Tauta, kas ieradās mūsu zemē, bija reizē zemkopji un karavīri. Šīs īpašības viņi saglabāja cauri gadu tūkstošiem. Līdzīgas senlietas no šī laikmeta atrastas arī tagadējā Lietuvā un Prūsijā.
No šiem seno laiku zemkopjiem un karavīriem vēlāk izcēlās baltu tautas — latvieši, leiši un senie prūši.
Tā, pirms 4000 gadiem, mūsu sentēvi jeb pirmbalti ienāca tagadējā Latvijā. Viņiem radniecīgas ciltis ir izplatījušās vēl tālāk uz ziemeļiem, jo laivas cirvji ir atrasti, piemēram, arī Somijā. Bet ziemeļu apgabali galu galā nonāca somu-ugru rokās.
Gadu tūkstošiem balti un somi-ugri ir bijuši kaimiņi. Tie ir dzīvojuši gan miermīlīgi un daudz ko aizguvuši viens no otra, gan izcīnījuši sīvas cīņas savā starpā.
Varbūt, ka šajās cīņās arī dzima tas naids un ilgie asins atriebības kari (,,vaidu laiki"), kas vēlāk gadu simteņiem plosījās latviešu un igauņu starpā.
Taču pienāca reiz laiks, kad abas tautas apvienojās ieroču brālībā, lai kopīgi sargātu savu brīvību (skat. 97. un 99. nod.). Bet līdz tam vēl ceļš bija tāls.
„Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāiu kalns mirgo, tur ūdens pils." (J. Rainis)
Nav neviena, kas mums varētu pastāstīt par šiem tautu pārgājieniem, viņu dēkām un piedzīvojumiem, satiekoties ar zvēriem un svešiem cilvēkiem lielajos mežos, kas toreiz klāja Eiropu. Neviens tur nav aprakstījis notikumus ilgajā akmens laikmetā, kas Zie- meļeiropā beidzās tikai ap 1500. g. pr. Kr. Eiropieši vēl neprata rakstīt.
Mēs tagad savukārt neprotam daudz ko tādu, ko šie senie ļaudis prata un varēja. Mums būtu ilgi jāvingrinās un jāmācās, lai mēs no tā materiāla, kas bija mūsu sentēvu rīcībā, varētu izgatavot sev ieročus un darba rīkus, un lai mēs neaizietu bojā cīņā ar dabas spēkiem, zvēriem un naidīgām ciltīm.
Nav šaubu, ka atpūtas brīžos — varbūt jo sevišķi vakaros, kad viņi sēdēja pie saviem ugunskuriem, tie pārrunāja savus piedzīvojumus. Vecākie droši vien, tāpat kā tagad, atcerējās senos laikus un savu tēvutēvu cīņas un darbus. Radās seni stāsti, teikas un dziesmas. Bet gadu tūkstošu gaitā daudz kas aizmirsās, daudz kas pārveidojās, un nākošās paaudzes daudz ko nesaprata.
Daži senseni izteicieni, domas un gudrības paglābās tautu valodās. Tiem, kam laimējas tos pareizi iztulkot, uz brīdi paveras kāda aina no aizgājušo paaudžu dzīves, viņu domām un uzskatiem. Bet tas ir tikai tik daudz, cik šķemba no nogrimuša kuģa.
Tomēr, šķiet, mēs vēl šodien neesam brīvi no tā, ko pārdzīvoja un izjuta mūsu tālie ciltstēvi. Dažreiz miegā mūs pārņem pēkšņas bailes — mums liekas, ka mēs krītam it kā no augsta koka. Daudzreiz mūsu senčiem nācās pārnakšņot draudīgā mežā koku zaros, kad apkārt ložņāja plēsīgi zvēri. Nevajadzēja daudz, lai miegā pazaudētu līdzsvaru.
Tāpat kādreiz bija liels risks vienam doties pāri lielākam klajumam. Ja tur uzbruka kāds, kas bija stiprāks un plēsīgāks, tad grūti bija glābties un paslēpties. Dažus cilvēkus vēl tagad pārņem nesaprotamas bailes, ejot pāri kādam tukšam laukumam. Iespējams, ka atmiņas par sen aizmirstām dēkām vēl dzīvo kaut kur dziļi zem mūsu apziņas.
Bieži vien, sveicinot otru cilvēku, mēs, neko nedomājot, drusku paceļam labo roku. Varbūt tā ir tā pati kustība, kas radās pirms gadu tūkstošiem, kad senais cilvēks pacēla labo (stiprāko) roku, lai rādītu, ka tanī neslēpjas ierocis, un ka viņš tuvojas otram kā draugs.
Uzticamākais liecinieks par vissenākajiem laikiem tomēr ir pati zeme. Tā ir gan klusa, bet tā neprot arī melot. Tur ir uzglabājušies seno cilšu ieroči un darba rīki. Zeme glabā arī viņu kaulus.
Tādā kārtā ir saglabāta daļa no aizmirstiem laikiem un tautām, viņu cīņām un darbiem, viņu ceļiem un robežām. Senvēstures pētnieki ir daudz un pacietīgi strādājuši, lai atraktu un noskaidrotu to, ko zeme pasargājusi no iznīcības un pazušanas. Zinātni, kas ar to nodarbojas, sauc par arehaioloģiju, kas latviski nozīmē — mācība par vissenākajiem laikiem.
Tā ir mūsu tēvu zeme, no kuras mēs dabūjām zināt, ka mūsu sentēvi ienākuši viņas robežās kādreiz jaunajā akmens laikmetā.
4.AIZMIRSTIE PIEDZĪVOJUMI
„Bet viņi (aisti, t. i. balti) pētī arī jūru, un vienīgie no visiem salasa seklās vietās un jūras krastā dzintaru …" (Romiešu vēsturnieks Tacits)
simteņi nāca un gāja. Arvien vairāk līdumu bija radies mežu vidū. Jaunie atnācēji cirta un dedzināja un ar saviem akmens kapļiem uzplēsa nekad vēl neskarto zemi.
Zvēri nemierīgi ostīja dūmus, kas cēlās no šiem izcirtumiem, un atkāpās dziļāk mežu biezokņos. Bet vakaros parasti apklusa kņada un troksnis ļaužu mītnēs. Tad ziņkārīgākie, kā lapsa un lācis, izlīda mežmalā, ošņāja un pētīja, un dažreiz sacēla kājās suņus, kas sargāja līdumnieku mantu un lopus.
Taču mežu un purvu vēl bija daudz. To vidū cilvēku iekoptie lauki bija tikai kā mazas saliņas. Zvēriem vēl piederēja zemes lielākā daļa.
Grūti bija ceļot tanīs laikos, kad nebija ne ceļu caur biezajiem mežiem, ne tiltu pār upēm un gravām. Bezgala lēni un tikai gadījuma dēļ atklīda ziņas par citām zemēm un tautām, par jauniem notikumiem un atklājumiem.
Vieglāk bija tikt uz priekšu pa upēm, nekā lauzties caur mežiem un purviem. Gadījās, ka enerģiski ļaudis ari toreiz uzņēmās tik lielu risku kā ceļošanu.
Tie bija seno laiku tirgotāji, kas devās bīstamos ceļojumos, lai iegūtu mantas, kādu nebija pašu zemē.
Ziemeļu zemēs bija daudz un dažādu zvērādu, Baltijas jūras krastos varēja atrast arī neredzētus dārgus akmeņus. Tos izsvieda jūra pēc ziemeļu un ziemeļrietumu vētrām, un, kad tos pacēla un turēja pret gaismu, tie mirdzēja kā saule.
Senie grieķi nosauca šo akmeni par „elektronu". No šī vārda arī cēlās tagad tik pazīstamais nosaukums ..elektrība". Jau vairāk kā 1000 gadus pirms Kristus šie skaistie un dārgie akmeņi bija nonākuši Grieķijā. Archaiologi ir tos atraduši karaļu kapos senajās Mikēnās.
Mēs ,,elektronu" saucam par dzintaru un zinām, ka tas cēlies no sen bojā gājušu skuju koku sveķiem. Šos mežus reiz pārpludināja Baltijas jūra, un sveķi lēnām sacietēja un pārakmeņojās. Ne mazums sīku kukaiņu un augu bija nogrimuši šajos lipīgajos sveķos, pirms tos pārklāja jūra. Caurspīdīgais dzintars ir paglabājis viņus līdz mūsu dienām. Tie vēl tagad šajā akmenī izskatās kā dzīvi, lai gan no viņu nāves pagājuši simtiem tūkstošu gadu.
Sevišķi bagāts ar dzintaru bija tas Baltijas jūras krasts, kuru pirmie sasniedza rietumu balti. No viņiem cēlās niknie karotāji un lielie jātnieki — senie prūši. Šo zemi vēl tagad sauc par Austrumprūsiju. No turienes pa Vislas upi gāja samērā labs ceļš uz Vidus- un Dienvideiropas zemēm.
Kādreiz pie viņiem ieradās tirgotāji ar vēl nekad neredzētiem ieročiem un rotām. Kad šos ieročus krustoja, tie skanēja ar nedzirdētu skaņu, bet saulē tie mirdzēja un žilbināja acis.
Svešie tirgotāji bija ar mieru tos iemainīt pret dzintaru un zvērādām* Arī vergus viņi ņēma pretī — ļaudis, kas bija sagūstīti cīņās ar citām ciltīm. Bet viņi prasīja daudz par šiem mirdzošajiem ieročiem, kas nebija vairs darināti no akmens, bet metala. Šo metālu mēs tagad saucam par bronzu. Tādā kārtā pie Baltijas jūras sākās bronzas laikmets.
Tas notikās apmēram ap to laiku, kad Ēģiptē valdīja
Читать дальше