ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI
Здесь есть возможность читать онлайн «ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1971, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детские приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI
- Автор:
- Издательство:«LIESMA»
- Жанр:
- Год:1971
- Город:RĪGĀ
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 2
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
ANDREJS NEKRASOVS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1971
KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI
ANDREJS NEKRASOVS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1971
Tulkojis Ādolfs Talcis Ilustrējis K. Rotovs Vāku un titulu zīmējusi M. Birze
I NODAĻA,
kurā autors iepazīstina lasītāju ar stāsta varoni un kurā nav nekā neparasta
Mūsu jūrskolā navigāciju pasniedza Kristaps Gudrimelis.
Lekcijas sākot, viņš teica:
— Navigācija ir zinātne, kas māca mums izraudzīties izdevīgākus un mazāk bīstamus jūras ceļus, iezīmēt tos kartēs un vadīt pa tiem kuģus … — Beigās viņš piebilda: — Navigācija nav precīza zinātne. Lai to pilnīgi apgūtu, vajag ilgāku laiku kuģinieku gaitās pašam iegūt pieredzi . ..
Sis ievads, kas ne ar ko sevišķu neizcēlās, izraisīja mūsu vidū niknus strīdiņus un visus skolas kursantus sašķēla divās nometnēs. Viena daļa domāja un it pamatoti, ka Gudrimelis katrā ziņā esot vecs jūras vilks, kas aizgājis atpūtā. Navigāciju viņš zināja spīdoši, pasniedza to saistoši, dedzīgi, un radās iespaids, ka viņam netrūkst pieredzes. Viss liecināja, ka mūsu Kristaps tiešām izbraukājis jūru jūras un okeānus.
Taču, kā zināms, cilvēki mēdz būt dažādi. Daži notic visam bez kādas jēgas, citi turpretim noskaņoti kritiski, visu ko apšauba. Bija arī mūsu vidū tādi, kas apgalvoja, ka mūsu profesors pretēji citiem navigatoriem pats nekad neesot bijis jūrā.
Lai motivētu savus muļķīgos apgalvojumus, tie norādīja uz Gudrimeļa ārieni. Viņa izskats tiešām nesaskanēja ar mūsu iedomāto braša jūrnieka priekšstatu.
Kristaps Gudrimelis vienmēr valkāja pelēcīgu krievu zemnieku kreklu, apjoztu ar izrakstītu jostu, matus sukāja no pakauša uz pieri, uz deguna nēsāja pensneju melnā saitē, bija neliela auguma, resns, gludi noskuvies, runāja mierīgā, patīkamā balsī, bieži smaidīja, berzēja rokas, šņauca tabaku un ar visu izskatu vairāk atgādināja pensionētu aptieķnieku nekā tālbraucēju kapteini.
Un tā mēs vienudien, lai izšķirtu strīdiņu, lūdzām Gudrimeli pastāstīt par viņa kādreizējām jūrnieka gaitām.
— Ko nu! Tagad nav īstais laiks, — viņš smaidīdams vairījās un kārtējās lekcijas vietā iegrieza mums ārpuskārtas kontroldarbu navigācijā.
Kad pēc zvana viņš devās prom ar burtnīcu kaudzi padusē, mūsu strīdiņi izbeidzās. Kopš tās reizes neviens vairs nešaubījās, ka Kristaps Gudrimelis nekad nav bijis tāljūras braucienos, bet atšķirībā no citiem navigatoriem savu pieredzi ieguvis mājas kārtībā.
Tā mēs būtu palikuši savos maldīgajos ieskatos, ja man drīz vien pēc tam pavisam negaidot nebūtu palaimējies dzirdēt paša Gudrimeļa stāstu par viņa neparasti drosmīgo, briesmu pilno un piedzīvojumiem bagāto ceļojumu apkārt zemeslodei.
Tas gadījās nejauši. Toreiz pēc kontroldarba Kristaps Gudrimelis pazuda. Pēc kādām trim dienām dabūjām zināt, ka viņš tramvajā pazaudējis galošas, ieradies mājās slapjām kājām, apaukstējies un saslimis. Bija pavasaris un viskarstākais mācību laiks ar ieskaitēm un eksāmeniem .. . Burtnīcas mums bija vajadzīgas katru dienu . . . Tad mani, kursa vecāko, sūtīja pie Gudrimeļa mājās.
Devos turp. Ātri vien atradu dzīvokli, pieklauvēju. Un tajā brīdī, kamēr stāvēju pie durvīm, manu acu priekšā gluži skaidri tēlojās Gudrimelis, spilveniem apkrauts, segās ievīstīts, vienīgi no apaukstēšanās sasarkušais deguns rēgojās laukā.
Es vēlreiz pieklauvēju, jau stiprāk. Neviens neatbildēja. Tad pagriezu durvju rokturi, atvēru durvis un..-, pārsteigts apstulbu.
Pie galda, kādas vecas grāmatas lasīšanā iegrimis, sēdēja nevis kaut kāds necils pensionēts aptieķnieks, bet bargs kapteinis pilnā parādes formā ar zeltītām uzšuvēm uz piedurknēm. Viņš nikni grauza ilgi smēķētu, milzīgu pīpi, no pensneja nebija ne vēsts, bet sirmie, pinkainie mati bija izspūruši uz visām pusēm. Pat deguns, kaut ari tiešām sasarcis, izskatījās solīdāks un ar savām kustībām it kā pauda apņēmību un drošsirdību.
Uz galda Gudrimeļa priekšā, īpašā statīvā novietots, stāvēja jahtas modelis slaidiem mastiem, sniegbaltām burām, dažādu krāsu karodziņiem rotāts. Blakus bija nolikts sekstants. Nevērīgi uzmests karšu rullis daļēji nosedza sakaltētu haizivs spuru. Paklāja vietā uz grīdas pletās valzirga āda ar visu galvu un ilkņiem, kaktā bija pasviests admiralitātes enkurs ar diviem sarūsējušas ķēdes posmiem, pie sienas karājās līks zobens un tam blakus — vaļu mednieku harpūna. Tur bija vēl šis tas, kas īsti — nepaguvu ievērot.
Nočīkstēja durvis. Gudrimelis pacēla galvu, aizvēra grāmatu, ielicis tajā nelielu duncīti, piecēlās un, grīļodamies kā vētrā, nāca man pretī.
— Ļoti patīkami iepazīties. Tālbraucējs kapteinis Kristaps Gudrimelis, — sniegdams man roku, viņš pērkonīgā balsī noteica. — Ar ko esmu izpelnījies jūsu apmeklējumu?
Patiesību sakot, es mazliet nobijos.
— Redziet, skolotāj, sakarā ar tām burtnīcām . . . zēni mani sūtīja … — es sastomījos.
— Piedodiet! — viņš mani pārtrauca. — Piedodiet, nepazinu. Ar to nolādēto slimību esmu atmiņu zaudējis. Ko lai dara — vecums … Ak pēc tām burtnīcām, jūs sakāt? — Gudrimelis apjautājās un pieliecies kaut ko meklēja zem galda.
Beidzot viņš izvilka no galda apakšas burtnīcu kaudzīti un uzsita pa tām ar plato, spalvaino roku, pie tam uzsita tā, ka putekļi vien nokūpēja uz visām pusēm.
— Lūdzu! — viņš teica, vispirms skaļi, ar labpatiku nošķaudījies. — Visiem ir «teicami» … Jā-ā, «teicami»! Apsveicu! Pilnīgi apbruņoti ar kuģniecības zinātni, jūs varēsiet šķērsot jūru plašumus tirdzniecības flotes aizgādībā … Cildeni, turklāt, ziniet, interesanti. Ai, jaunais cilvēk, kādas neaprakstāmas ainavas, kādi neaizmirstami iespaidi jums paredzami nākotnē! Tropu zemes, ziemeļpols un dienvidpols, kuģojurhs pa lielā apļa loku … — viņš sapņaini piebilda. — Ziniet, kamēr vēl nebiju gājis jūrā, par to pats esmu daudz sapņojis.
— Vai tad jūs esat bijis jūrā? — es nepadomādams iesaucos.
— Nu protams! — Gudrimelis apvainojās. — Vai es? Jā, esmu kuģojis. Es, brālīt, esmu kuģojis gan. Un kā vēl kuģojis! Dažā ziņā vienīgais tāds brauciens apkārt zemeslodei ar divvietīgu buru jahtu. Simt četrdesmit tūkstoši jūdžu. Bezgala daudz ostu, neskaitāmi piedzīvojumi… Protams, tagad vairs nav tie laiki. Citi tikumi, cits stāvoklis, — brīdi klusējis, viņš piebilda. — Daudz kas tagad, tā sakot, skatāms citā gaismā, tomēr, kad tā, ziniet, palūkojas atpakaļ, paveras tālajā pagātnē, ir jāatzīst: daudz interesanta un pamācoša bija tajā braucienā. Ir ko atcerēties, ir ko pastāstīt! … Nu piesēdiet! .. .
To sacīdams, mūsu Kristaps pastūma uz manu pusi vaļa skriemeli. Es apsēdos uz tā kā uz krēsla, bet Gudrimelis sāka stāstīt.
II NODAĻA,
kurā kapteinis Gudrimelis stāsta par to, kā viņa vecākais palīgs Stanga mācījies angļu valodu, kā arī par dažiem atsevišķiem gadījumiem no kuģniecības prakses
Es sēdēju savā alā, un, ziniet, man sāka apnikt. Nolēmu parādīt, kā bijis manās jaunības dienās. Un parādīju arī. Tā ka pa visu pasauli atbalss noskanēja!… Jā-ā. Piedodiet, vai jums nav jāsteidzas? Tad ir labi. Sāksim visu pēc kārtas.
Toreiz es, protams, biju jaunāks, taču ne jau vairs puika. Ne. Bija sava pieredze un arī gadi uz pleciem. Var teikt, jau ar dzīves rētām, ar labu slavu un stāvokli — un pelnīti, es jums to bez lielīšanās saku. Tādos apstākļos es būtu varējis dabūt vadīt vislielāko tvaikoni. Arī tas ir diezgan interesanti. Taču tajā reizē vislielākais tvaikonis atradās tieši jūrā, bet es neesmu paradis gaidīt, nospļāvos un nolēmu: braukšu ar jahtu. Ziniet, doties ceļojumā apkārt zemeslodei ar tādu divvietīgu burinieku — arī tas nav joks.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.