laupītājs, tas, kurš bija augumā mazāks, sāka ar platu dunci lauzt viņam zobus vaļā. Tepat, tepat būtu arī atlauzis… Bura­tino izmanījās — un no visa spēka iekoda tam rokā… Taču izrādījās, ka tā nav vis roka, bet gan kaķa ķepa. Laupītājs mežo­nīgi iekaucās.

Tobrīd Buratino izlocījās kā ķirzaka, metās pie žoga, iespur- dza asajos kazenājos, atstādams uz dzelkņiem bikšeļu un jaciņas skrandas, pārlīda otrā pusē un joza uz mežu.

Mežmalā laupītāji viņu atkal panāca. Viņš palēcās, pieķērās pie līgana zara un uzrāpās kokā. Laupītāji — viņam pakaļ. Taču tos kavēja galvā uzmauktie maisi.

Uzrāpies galotnē, Buratino sašūpojās un pārlēca uz tuvāko koku. Laupītāji — viņam pakaļ…

Taču te tie abi nenoturējās un nogāzās zemē.

Kamēr viņi tur krekstēja un braucījās, Buratino nošļūca no koka un laidās mukt, tik aši cilādams kājas, ka ņirbēja vien.

Mēnesnīcā koki meta garas ēnas. Viss mežs bija vienās strēlēs…

Buratino nokļuva drīz ēnā, drīz viņa baltā cepurīte pazibēja mēness gaismā.

Tā viņš aizkūlās līdz ezeram. Pār spoguļgludo ūdeni kā leļļu teātrī karājās mēness.

Buratino pasviedās pa labi — staigns. Pa kreisi — staigns… Bet viņam aiz muguras atkal sāka brīkšķēt zari…

— Turi viņu, turi!

Laupītāji jau bija gluži klāt, viņi drāzās pa slapjo zāli, augstu palēkdamies, lai ieraudzītu Buratino.

— Rau, kur viņš ir!

Viņam atlika tikai mesties ūdenī. Tobrīd viņš ieraudzīja baltu gulbi, kas, galvu aiz spārna aizbāzis, gulēja netālu no krasta.

Buratino metās ezeriņā, ienira un satvēra gulbi aiz pleznām.

— Go-go, — gulbis pamozdamies noguldzināja, — kas tie par nepieklājīgiem jokiem! Lieciet manas pleznas mierā!

Gulbis izplēta milzīgos spārnus un tobrīd, kad laupītāji jau grasījās tvert Buratino aiz kājām, kas rēgojās no ūdens, gulbis cienīgi aizlidoja pār ezeru.

Viņā krastā Buratino palaida vaļā gulbja pleznas, novēlās zemē, uzlēca kājās un pa sūnainiem ciņiem cauri meldriem skrie­šus devās taisni uz lielo mēnesi, kas vēlās pār pauguriem.

Buratino aiz noguruma tikko vilka kājas, gluži kā rudens muša uz palodzes.

Te uzreiz viņš caur lazdas zariem ieraudzīja jauku pļaviņu un tās vidū mazu, mēness apspīdētu mājiņu ar četriem lodziņiem. Uz aizvirtņiem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes. Apkārt auga lielas, debeszilas puķes.

Celiņi nokaisīti tīrām smiltiņām. No strūklakas šļācās sīka ūdens strūkliņa, tajā lēkāja svītraina bumbiņa.

Buratino četrrāpus uzlīda uz lieveņa. Pieklauvēja pie durvīm. Namiņā bija kluss. Viņš pieklauvēja stiprāk, — jādomā, tur cieši gulēja.

Šai brīdi no meža atkal izlēca laupītaji. Viņi bija pārpeldē­juši ezeru, no tiem straumēm tecēja ūdens. Pamanījis Buratino, augumā mazākais laupītājs nejauki iešņācās kā kaķis, garais iekvankšķējās kā lapsa…

Buratino rokām un kājām bungoja durvis:

— Palīgā, labie ļaudis, palīgā!…

Tad pa lodziņu izliecās skaista meitenīte sprogainiem matiem un jauku, uzrauktu deguntiņu.

Acis viņai bija ciet.

— Meitenīt, atveriet durvis, laupītāji dzenas man pakaļ!

— Ak, kas par blēņām! — meitene sacīja, žāvās pavērusi glīto mutīti. — Man nāk miegs, es nevaru atvērt acis…

Viņa pacēla rokas, miegaini parozījās un pazuda lodziņā.

Buratino izmisumā nokrita uz deguna smiltīs un izlikās pa­galam.

Laupītāji pielēca klāt:

— Aha, nu tu mums neizspruksi!…

Grūti iedomāties, ko visu viņi neizdarīja, lai piespiestu Bura­tino atvērt muti. Nebūtu viņi, pakaļ dzīdamies, pazaudējuši dunci un pistoli, tad tepat arī stāstam par nelaimīgo Buratino bulu beigas.

Pēdīgi laupītāji nolēma viņu pakārt ar galvu uz leju. Piesēja viņam pie kājām auklu, un Buratino palika karājamies ozola zarā… Paši apsēdās zem ozola, slapjās astes atšāvuši, un gai­dīja, kad zelta gabali izripos viņam no mutes…

Gaismai austot, sacēlās vējš, lapas ozolā iešalkojās. Buratino šūpojās kā sprungulis. Laupītājiem apnika sēdēt uz slapjajām astēm…

— Pakarājies, draudziņ, līdz vakaram, — viņi draudīgi nošņāca un devās uzmeklēt kādu ceļmalas krodziņu.

Aiz ozola zariem, kur karājās Buratino, izlija rīta blāzma.

Zāle maurā kļuva palsa, debeszilie ziedi pārklājās ar rasas lāsītēm.

Meitene ar cirtainajiem, gaišzilajiem matiem atkal izliecas pa lodziņu, izberzēja un plaši atvēra miegainās, skaistās acis.

Sī meitene bija sinjora Karabasa Barabasa leļļu teātra vis­skaistākā lelle.

Nespēdama panest saimnieka rupjās manieres, viņa bija aizbēgusi no teātra un apmetusies vientuļajā mājiņā zilgajā laukumā.

Zvēri, putni un daži kukaiņi bija viņai ļoti pieķerušies, jādomā, tāpēc, ka viņa bija labi audzināta un maiga rakstura meitene.

Zvēri viņu apgādāja ar visu dzīvei nepieciešamo.

Kāpuri izspieda no sevis pastu zobu tīrīšanai un čīkstošo durvju ieziešanai.