ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

lēkt nelēks. Dabiskas bailes no augstuma, sava veida sli­mība … Nu, ko lai dara! Nevar taču nabadziņu grūst zemē!

Cits manā vietā nezinātu, ko darīt, bet es neesmu no tiem. Atradu izeju.

Biju paņēmis līdz tālskati. Lielisku jūrnieka tālskati, kas palielina divpadsmit reižu. Pavēlēju vecākajam palī­gam piemērot tālskati savām acīm, tad pievedu viņu pie bezdibeņa malas un bargā balsī noprasīju:

— Vecākais palīg, cik vāveru jūs redzat uz klāja?

Stanga sāka skaitīt:

— Viens, divi, trīs, četri, pieci. ..

— Atlikt! - es uzsaucu. — Pieņemt bez skaitīšanas, sadzīt visas rūmē!

Te nu pienākuma sajūta izrādījās stiprāka par bailēm, arī tālskatis, protams, palīdzēja: pievilka tuvāk jahtas klāju. Stanga mierīgi iekāpa bezdibenī. . .

Palūkojos viņam pakaļ — ūdens stabs vien uzšāvās gaisā. Un pēc brīža mans vecākais palīgs Stanga jau rā­pās uz borta un sāka dzīt vāveres rūmē.

Tad arī es viņam sekoju tādā pašā veidā. Man, ziniet, bija vieglāk: esmu pieredzējis cilvēks, varu bez tālskata.

Jūs, jaunais cilvēk, ņemiet vērā šo mācību, kādreiz var noderēt: ja, piemēra dēļ, gribēsiet lēkt ar izpletni, katrā ziņā ņemiet līdzi tālskati, kaut arī vissliktāko, to­mēr, ziniet, kaut kā vieglāk, nav tik augstu.

Nolēcu. Izniru no ūdens. Uzrāpos arī es uz klāja. Gri­bēju tur palīdzēt, bet Stanga, kā jau izveicīgs puisis, tika viens pats galā. Es vēl nebiju paguvis atvilkt elpu, kad viņš jau bija aizcirtis lūku un, nostājies manā priekšā, ziņoja:

— Pieņemtas dzīvas vāveres bez skaitīšanas, pilna krava! Kādi būs turpmākie rīkojumi?

Te nu, ziniet, bija mazliet jāpadomā, kādus lai dod rīkojumus.

Sākumā bija skaidrs: jāņemas tikai nost no enkura, jāuzvelk buras un jālaižas prom, jo ātrāk, jo labāk, no šī degošā kalna. Jods lai parauj šo fjordu! Te vairs nav nekā ko skatīt, kļūst arī karsts . . . Šai ziņā man šaubas neradās. Bet ko lai dara ar vāverēm? Ar tām stāvoklis bija sliktāks. Velns vien zina ko ar tām lai dara? Labi vēl, ka laikus sadzinām rūmē, citādi no izsalkuma viņas mes­tos grauzt mūsu virves un buras. Būtu mēs vēl kavējušies, dabūtu likt no jauna visu takelāžu.

Varētu, protams, vāveres nodīrāt un ādiņas nodot jeb­kurā ostā. Adas labas, vērtīgas. Šāda operācija dotu labu peļņu. Taču iznāktu nelāgi: vāveres mūs izglāba — vis­maz parādīja, kur glābties, — bet mēs no tām vilksim Dēdējo ādu. Tas nesaskan ar maniem principiem. Tomēr,

no otras puses, vadāt līdzi šo baru apkārt zemeslodei ari nav diezin cik patīkami. Tas nozīmē, ka tām jādod ēst, dzert un tās jāapkopj. Kā gan citādi, tas jau ir kā likums: ja esi uzņēmis pasažierus, tad gādā par piemērotiem ap-' stākjiem. Te, ziniet, nepatikšanu vairāk, nekā vajag.

Tad es nolēmu: gan mājās tiksim galā. Bet kur mums,, jūrniekiem, ir mājas? Jūrā. Atcerieties, kā teicis admirālis Makarovs: «Ja jūrā — tātad mājās.» Es spriedu tāpat. Domāju — labi, iziesim jūrā, tur palauzīsim galvu. Ļau­nākajā gadījumā pieprasīsim norādījumus no mūsu ostas, kur esam pierakstīti. Jā-ā.

Tā nu devāmies prom. Burājam. Sastopam ceļā zvej­niekus, tvaikoņus. Labi! Bet pievakarē vējš kļuva stip­rāks, sākās īsta vētra — jau kādas desmit balles. Jūra bango. Paceļ mūsu jahtu gaisā un kā triec lejā! … Vaid takelāža, krakšķ masti. Vāveres rūmē nebija pieradušas pie tādas šūpošanās, gulēja kā beigtas, bet es priecājos: mana «Bēda» turas vareni, vētras eksāmenu iztur uz pieci ar krustiņu. Arī Stanga — īsts varonis: uzlicis galvā zīdvesteri, stāv kā piekalts pie stūres un ar stingru roku vada jahtu. Es tā vēl brīdi palūkojos, papriecājos par tra­kojošo stihiju un gāju uz savu kajīti. Piesēdos pie galda, ieslēdzu radiouztvērēju, uzliku austiņas un klausos, kaš notiek ēterā.

Brīnišķīga lieta ir tāds radio. Nospied pogu, pagriez kloķi — un lūdzu, viss tavā rīcībā: mūzika, nākamās die­nas laika ziņas, pēdējās vēstis. Daži, ziniet, aizraujas ar futbolu, tiem arī savs prieks: «Sitiens! Vēl sitiens! . . . Un vārtsargs izņem bumbu no tīkla . ..» Vārdu sakot — vai nu man jums jāstāsta, cik lieliska lieta ir radio! Taču tajā reizē man kaut kas nomisējās. Uztvēru Maskavu, noska­ņoju raidītāju, dzirdu: «Ivans … Romāns . . . Konstan- tins .. . Uļjana .. . Tatjana . .. Semjons … Kirils …» — it kā būtu viesos aizgājis un ar visiem iepazīstos. Kaut vai neklausies. Man viens zobs bija tāds caurs, sāka sā­pēt … laikam pēc tās peldēšanās, — sāp tā, ka vai jā­raud.

Nolēmu atgulties, mazll t atpūsties. Gribēju jau

noņemt austiņas, bet pēkšņi dzirdu: it kā SOS! Ieklausī­jos: «punkts, punkts, punkts . . . svītra, svītra, svītra, punkts, punkts, punkts . ..» Kā tad — briesmu signāls., Kāds kuģis grimst un kaut kur tuvumā. Es vai sastingu, cenšos uztvert katru vārdu, gribu zināt sīkāk: kur kas no­tiek? Šajā brīdī uznāca pamatīgs vilnis un tā triecās pret jahtu, ka nabadzīte pavisam sasvērās uz sāniem. Vāveres kļuva gauži nemierīgas.

Tas nebūtu nekas. Bet tad notika vēl daudz kas slik­tāks: uztvērējs, ziniet, nogāzās no galda, atsitās pret sienu un sašķīda gabalos. Redzu — vairs nav ko labot.

Pārraide, protams, tika nogriezta kā ar nazi. Tik nepatī­kama sajūta: tepat tuvumā kādam gadījusies nelaime, bet, kur un kam, — nav zināms.

Būtu jādodas palīgā, bet, kādā virzienā, kas to lai zina? Un zobs iesāpējās vēl niknāk.

Un iedomājieties: tas mani paglāba! Daudz nedomā­dams, satvēru antenu un iegrūdu tieši caurajā zobā. Ellīgi sāpēja, dzirksteles vien šķīda gar acīm, toties varēja uz­tvert pārraidi. Tiesa, mūziku nedzirdēju, un, jāatzīstas, šoreiz tā nemaz arī nebija man vajadzīga. Kur nu mū­zika! Toties labāku Morzes koda uztveršanu nevar nemaz iedomāties: punkti dur samērā viegli, kā ar kniepadatu, bet svītras — it kā viens tai caurajā zobā skrūvi grieztu iekšā. Nav vajadzīgs nekāds pastiprinātājs, nekāda regu-, lēšana — caurais zobs jau tāpat ir ļoti jutīgs. Protams, to grūti izturēt, bet ko lai dara — tādā stāvoklī par sevi nevar daudz domāt.

Un, ticiet vai neticiet, es tā — ar zobu visu raidījumu noklausījos līdz galam. Pierakstīju, atšifrēju, pārtulkoju. Izrādās, gandrīz mums blakus cietis avāriju kāds nor­vēģu burinieks: pie Dogera sēkļa uzskrējis uz klints, da­būjis sūci, var tūliņ noiet dibenā.

Te nebija daudz ko gudrot, jāsteidzas palīgā. Es aiz­mirsu zobu sāpes un pats ķēros pie glābšanas darbiem. Uzkāpu uz klāja, nostājos pie stūres rata.

Burājam. Vēl ir tumša nakts, auksts, šļakst viļņi, kauc vējš .. .

Nu, pēc kādas pusstundas atradām norvēģus, apgais­mojām šos ar raķetēm. Redzu — draņķīgi. Piestūrēt klāt nav iespējams — sadauzīs. Glābšanas laivas šiem no­skalotas, bet ar virvēm pārvilkt pāri cilvēkus tādā laikā arī bīstami: var vēl noslīkt.

Piestūrēju klāt no vienas puses, no otras — nekas ne­sanāk. Bet vētra kļuvusi vēl niknāka. Tiklīdz uz to ku­ģīti uzsit vilnis, tā šis nepavisam nav saredzams. Viļņi veļas pāri klājam, tikai masti vien rēgojas … Pag, nodo­māju, šo apstākli varam izmantot.

Nolēmu riskēt. Nostājos pa vējam, izdarīju overstaga

pagriezienu un reizē ar vilni pilnās burās iegriezos fordevindā.

Mans aprēķins bija ļoti vienkāršs: «Bēdai» iegrime nav liela, bet viļņi — kā kalni. Ja noturēsimies viļņa mu­gurā, tad pārlaidīsimies pāri viņu klājam.