A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Te uzreiz deguns pats sāka stiepties, augt, un iznāca tik garš un smails snīpis, ka Karlo pat nokrekstējās:

— Nelādzīgi garš…

Un sāka apgriezt degunam galiņu. Taču tas nebija tik vien­kārši. Deguns grozījās, vairījās un palika tas pats garais garais, ziņkārais, smailais snīpis.

Karlo ķērās pie mutes. Bet, tikko viņš bija paspējis izgriezt lūpas, mute uzreiz atvērās:

— Hi-hi-hi, ha-ha-ha!

Un no tās mēdīdamās pašāvās šaura, sarkana mēle.

Karlo, nelikdamies par šīm nerātnībām vairs ne zinis, turpi­nāja tēst, drāzt, grebt… Iztaisīja lellei zodu, kaklu, plecus, rumpi, rokas…

Bet, tikko Karlo bija beidzis aptēst pēdējo pirkstiņu, Buratino sāka dauzīt ar dūrltēm viņa pliko pauri, knaibīties un kutināt.

— Paklau, — Karlo stingri aprāja, — es taču vēl neesmu bei­dzis tevi darināt, bet tu jau sāc draiskoties… Kas gan vēl nebūs tālāk… Ko?…

Un viņš stingri paraudzījās uz Buratino. Arī Buratino apaļām peles acīm vērās Karlo tētī.

Karlo izdrāza viņam no skaliņiem garas kājas ar lielām pē­dām. Ar to beidzis darbu, viņš nostatīja koka zeņķi uz grīdas, lai mācās staigāt.

Buratino palīgojās, palīgojās uz tievajām kājelēm, paspēra soli, paspēra otru, klap, klap — taisni uz durvīm, slieksnim pāri un — ārā uz ielas.

Karlo nemierīgs devās viņam paka].

— Ei, palaidniek, nāc atpakaļ! …

Lika drusciņ pagaidīt! Buratino cilpoja pa ielu kā zaķis, koka zoles vien klabēja pa akmeņiem — klip-klap, klip-klap…

— Turiet viņu! — Karlo iesaucās.

Gājēji smējās, rādīdami ar pirkstiem uz skrejošo Buratino. Ielu krustojumā stāvēja milzīgs policists ar uzgrieztām ūsām un trīsstūrainu platmali.

Ieraudzījis skrienam koka cilvēciņu, viņš plaši ieplēta kājas, aizšķērsodams visu ielu. Buratino gribēja izšmaukt viņam caur kājstarpi, bet policists notvēra viņu aiz deguna un turēja tā, līdz piesteidzās Karlo tētis …

— Nu paga tu man, gan es ar tevi tikšu galā, — aizelsdamies runāja Karlo un gribēja iebāzt Buratino savā svārku kabatā…

Buratino nepavisam negribējās tik jaukā dienā, visiem ļau­dīm redzot, augšup saslietām kājām rēgoties ārā no svārku kabatas, viņš veikli izlocījās, nolikās garšļaukus uz bruģa un izli­kās pagalam…

— Ai, ai, — policists sacīja, — šķiet, nelāga lieta.

Sāka salasīties garāmgājēji. Lūkodamies uz guļošo Buratino, viņi kratīja galvas.

— Nabadziņš, — vieni runāja, — jādomā, aiz bada …

— Karlo būs viņu nāvīgi piekāvis, — sprieda citi, — šis vecais leijerkastnieks tikai izliekas par labu cilvēku, patiesībā viņš ir nelādzīgs, viņš ir ļauns cilvēks…

To visu dzirdēdams, ūsainais policists sagrāba nabaga Karlo aiz apkakles un stiepa uz policijas iecirkni.

Karlo šļūkāja ar kurpēm, saceldams putekļus, un skaļi vai- nanāja:

— Vai, vai, sev par postu esmu iztaisījis koka zeņķi!

Kad iela bija kļuvusi tukša, Buratino paslēja degunu gaisā, īpskatījās apkārt un palēkdamies rikšoja uz mājām…

Atskrējis kambarītī zem kāpnēm, Buratino nolikās garšļau­kus uz grīdas blakus krēsla kājai.

— Nez ko lai vēl tādu izdomā?

Nevajag aizmirst, ka tā bija pirmā diena kopš Buratino dzim- ianas. Domas viņam bija maziņas maziņas, īsiņas īsiņas, sīci- las sīciņas.

Tobrīd atskanēja:

— Krri-kri, krri-kri, krri-kri.

Buratino sāka grozīt galvu, lūkodamies apkārt pa kambarīti.

— Ei, kas tur ir?

— Te esmu es — krri-kri…

Buratino ieraudzīja kādu radījumu, kas mazliet atgādināja arakānu, bet ar tādu kā sienāža galvu. Tas sēdēja uz sienas virs >avarda un klusi cirpstēja — krri-kri, blenza izvalbītām, gluži :ā stikla acīm, kas zalgoja varavīksnes krāsās, un kustināja ūsas.

— Ei, kas tu tāds esi?

— Es esmu Runājošais Circenis, — radījums atbildēja,

— dzīvoju šai istabā vairāk nekā simt gadu.

— Te es esmu saimnieks, vācies projām!

— Labi, es aiziešu, kaut gan man skumji atstāt paspārni, kur esmu nodzīvojis simt gadu, — Runājošais Circenis atbildēja,

— taču, pirms aizeju, uzklausies derīgu padomu.

— Ir-r-r-r nu gan man vajadzīgi veca circeņa padomi!…

— Ak Buratino, Buratino, — Circenis runāja, — metpiemalas Izlaidību, klausi Karlo tētim, neskraidi bez vajadzības projām no mājām un rīt pat sāc iet skolā. Tāds ir mans padoms. Citādi tevi sagaida šausmīgas briesmas un drausmīgi piedzīvojumi. Es par tavu dzīvību nedodu ne sprāgušu mušu.

— Kāp-p-p-pēc? — Buratino jautāja.

— Gan jau redzēsi, kāp-p-p-pēc, — Runājošais Circenis atteica.

— Ak tu simtgadīgo kukainīt-circenīt! — Buratino iesau­cās. — Vairāk par visu pasaulē man patīk baigi piedzīvojumi. Rīt mazā gaismiņā es izlavīšos no mājas — kāpa Jāt pa žogiem, postīt putnu ligzdas, ķircināt puikas, raustīt aiz astes suņus un kaķus… Nez ko visu es vēl izdomāšu! …

— Zēl man tevis, žēl, Buratino, dabūsi raudāt rūgtas asaras.

— Kāp-p-p-pēc? — Buratino atkal jautāja.

— Tāpēc, ka tev ir stulbs koka pauris.

Tad Buratino uzlēca uz krēsla, no krēsla uz galda, paķēra āmuru un laida ar to Runājošajam Circenim pa galvu.

Vecais, gudrais Circenis smagi nopūtās, pakustināja ūsas un ielīda aiz pavarda, atstādams šo istabu uz visiem laikiem.

Pēc gadījuma ar Runājošo Circeni kambarītī zem kāpnēm kļuva pavisam garlaicīgi. Diena vilkās un vilkās. Ari Buratino vēderā bija mazliet garlaicīgi.

Viņš aizvēra acis un pēkšņi ieraudzīja šķīvi ar ccptu vistu. Aši atvēra acis, — vista no šķīvja bija pazudusi.

Viņš atkal aizvēra acis un ieraudzīja šķīvi ar mannas biez­putru uz pusēm ar aveņu ievārījumu.

Atvēra acis, — nav šķīvja ar mannas biezputru un aveņu ievārījumu.

Tad Buratino apjēdza, ka viņam šausmīgi gribas ēst.

Viņš pieskrēja pie pavarda un iebāza degunu katliņā, kas vārījās uz uguns. Bet Buratino garais deguns izdūrās katliņam cauri, jo, kā mēs zinām, gan pavardu, gan uguni, gan dūmus, gan katliņu nabaga Karlo bija uzgleznojis uz veca audekla gabala.

Buratino izvilka degunu un palūrēja pa caurumiņu, — aiz audekla sienā bija tādas kā nelielas durtiņas, taču tā aizvilktas ar zirnekļa tīkliem, ka nekā nevarēja saskatīt.

Buratino sāka gramstīt pa visiem kaktiem, vai kur neatradī­sies maizes garoziņa vai kaķa apgrauzts vistas kauliņš.

Ak, nekā, it nekā nabaga Karlo nebija atstājis vakariņām!

Te uzreiz Buratino ieraudzīja groziņā ar ēveļskaidām vistas olu. Viņš to paķēra, nolika uz palodzes un ar degunu — tuk- tuk — pārsita čaumalu.

Olā iečiepstējās balstiņa:

— Paldies, koka cilvēciņ!

No pārsistās čaumalas izlīda cālēns ar pūciņu astes vietā un jautrām ačelēm.

— Uz redzēšanos! Māmiņa Vista mani pagalmā sen jau gaida.

Un cālēns izlēca pa logu — tikpat kā ūdenī iekrita.

— Ai, ai, — Buratino iesaucās, — kā gribas ēst!…

Pēdīgi diena bija galā. Istabā iestājās krēsla.

Buratino sēdēja pie uzgleznotās uguns un aiz izsalkuma pa­klusām žagojās.

Viņš ieraudzīja, ka no pagrīdes kāpņu apakšā parādījās resna galva. Pabāza purnu, paošņāja un izlīda pelēks dzīvnieks īsām kājām.