Uldis Ģermānis
Latviešu tautas piedzīvojumi
„Nāc līdzi, Vidvut, manu jauno brāl, Lai tev no kalna rādu viņus laikus . .." (J. Medenis)
1.ZIEMEĻU LEDUS IZVEIDO LATVIEŠU ZEMI
Mūsu tēvu zeme dabūja savu tagadējo izskatu pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad gaiss bija kļuvis tik auksts un mitrs, ka šo laiku mēs tagad saucam par ledus laikmetu.
Neviens pētnieks vēl nav varējis izskaidrot, no kurienes šis aukstums cēlās. Kaut kas neparasts bija noticis vai nu ar sauli, vai ar pašu zemi, jeb ar gaisa okeānu, kas apņem to.
Pāri Ziemeļeiropai un Viduseiropai — līdz tagadējai Berlīnei klājās varena ledus sega. Domā, ka tā sasniegusi pat vairāku kilometru biezumu. Šis ledājs bija vispirms izcēlies Skandinavijas kalnos un tad lēni, bet nemitīgi plūdis uz priekšu.
Rievas un švīkas Zviedrijas klintīs vēl tagad rāda ledāja virzienu. Tas nesa sev līdz un dzina sev pa
priekšu milzīgus smilšu, māla un akmei u daudzumus. Tādā ceļā Skandinavijas granīta un gneisa gabali nokļuva mūsu zemē. Daži no tiem bija pat krietnas zemnieka mājas augstumā, un ļaudis senos laikos sauca tos par velna jeb milžu akmeņiem, jo nezināja, kā tie cēlušies.
Zvēri un cilvēki glābās Eiropas dienvidos, bet arī tur bija aukstāks nekā tagad. Skarbi vēji pūta no ziemeļiem un nesa sev līdz putekļu un smilšu mākoņus, jo zeme ledāja tuvumā bija kaila un neaizsargāta. Šie putekļi nogūlās Dienvideiropas stepēs — tā radās tur tagad tik auglīgā zeme.
Gadu tūkstoši pagāja, un pamazām atkal kļuva siltāks. Milzīgā ledus sega sāka kust, un spēcīgas ūdens straumes izgrauza plašas ielejas, meklējot ceļu uz jūru. Citās vietās, ledus atliekām izkūstot, radās neskaitāmi ezeri. Ledāja sadzītās lielās smilšu un akmeņu kaudzes palika un veidoja pakalnus un augstienes. Dažās vietās tās aizsprostoja ceļu senajām upēm, un tām vajadzēja lauzt sev jaunu gultni. Radās krāces un ūdens kritumi. No kūstošā ledāja mutuļoja straujas „ledus upes", kas nesa līdz nogludinātus un ūdenī noslīpētus oļus, smiltis un mālus. No tiem izcēlās gareni oļu uzkalni, smilšu un mālu nogulumi.
Pazūdot ledus smagajai segai, zeme vietām pacēlās augstāk un tur, kur agrāk bija jūra, radās sauszeme. Daudz un dažādu notikumu pilna bija daba šajās tālajās dienās.Tie bija mūsu zemes jaunības gadi—strauji un nemierīgi. Tāpat tas bija pārējās zemēs ap Baltijas jūru.
Tanī laikā radās mūsu līdzenumi un augstienes, un daudzie ūdeņi.
Tas viss notika vairāk nekā pirms 10.000 gadiem.
Ledus segai kūstot un pazūdot pāri Baltijas jūrai uz ziemeļiem, mūsu zemē ieradās pirmie ieceļotāji. Tie bija tādi, kas bija pieraduši pie aukstuma un tāpēc sīksti un izturīgi. Tikai tādi toreiz varēja apmesties šinī zemē, jo laiks joprojām bija vēss. Vēl turpat netālu ziemeļos atradās kūstošā ledus siena.
Paši pirmie ieradās augi un stādi, kādus tagad var atrast Ziemeļeiropas un Ziemeļamerikas tundrās. Tie bija ķērpji un sūnas, mazi sagriezušies purva bērziņi un dažādi krūmāji. Šie tundras augi ceļoja uz ziemeļiem, atdodami savu veco mājvietu tādiem, kam labāk derēja siltums.
Tā Eiropas augi, ledājam dilstot, bija sakustējušies. Viņi devās tālā ceļā, lai atkal ieņemtu zemi, kas bija kļuvusi brīva no ledus. Viņu priekšpulks bija šie mazie, neizskatīgie, bet sīkstie un bezbailīgie tundras augi.
Arī mūsu dienās augu ceļošana nav beigusies (viens no pazīstamākiem ceļotājiem, piemēram, ir egle), bet to vairs nevar salīdzināt ar šo seno — lielo ceļojumu.
Šis ceļojums sacēla kājās arī dzīvnieku valsti. Zvēri jau no senseniem laikiem bija saraduši katrs ar zināmiem stādiem un kokiem. Un viņi sekoja saviem klusajiem, vecajiem paziņām pa pēdām.
Tāpēc tie bija tundras zvēri un dzīvnieki, kas citiem pa priekšu ienāca mūsu zemē. Tur bija polārais zaķis, polārā lapsa, daudzi sīkāki zvēriņi, putni un pats galvenais — ziemeļbriedis.
2.LIELAIS CEĻOJUMS UZ ZIEMEĻIEM
„Pirms vel sniegs bij sācis kust, Nāca sīki gāju putni." (J. Rainis)
Bet pakaļ ziemeļbriedim uz ziemeļiem devās viņa
mednieks. Tā pirmie cilvēki nonāca tagadējā Latvijā. Mums ir pierādījumi par šo cilvēku dzīvi mūsu zemē no vidējā akmens laikmeta (apm. 7000.—3000. g. pr. Kr.).
Gaiss turpināja kļūt arvien siltāks. Priede un bērzs steidzās ieņemt plašus apgabalus uz ziemeļiem. Tiem sekoja vesela rinda lapu koku — ozols, liepa, goba, alksnis, apse, kļava, osis, lazda u. c. Tundrai bija jāturpina ceļot tālāk, līdz tā sasniedza savu tagadējo apvidu. Arī ziemeļbriedim bija jāaiziet. Staltradzis briedis, alnis, stirna, mežcūka, meža vērsis (sumbrs) ieradās ganīties Latvijas mežos un mežu pļavās. Vilks, lapsa, lūsis tiem sekoja, arī brūnais lācis iečāpoja viņiem līdz.
Daļa seno mednieku turpināja savu ceļu uz ziemeļiem, bet citi palika uz vietas. Viņi labprāt apmetās upju un ezeru krastos, jo bija reizē mednieki un zvejnieki. No koka, kaula, raga un akmens tie taisīja savus ieročus un rīkus. Viņi bija pieradinājuši suni, kas tos pavadīja medībās un palīdzēja sargāt viņu apmetnes. Citu mājlopu tiem nebija, arī zemi viņi nemācēja kopt.
Vairākas viņu apmetnes no jaunā akmens laikmeta (3000.—1500. g. pr. Kr.) ir atrastas mūsu zemē. No tām mēs varam spriest par šo mednieku ieročiem un dzīves veidu. Mēs zinām arī, ka viņi prata gatavot māla traukus, ko tie izrotāja, iespiežot mālā mazas bedrītes. Tāpēc šos izrotājumus sauc par bedrīšu un zobiņu jeb ķemmes ornamentu.
Līdzīgus darba rīkus un traukus zinātnieki ir atraduši ļoti plašā apgabalā: apmēram no Vislas upes līdz Jeņisejai Sibirijā. Tāpēc jādomā, ka tā bija. viena un tā pati tauta jeb radniecīgas ciltis, kas apdzīvoja šo lielo telpu, kaut arī viņi, kā jau mednieki, dzīvoja ļoti izkliedēti.
Bet šie mednieki un zvejnieki nebija vēl latviešu sentēvi. Tikai trīs tautas tagadējā Eiropā (somi, igauņi un ungāri) un dažas tautiņas Padomju Savienībā ir cēlušās no šīm senajām ciltīm, ko mēs tagad saucam par somiem-ugriem.
„Runāj' cirvji, runāj' kapli, Pah brāļi nerunāja." (Tautas dz.) 3
Kādreiz, pirms kādiem 4000 gadiem (ap 2000. g. pr. Kr.), Eiropā atkal bija jaužams nemiers. Ap šo laiku par jaunu sakustējās kāda tautu saime, kas jau agrāk bija sūtījusi izceļotājus no sava vidus.
Šo pirmtautu tagad mēdz saukt par indoeiropiešiem. Tie bija viņi, kam bija lemts ieņemt Eiropas lielāko daļu un aiziet līdz Irānai un Indijai. Par viņu pēcnācēju savstarpējo radniecību liecina līdzība šo tautu valodās. Ar laiku izklīstot uz visām debess pusēm, tie nāca sakaros ar citām tautām un arvien vairāk atsvešinājās viens no otra.
Ja šodien latvieši satiekas, piemēram, ar angļiem, frančiem, vāciešiem vai krieviem, tad tie nevar saprast viens otra valodu. Un tomēr viņi ir šo seno indoeiropiešu tālie radinieki.
Neviens nevar pateikt, kur īsti atradās šīs pirmtau- tas dzimtene, un kā šī tauta izcēlās. Tikai tik daudz ir zināms, ka sākumā tie nedzīvoja ne pārāk tālu uz dienvidiem, ne uz ziemeļiem. Par to liecina vārdi indoeiropiešu tautu valodās, kas apzīmē augus, dzīvniekus, darba rīkus.
Senvēstures pētnieki (arehaiologi) ir atklājuši, ka ap otro gadu tūkstoti pr. Kr. kāda jauna tauta ienāk
Latvijas rietumu un dienvidu daļā — tagadējā Kurzemē un Zemgalē. Tajā laikā tur parādās ieroči, darba rīki un trauki, kas ir pavisam citādi kā senajiem medniekiem un zvejniekiem. Atnācēji neizrotāja savus traukus, iespiežot mālā mazas bedrītes, bet viņu ornaments atgādina auklas nospiedumu. Tāpēc to sauc par auklas ornamentu. Viņiem līdzi bija akmens kapļi, un tas rāda, ka tie prata kopt zemi. Bez tam ir uzglabājušies viņu cirvji. Tiem ir slaida, skaista forma, meistara rokas darināta, un tie ir rūpīgi noslīpēti. Skatoties no sāniem, viņi atgādina laivu, un tos parasti apzīmē par laivas cirvjiem. Šie cirvji nebija domāti malkas skaldīšanai — tic bija kaujas cirvji.
Читать дальше