A.Tolsojs: ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Nesteigdamies tas devās pie groza ar ēveļskaidām, ielīda tajā ošņādams un gramstīdamies un nikni čaukstināja skaidas. Jādomā, meklēja olu, ko Buratino bija pārsitis.

Tad tas izlīda no groza un pienāca pie Buratino. Apostīja viņu, grozīdams melno purnu ar četriem gariem matiņiem katrā pusē. Buratino pēc ēdamā nesmaržoja, — dzīvnieks aizgāja garām, vilkdams sev līdzi garu, tievu asti.

Nu, kā maz varēja nesatvert viņu aiz astes! Buratino tūdaļ to arī satvēra.

Izrādījās, ka tā ir vecā, niknā žurka čauksture.

Aiz pārbīļa viņa jau gribēja kā ēna ieslīdēt zem kāpnēm, raudama līdzi Buratino, bet tad, ieraudzījusi, ka tas ir tikai koka puišelis, apgriezās un trakā niknumā metās tam virsu, lai pārgrauztu rīkli.

Tagad nu gan Buratino nobijās, palaida vaļā žurkas salto asti un uzlēca uz krēsla. Žurka viņam pakaļ.

No krēsla viņš pārlēca uz palodzi. Žurka — pakaļ.

No palodzes viņš pāri visam kambarītim pārsviedās uz galdu. Žurka — pakaļ… Un te uz galda tā sagrāba Buratino aiz rīkles, nogāza zemē, turēdama viņu zobos, nolēca uz grīdas un vilka zem kāpnēm, pagrīdē.

— Tēti Karlo! — Buratino tikko paguva iespiegties.

— Esmu šeit! — skaļa balss atsaucās.

Durvis plaši atvērās, ienāca Karlo tētis. Viņš norāva no kājas koka tupeli un svieda ar to žurkai.

Čauksture, palaidusi koka zēniņu vaļā, nokņadzināja zobus un pazuda.

— Re nu, kur tā palaidnība noved! — Karlo tētis norūca, pa­celdams Buratino no grīdas, un aplūkoja, vai viņam visi locekļi veseli. Apsēdināja uz ceļgala, izvilka no kabatas sīpolu, nomi­zoja.

— še, ēd!…

Buratino iecirta sīpolā izsalkušos zobus un skraukšķinādams un čāpstinādams notiesāja to. Tad viņš sāka trīties ar galvu Karlo tētim gar saraino vaigu.

— Es būšu prātīgs un rātns, tēti Karlo… Runājošais Cir cenis lika man iet skolā.

— Lieliski izdomāts, mazulīt…

— Tēti Karlo, bet es taču esmu pliciņš, no koka, - puika?; skolā mani apsmies.

— Ehē, — Karlo novilka un pakasīja saraino zodu. Tev taisnība, mazulīt!

Viņš aizdedzināja lampu, salūkoja šķēres, līmi un krāsaina papīra atgriezumus. Izgrieza un salīmēja sarkana papīra jaciņu un spilgti zilas bikšeles. No veca zābaka stulma izgatavoja kur­pes un no vecas zeķes — rūķu cepurīti ar pušķi galā.

Ar to visu apģērba Buratino:

— Valkā vesels!

— Tēti Karlo, — Buratino sacīja, — bet kā tad es iešu uz skolu bez ābeces?

— Ehē, tev taisnība, mazulīt…

Karlo tētis pakasīja pakausi. Uzmeta plecos savus vecos, vienīgos svārkus un izgāja ārā.

Drīz vien viņš atgriezās, bet bez svārkiem. Rokā viņam bija grāmata ar lieliem burtiem un jaukām bildēm.

— Te tev būs ābece. Mācies vesels!

— Tēti Karlo, bet kur tavi svārki?

— Svārkus es pārdevu… Nekas, iztikšu tāpat… Dzīvo tikai tu vesels!

Buratino iekļāva savu garo degunu Karlo tētes gādīgajās rokās:

— Izmācīšos, izaugšu liels — nopirkšu tev tūkstoš jaunu ;vārku…

Buratino šai savas dzīves pirmajā vakarā no visas sirds gri- )ēja dzīvot bez blēņām, kā bija mācījis Runājošais Circenis.

Agri no rīta Buratino ielika ābeci somā un palēkdamies skrēja iz skolu.

Pa ceļam viņš pat aci nepameta uz veikalos izliktajiem gardu- niem — medū ceptiem magoņrausīšiem, saldiem pīrādziņiem un ociņos uzdurtiem ledus karameļu gailīšiem.

Viņš negribēja skatīties uz puikām, kas laida gaisā papīra ūķus…

Ielai pāri stūrēja svītrainais runcis Bazilio, ko varēja ķert iz astes. Taču Buratino atturējās arī no tā.

Jo tuvāk viņš nāca skolai, jo skaļāk turpat necik tālu Vidus­jūras krastā spēlēja jautra mūzika.

— Pī-pī-pī, — pīkstēja fleite.

— La-la-la-la, — dziedāja vijole.

— Džiņ-džiņ, — šķindēja vara šķīvji.

— Bum! — dimdināja bungas.

Uz skolu bija jāpagriežas pa labi, mūzika skanēja pa kreisi. Buratino sāka klupt. Kājas pašas griezās uz jūras pusi, kur:

— Pī-pī, pī-ī-ī-ī-ī…

— Džiņ-lalā, džiņ-lalā …

— Bum!

— Skola jau nekur neaizbēgs, — Buratino pats sev skaļi iegalvoja. — Es tikai paskatīšos, paklausīšos un tad — skriešus uz skolu.

Un, cik jaudas, viņš metās skriet uz jūru. Viņš ieraudzīja audekla telti, ko greznoja dažādu krāsu karodziņi, kas plandījās jūras vējā.

Telts augšā padejodami spēlēja četri muzikanti.

Lejā kupla, smaidīga krustmāte pārdeva biļetes.

Pie ieejas drūzmējās liels pūlis — zēni un meitenes, karavīri, limonādes pārdevēji, aukles ar zīdaiņiem, ugunsdzēsēji, past­nieki, — visi, visi lasīja lielu afišu: *

Leļļu teātris

Tikai viena izrāde!

Steidzieties!

Steidzieties!

Steidzieties!

Buratino paraustīja aiz piedurknes kādu zeņķi:

— Sakiet, lūdzami, — cik maksā ieejas biļete?

Puika nesteigdamies norūca caur zobiem:

— Četrus soldo, koka vīriņ.

— Saprotiet, zēn, es esmu aizmirsis mājās savu naudas maku… Vai jūs nevarētu man aizdot četrus soldo?

Puika nicīgi iesvilpās:

— Atradis muļķi!…

— Man š-š-š-š-š-š-šausmīgi gribas noskatīties leļļu teātri! — Buratino izgrūda caur asarām. — Nopērciet par četriem soldo manu brīnišķīgo jaciņu …

— Papīra jaķeli par četriem soldo? Pameklē muļķi!

— Nu tad manu jauko cepurīti…

— Ar tavu cepurīti var tikai kurkulēnus zvejot… Meklē muļķi!

Buratino pat deguns sametās auksts, — tik ļoti viņam gribē­jās nokļūt teātrī.

— Zēn, tādā gadījumā ņemiet par četriem soldo manu jauno ābeci…

— Ar bildēm?

— Ar br-r-r-rīnišķīgām bildēm un lieliem burtiem.

— Nu, lai iet! — puika bija ar mieru, paņēma ābeci un negri­bīgi noskaitīja četrus soldo.

Buratino pieskrēja pie kuplās, smaidīgās krustmātes un no­pīkstēja:

— Klausieties, dodiet man biļeti pirmajā rindā uz vienīgo leļļu teātra izrādi.

Buratino apsēdās pirmajā rindā un sajūsmā raudzījās uz nolaisto priekškaru.

Uz priekškara bija uzzīmēti dejojoši cilvēciņi, meitenes mel­nās maskās, drausmīgi, bārdaini vīri ar zvaigžņotām rūķu cepu­rēm, saule, kas izskatījās kā pankūka ar degunu un acīm, un citas valdzinošas bildes.

Atskanēja trīs zvana sitieni, un priekškars pacēlās.

Uz nelielas skatuves pa labi un pa kreisi stāvēja kartona koki.

Virs tiem karājās mēnessveidīga laterna un meta atspīdumu spoguļa gabaliņā, kur peldēja divi no vates darināti gulbji ar zelta knābjiem.

Gar kartona koku iznāca mazs cilvēciņš garā, baltā kreklā ar garām piedurknēm. Seja tam bija apkaisīta ar pūderi, tik baltu kā zobu pulveris.

Viņš paklanījās visgodājamai publikai un sērīgi teica:

— Sveiki, mani sauc Pjero… Tūliņ mēs jums spēlēsim komēdiju ar nosaukumu «Meitene ar gaišziliem matiem jeb trīsdesmit trīs belzieni». Mani dauzīs ar nūju, pļaukās un sitis man pa pakausi. Tā ir ļoti jocīga komēdija…

Gar otru kartona koku izlēca otrs cilvēciņš — viscaur rūtains kā šaha galdiņš.

Viņš paklanījās visgodājamai publikai:

— Sveicināti, es esmu Arlekins!

Tad viņš pagriezās pret Pjero un iekrāva tam divas tik skaļas pļaukas, ka šim no vaigiem sāka birt pūderis.