ANDREJS NEKRASOVS: KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

ANDREJS NEKRASOVS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1971

Tulkojis Ādolfs Talcis Ilustrējis K. Rotovs Vāku un titulu zīmējusi M. Birze

Mūsu jūrskolā navigāciju pasniedza Kristaps Gudrimelis.

Lekcijas sākot, viņš teica:

— Navigācija ir zinātne, kas māca mums izraudzīties izdevīgākus un mazāk bīstamus jūras ceļus, iezīmēt tos kartēs un vadīt pa tiem kuģus … — Beigās viņš pie­bilda: — Navigācija nav precīza zinātne. Lai to pilnīgi apgūtu, vajag ilgāku laiku kuģinieku gaitās pašam iegūt pieredzi . ..

Sis ievads, kas ne ar ko sevišķu neizcēlās, izraisīja mūsu vidū niknus strīdiņus un visus skolas kursantus sa­šķēla divās nometnēs. Viena daļa domāja un it pamatoti, ka Gudrimelis katrā ziņā esot vecs jūras vilks, kas aiz­gājis atpūtā. Navigāciju viņš zināja spīdoši, pasniedza to saistoši, dedzīgi, un radās iespaids, ka viņam netrūkst pieredzes. Viss liecināja, ka mūsu Kristaps tiešām izbrau­kājis jūru jūras un okeānus.

Taču, kā zināms, cilvēki mēdz būt dažādi. Daži notic visam bez kādas jēgas, citi turpretim noskaņoti kritiski, visu ko apšauba. Bija arī mūsu vidū tādi, kas apgalvoja, ka mūsu profesors pretēji citiem navigatoriem pats nekad neesot bijis jūrā.

Lai motivētu savus muļķīgos apgalvojumus, tie norā­dīja uz Gudrimeļa ārieni. Viņa izskats tiešām nesaskanēja ar mūsu iedomāto braša jūrnieka priekšstatu.

Kristaps Gudrimelis vienmēr valkāja pelēcīgu krievu zemnieku kreklu, apjoztu ar izrakstītu jostu, matus sukāja no pakauša uz pieri, uz deguna nēsāja pensneju melnā saitē, bija neliela auguma, resns, gludi noskuvies, runāja mierīgā, patīkamā balsī, bieži smaidīja, berzēja rokas, šņauca tabaku un ar visu izskatu vairāk atgādināja pen­sionētu aptieķnieku nekā tālbraucēju kapteini.

Un tā mēs vienudien, lai izšķirtu strīdiņu, lūdzām Gudrimeli pastāstīt par viņa kādreizējām jūrnieka gai­tām.

— Ko nu! Tagad nav īstais laiks, — viņš smaidīdams vairījās un kārtējās lekcijas vietā iegrieza mums ārpus­kārtas kontroldarbu navigācijā.

Kad pēc zvana viņš devās prom ar burtnīcu kaudzi padusē, mūsu strīdiņi izbeidzās. Kopš tās reizes neviens vairs nešaubījās, ka Kristaps Gudrimelis nekad nav bijis tāljūras braucienos, bet atšķirībā no citiem navigatoriem savu pieredzi ieguvis mājas kārtībā.

Tā mēs būtu palikuši savos maldīgajos ieskatos, ja man drīz vien pēc tam pavisam negaidot nebūtu palaimē­jies dzirdēt paša Gudrimeļa stāstu par viņa neparasti drosmīgo, briesmu pilno un piedzīvojumiem bagāto ceļo­jumu apkārt zemeslodei.

Tas gadījās nejauši. Toreiz pēc kontroldarba Kristaps Gudrimelis pazuda. Pēc kādām trim dienām dabūjām zi­nāt, ka viņš tramvajā pazaudējis galošas, ieradies mājās slapjām kājām, apaukstējies un saslimis. Bija pavasaris un viskarstākais mācību laiks ar ieskaitēm un eksāme­niem .. . Burtnīcas mums bija vajadzīgas katru dienu . . . Tad mani, kursa vecāko, sūtīja pie Gudrimeļa mājās.

Devos turp. Ātri vien atradu dzīvokli, pieklauvēju. Un tajā brīdī, kamēr stāvēju pie durvīm, manu acu priekšā gluži skaidri tēlojās Gudrimelis, spilveniem apkrauts, se­gās ievīstīts, vienīgi no apaukstēšanās sasarkušais de­guns rēgojās laukā.

Es vēlreiz pieklauvēju, jau stiprāk. Neviens neatbil­dēja. Tad pagriezu durvju rokturi, atvēru durvis un..-, pārsteigts apstulbu.

Pie galda, kādas vecas grāmatas lasīšanā iegrimis, sēdēja nevis kaut kāds necils pensionēts aptieķnieks, bet bargs kapteinis pilnā parādes formā ar zeltītām uzšuvēm uz piedurknēm. Viņš nikni grauza ilgi smēķētu, milzīgu pīpi, no pensneja nebija ne vēsts, bet sirmie, pinkainie mati bija izspūruši uz visām pusēm. Pat deguns, kaut ari tiešām sasarcis, izskatījās solīdāks un ar savām kustībām it kā pauda apņēmību un drošsirdību.

Uz galda Gudrimeļa priekšā, īpašā statīvā novietots, stāvēja jahtas modelis slaidiem mastiem, sniegbaltām burām, dažādu krāsu karodziņiem rotāts. Blakus bija no­likts sekstants. Nevērīgi uzmests karšu rullis daļēji no­sedza sakaltētu haizivs spuru. Paklāja vietā uz grīdas pletās valzirga āda ar visu galvu un ilkņiem, kaktā bija pasviests admiralitātes enkurs ar diviem sarūsējušas ķēdes posmiem, pie sienas karājās līks zobens un tam bla­kus — vaļu mednieku harpūna. Tur bija vēl šis tas, kas īsti — nepaguvu ievērot.

Nočīkstēja durvis. Gudrimelis pacēla galvu, aizvēra grāmatu, ielicis tajā nelielu duncīti, piecēlās un, grīļoda­mies kā vētrā, nāca man pretī.

— Ļoti patīkami iepazīties. Tālbraucējs kapteinis Kristaps Gudrimelis, — sniegdams man roku, viņš pērko­nīgā balsī noteica. — Ar ko esmu izpelnījies jūsu apmek­lējumu?

Patiesību sakot, es mazliet nobijos.

— Redziet, skolotāj, sakarā ar tām burtnīcām . . . zēni mani sūtīja … — es sastomījos.

— Piedodiet! — viņš mani pārtrauca. — Piedodiet, nepazinu. Ar to nolādēto slimību esmu atmiņu zaudējis. Ko lai dara — vecums … Ak pēc tām burtnīcām, jūs sa­kāt? — Gudrimelis apjautājās un pieliecies kaut ko mek­lēja zem galda.

Beidzot viņš izvilka no galda apakšas burtnīcu kau­dzīti un uzsita pa tām ar plato, spalvaino roku, pie tam uzsita tā, ka putekļi vien nokūpēja uz visām pusēm.

— Lūdzu! — viņš teica, vispirms skaļi, ar labpatiku nošķaudījies. — Visiem ir «teicami» … Jā-ā, «teicami»! Apsveicu! Pilnīgi apbruņoti ar kuģniecības zinātni, jūs varēsiet šķērsot jūru plašumus tirdzniecības flotes aizgā­dībā … Cildeni, turklāt, ziniet, interesanti. Ai, jaunais cil­vēk, kādas neaprakstāmas ainavas, kādi neaizmirstami iespaidi jums paredzami nākotnē! Tropu zemes, ziemeļ­pols un dienvidpols, kuģojurhs pa lielā apļa loku … — viņš sapņaini piebilda. — Ziniet, kamēr vēl nebiju gājis jūrā, par to pats esmu daudz sapņojis.

— Vai tad jūs esat bijis jūrā? — es nepadomādams iesaucos.

— Nu protams! — Gudrimelis apvainojās. — Vai es? Jā, esmu kuģojis. Es, brālīt, esmu kuģojis gan. Un kā vēl kuģojis! Dažā ziņā vienīgais tāds brauciens apkārt ze­meslodei ar divvietīgu buru jahtu. Simt četrdesmit tūk­stoši jūdžu. Bezgala daudz ostu, neskaitāmi piedzīvoju­mi… Protams, tagad vairs nav tie laiki. Citi tikumi, cits stāvoklis, — brīdi klusējis, viņš piebilda. — Daudz kas tagad, tā sakot, skatāms citā gaismā, tomēr, kad tā, zi­niet, palūkojas atpakaļ, paveras tālajā pagātnē, ir jāat­zīst: daudz interesanta un pamācoša bija tajā braucienā. Ir ko atcerēties, ir ko pastāstīt! … Nu piesēdiet! .. .

To sacīdams, mūsu Kristaps pastūma uz manu pusi vaļa skriemeli. Es apsēdos uz tā kā uz krēsla, bet Gudri­melis sāka stāstīt.

Es sēdēju savā alā, un, ziniet, man sāka apnikt. No­lēmu parādīt, kā bijis manās jaunības dienās. Un parā­dīju arī. Tā ka pa visu pasauli atbalss noskanēja!… Jā-ā. Piedodiet, vai jums nav jāsteidzas? Tad ir labi. Sāksim visu pēc kārtas.

Toreiz es, protams, biju jaunāks, taču ne jau vairs puika. Ne. Bija sava pieredze un arī gadi uz pleciem. Var teikt, jau ar dzīves rētām, ar labu slavu un stāvokli — un pelnīti, es jums to bez lielīšanās saku. Tādos apstākļos es būtu varējis dabūt vadīt vislielāko tvaikoni. Arī tas ir diezgan interesanti. Taču tajā reizē vislielākais tvaikonis atradās tieši jūrā, bet es neesmu paradis gaidīt, nospļā­vos un nolēmu: braukšu ar jahtu. Ziniet, doties ceļojumā apkārt zemeslodei ar tādu divvietīgu burinieku — arī tas nav joks.