ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Fjordi jeb šēras, citiem vārdiem, tie, ziniet, ir tādi šauri līči un jomas, kas iestiepjas krastā līču loču kā zaķa cilpas, bet visapkārt ir plaisām izrobotas, sūnām apaugu­šas augstas, nepieejamas klintis. Ne vēja pūsmiņas, svi­nīgs miers un nesatricināms klusums. Neparasts krāš­ņums!

— Nu, kas ir, — es saku vecākajam palīgam, — vai mums nederētu pastaigāties līdz pusdienas laikam?

— Tieši tā, līdz pusdienas laikam! — Stanga norēcās tā, ka vesels mākonis putnu pacēlās no klintīm, bet at- h^lss (es saskaitīju) trīsdesmit divas reizes atkārtoja: «Laikam … laikam . .. laikam . . .»

Klintis it kā apsveica mūsu kuģa ierašanos. Tajos fjordos lieliski atbalsojas .. . Bet vai nu atbalss vien! Tur, brālīt, ir pasakainas vietas un arī notikumi atgadās kā pasakā. Paklausieties, kas notika tālāk.

Es nostiprināju stūri un gāju kajītē pārģērbties. Ari Stanga nogāja lejā. Un, ziniet, biju jau gandrīz pārģēr­bies, vēl tikai bija kurpēm saites jāsasien, kad pēkšņi jūtu: jahta sāk strauji svērties ar priekšgalu lejup. Uztraucies pielecu kājās, kā bulta drāžos uz klāja, un manu acu priekšā paveras bēdīgs skats: jahtas priekšgals iegrimis pilnīgi ūdenī un turpina grimt, bet pakaļgals, gluži ot­rādi, sveras uz augšu.

Aptvēru, ka pats esmu vainīgs: nebiju ņēmis vērā grunts īpatnības un, galvenais, biju aizmirsis par pai­sumu. Enkurs bija aizķēries un turējās kā iecementēts, bet ūdens joprojām plūda. Arī ķēdi nevar palaist vaļīgāk; viss jahtas priekšgals ūdenī, lien nu zem ūdens, lai tiktu klāt pie tītuves. Kur nu!

Mēs tikko paguvām noblīvēt kajītes durvis, kad jahta stāvēja pilnīgi vertikāli kā makšķeres pludiņš. Vajadzēja samierināties ar stihiju. Ko lai dara! Glābāmies uz jah­tas pakaļgala. Tā mēs tur nosēdējām līdz vakaram, kad ūdens sāka kristies. Redziet, kā gadās!

Vakarā, dabūjis labu mācību, es ievadīju jahtu šaurā līcītī un tur pietauvojos pie krasta. Domāju, tā būs dro­šāk.

Jā-ā. Mēs pagatavojām vienkāršas vakariņas, uzko­pām jahtu, iededzām ugunis, kā paredzēts, un gājām

gulēt, pārliecināti, ka tāds negadījums ar enkuru vairs neatkārtosies. Bet no rīta jau mazā gaismiņā vecākais palīgs mani uzmodināja un raportēja:

— Kapteini, atļaujiet ziņot: vējš pilnīgi nostājies, barometrs rāda skaidru laiku, gaisa temperatūra laukā divpadsmit grādu pēc Celsija, izdarīt ūdens dziļuma un temperatūras mērīšanu nebija iespējams, jo ūdens nav.

Samiegojies tūliņ neapjēdzu, par ko viņš runā.

— Kā — «nav ūdens»? — vaicāju. — Kur tad šis pa­licis?

— Ar bēgumu aizplūdis, — Stanga ziņo. — Jahta iesprūdusi starp klintīm un atrodas drošā līdzsvarā.

Izgāju uz klāja, redzu — atkal ķeza, tikai citāda rak­stura. Vakar mums sagādāja nepatikšanas paisums, ta­gad atkal nelabus jokus dzen bēgums. Es domāju, ka esmu iekreisējis nelielā līcītī, taču izrādījās, ka tā ir klinšu aiza. Uz rīta pusi ūdens bija aizplūdis un mēs no­sēdušies uz cieta pamata kā sausā dokā. Zem ķīļa kādu četrdesmit pēdu dziļa aiza, tikt nost no klintīm nav iespē­jams. Ko nu par prom tikšanu! Tikai jāsēž un jāgaida la­bāki laika apstākļi vai, pareizāk, jāgaida paisums.

Bet es neesmu radis dīkā stāvēt. Apskatīju jahtu no visām pusēm, pārmetu pār bortu vētras trapu, paņēmu cirvi, ēveli, sareni. Gludi aptēsu un apēvelēju zaru vietas

bortos, nokrāsoju. Un, kad ūdens sāka celties, Stanga no jahtas pakaļgala izmeta makšķeri, samakšķerēja zivis, un iznāca pamatīga zupa. Tā, redziet, ja vien visam pieiet ar prātu, pat šādus nelabvēlīgus apstākļus var, tā sakot, izmantot lieti.

Pēc šiem notikumiem šķita saprātīgi doties prom no šī viltīgā fjorda. Kas to lai paredz, kādus pārsteigumus tas vēl nodomājis sagādāt? Bet es, kā jums zināms, esmu drosmīgs, neatlaidīgs, tā teikt, pat mazliet spītīgs cilvēks un neesmu paradis grozīt savus lēmumus.

Tā arī toreiz: bija nodomāts pastaigāties, nu tad jāiet pastaigāties. Un, tiklīdz jahta atradās atkal ūdenī, es to pārdzinu uz jaunu, drošāku vietu. Palaidu ķēdi garāku, un mēs devāmies ceļā.

Ejam pa taciņu gar klintīm, un, jo tālāk, jo brīnumai­nāka kļūst daba. Kokos lēkā vāveres, nez kādi putniņi dzied «čivu-čivu», sausi zari krakšķ zem kājām, un tā vien šķiet, ka tūliņ, tūliņ izlīdīs lācis un ierūksies . . . Turpat aug arī ogas, zemenes. Es, ziniet, nekad nebiju redzējis tādas zemenes. Tik lielas kā rieksti! Mēs tā aizrāvāmies, ka ieklīdām dziļi mežā, pavisam aizmirsām pusdienas, bet, kad atjēdzāmies, redzam — par vēlu. Saule jau pie vakara, kļūst vēsi. Kur jāiet — netieku gudrs. Visapkārt mežs. Kur vien paraugies, visur ogas, ogas, tikai ogas . . .

Nokāpām lejā pie fjorda, redzam — nav īstais. Bet klāt jau nakts. Ko lai dara — iekūrām ugunskuru, nakts kaut kā pagāja, no rīta līdām kalnā. Domājām, varbūt no turienes, no augšas, ieraudzīsim «Bēdu».

Kāpjam kalnā, tas nepavisam nav viegli ar manu kompleksiju, tomēr kāpjam, iestiprinādamies ar zeme­nēm. Pēkšņi dzirdam aizmugurē kādu troksni. Tādu kā vēja šņākoņu, kā ūdenskrituma krākšanu, arvien skaļāk dzirdami kaut kādi sprakšķi, pat jūtama it kā dūmu smaka.

Atskatos, jā, kā tad — uguns! Nāk mums virsū no visām pusēm gluži kā uguns siena. Te nu, ziniet, prātā vairs nenāk ogas.

Vāveres, pametušas ligzdas, lec no zara uz zaru arvien augstāk pa krauju. Putni, sacēlušies spārnos, kliedz. Troksnis, panika . ..

Neesmu radis mukt no briesmām, taču šoreiz, ko tu darīsi, jāglābjas. Drāzos, cik jaudas, vāverēm pakaļ augšā uz klints galotni, citur nav glābiņa!

Uzlīdām augšā, atvilkām elpu, palūkojāmies apkārt. Varu jums ziņot — stāvoklis šķita neglābjams: no trim pusēm uguns, priekšā — stāva klints … Es palūkojos lejā — tik augstu, ka pat elpa aizrāvās. Ainaviņa vispār maz iepriecinoša, un vienīgais patīkamais laukumiņš šajā tumšajā apvārsnī — mūsu skaistule «Bēda». Stāv tur lejā tieši zem mūsu kājām, viegli šūpojas viļņos un ar mastu kā ar pirkstu vilina pie sevis uz klāja.

Bet uguns nāk arvien tuvāk. Un vāveru visapkārt, ka biezs. Drošas kļuvušas. Dažām, ziniet, astes apdegušas, tās jo sevišķi drošas, nekaunīgas, īsi sakot: lien mums tieši virsū, grūstās un spiežas, tikai pielūko — iegrūdis vēl ugunī. Redz, ko nozīmē kurināt ugunskurus!

Vecākais palīgs bija pavisam izmisis. Arī vāveres kā prātu zaudējušas. Jāatzīstas, man tāpat nebija visai prie­cīgi ap dūšu, tomēr neizrādīju to, turējos — kapteinis taču nevar paļauties izmisumam. Skaidrs!

Pēkšņi redzu — viena vāvere notēmējusi un, astes spalvas sacēlusi, lec uz mūsu jahtu, tieši uz klāju. Pēc viņas vēl otra, trešā, vēl un vēl, un skatos — birst kā zirņi lejā. Piecās minūtēs pie mums uz klints nebija vairs nevienas vāveres.

Un ko tad mēs, vai esam sliktāki par vāverēm? Es arī nolēmu lēkt. Ļaunākajā gadījumā dabūsim papeldēt. Tad nu gan liela nelaime! Pirms brokastīm tieši derīgi izpel­dēties. Un manā dabā ir tā: domāts — darīts.

— Vecākais palīg, vāverēm pakaļ, pilnā gaitā uz priekšu! — es nokomandēju.

Stanga paspēra soli, kāja jau bija pāri bezdibeņa ma­lai, bet pēkšņi viņš izlocījās kā kaķis un — atpakaļ.

— Nevaru, — viņš saka, — nelieciet man to darīt, kaptein! Es nelēkšu, labāk tad sadegu …

Es redzu — cilvēks tiešām labāk ugunij paļaujas, bet