ANDREJS NEKRASOVS - KAPTEINA GUDRIMELA PIEDZĪVOJUMI

Tagad sapratu. Drāzos uz jahtas pakaļgalu, paskatī­jos. Kā tad — norauti pirmie burti «N» un «E».

Skandāls! Neglābjams skandāls! Bet neko" vairs neva­rēja darīt — avīžnieki ir lieli pļāpas. Jahtas «Nebēda» kapteini Gudrimeli neviens nepazīst, toties par manu «Bēdu» jau zina visa pasaule.

Ilgi neiznāca laika bēdāties. No krasta puses sāka pūst neliels vējš, buras sakustējās, es pamodināju Stangu un pacēlu enkuru. Un, kamēr mēs burājām pa jūras ka­nālu, no visiem kuģiem, it kā mūs kaitinot, sauca:

— Ei, jūs tur, uz «Bēdas», labu ceļavēju!

Bija žēl agrākā nosaukuma, bet ko lai dara. Devāmies ceļā ar «Bēdu».

Izgājām jūrā. Es vēl nevarēju attapties no nepatikša­nām. Tomēr jāsaka: jūrā ir labi! Ziniet, ne jau velti senie grieķi mēdza teikt, ka jūra aizskalo visas bēdas no cil­vēka dvēseles.

Tā nu burājam. Klusums visapkārt, vienīgi viļņi šļakst gar bortiem, iečīkstas masti, krasts attālinās un pamazām izgaist. Kļūst dzestrāks, viļņu galotnēs parā­dās baltas putas, nez no kurienes atlidojuši albatrosi, vējš pieņemas spēkā. Takelāžā sāk pamatīgi pūst un gaudot īsts, sāļš jūras vējš. Rau, pēdējā bāka paliek aiz muguras, pazūd krasti kā nebijuši, apkārt vienīgi jūra; kur vien pa­raugies — visur jūra.

Es nospraudu kursu, nodevu stūri vecākajam palīgam, vēl brīdi pastāvēju uz klāja, tad devos lejā savā kajītē kādu stundiņu pirms sardzes nosnausties. Ne velti mums, jūrniekiem, ir tads teiciens: «Neizgulēties vienmēr pagūsi.»

Nogāju lejā, pirms gulētiešanas izdzēru glāzīti ruma» nolikos uz kojas un aizmigu kā nosists.

Pēc divām stundām svaigs un možs devos augšā uz klāja. Palūkojos apkārt, paskatījos gaitas virzienā … un tumšs man sagriezās gar acīm.

Pirmajā mirklī, protams, nebija nekā sevišķa: tā pati jūra visapkārt, tāpat kaijas, ar vecāko palīgu arī viss kār­tībā — rokās tur stūri, bet priekšā, tieši «Bēdas» purn­galā, apvāršņa malā iezīmējās krasta strēmele, tikko sa­redzama kā pelēks diedziņš.

Bet jūs jau zināt, ko nozīmē, ja krastam jābūt pa kreisi savu trīsdesmit jūdžu attālumā, bet izrādās, ka tas atro­das tieši degungalā. Tas ir pilnīgs skandāls. Nejēdzība, Kauns un negods! Es biju satriekts, sašutis un izbijies. Ko darīt? Ticiet vai neticiet — es nolēmu mainīt kursu par simt astoņdesmit grādiem un ar kaunu atgriezties piestātnē, kamēr vēl nav par vēlu. Ar tādu palīgu var tā iezēģelēt, ka laukā netiksi, īpaši naktī.

Es jau gatavojos dot attiecīgu komandu, jau ievilku elpu krūtīs, lai iznāktu iespaidīgāk, taču pēkšņi, par laimi, viss noskaidrojās. Vainīgs bija vecākā palīga deguns. Viņš visu laiku to grieza pa kreisi, alkatīgi vilka nāsīs elpu un pats arī tiecās uz to pusi.

Tagad es visu sapratu: manā kajītē pie kreisā borta palika neaizkorķēta pudele ar brīnišķīgu rumu. Bet Stanga pa gabalu saoda alkoholiskus dzērienus un, sa­protams, tiecās pēc pudeles. Tā gadās.

Un, ja nu tā, notikušo var labot. Zināmā mērā tas gan ir rets gadījums kuģu vadīšanas praksē. Mēdz būt tādi gadījumi, ko zinātne nav paredzējusi. Daudz nedomā­dams, nokāpu kajītē un paklusām noliku pudeli pie labā borta. Vecākā palīga deguns pastiepās uz to pusi kā kom­pass uz magnētu, jahta tāpat paklausīgi pagriezās, un pēc kādām divi stundām «Bēda» uzņēma pareizo kursu. Tad es noliku pudeli priekšā pie masta, un Stanga vairs neno-

virzījās no kursa. Viņš vadīja «Bēdu» kā pa diedziņu, tikai vienu reizi ar sevišķu kāri ievilka elpu un apvai­cājās:

— Kaptein, vai mums nevajadzētu uzvilkt papild- buru?

Tas bija lietišķs ierosinājums. Es piekritu. «Bēda» arī tāpat gāja uz priekšu gluži labi, bet nu lidoja kā bulta.

Tā sākās mūsu kuģošana.

Kuģošana pa tālajām jūrām … Kādi vārdi! Jūs, jau­nais cilvēk, padomājiet, ieklausieties šo vārdu mūzikā.

Tāljūras … tāle … neaptverams plašums … izplatī­jums. Vai ne?

Un kuģošana? Traukšanās uz priekšu, citiem vār­diem — kustība.

Tātad — kustība izplatījumā.

Te jau, ziniet, ir kaut kas no astronomijas. Cilvēks jū­tas zināmā mērā kā zvaigzne, planēta vai vismaz kā pa­vadonis.

Tāpēc jau arī kuģot pa tālajām jūrām vai okeāna pla­šumiem, veikt diženus jūrnieku varoņdarbus tiecas tādi cilvēki kā es vai, teiksim, mans vārdabrālis Kristofors Kolumbs.

Un tomēr tas nav galvenais iemesls, kas liek mums doties prom no dzimtenes.

Ja gribat zināt, es varu jums atklāt šo noslēpumu, to paskaidrot.

Kuģošana pa tālajām jūrām ir neizsakāmi patīkama, par to nav ko runāt. Bet vēl daudz patīkamāk ir tuvu draugu vai nejaušu paziņu pulkā pastāstīt par brīnišķī­gām un neparastām parādībām, par kuru aculiecinieku esat kļuvis tādā tālā ceļojumā, pastāstīt par tiem dažkārt jocīgiem un dažkārt traģiskiem stāvokļiem, kādos bieži vien jūs noved nepastāvīgais jūrnieka liktenis.

Bet ko gan jūs varat sastapt lielajos okeāna ceļos? Galvenokārt ūdeni un vējus.

Un ko jūs varat pieredzēt? Vētras, pilnīga bezvēja brī­žus, maldīšanos, kad uznāk migla, piespiedu stāvēšanu uz sēkļiem … Protams, gadās arī atklātā jūrā dažādi ne­parasti piedzīvojumi, arī mūsu ceļojuma laikā tādu ne­trūka, taču vispār par ūdeni, par vēju, par miglām un sēkļiem neko lielu cilvēks nevar pastāstīt.

Kaut gan, teiksim, stāstīt varētu. Ir ko stāstīt: piemē­ram, virpuļviesuļi, taifūni, pērļu sēkļi — vai nu mazums var gadīties! Tas ir bezgala interesanti. Piemēram, dažā­das zivis, krabji, astoņkāji — par tiem arī var pastāstīt. Tikai viena nelaime: tik daudz par to jau stāstīts, ka ne- pagūsi vēl muti atvērt, kad jau visi klausītāji laidīsies prom kā karūsas no haizivs.

Cita lieta — kaut kur iegriezties, tā sakot, pie jauniem krastiem piestāt. Tur, ziniet, ir ko redzēt, ir par ko pabrī­nīties. Jā-ā. Kā mēdz teikt: «Katrā zemē savi tikumi.»

Tālab tāds zināšanu kārs jūrnieks kā es, kas nav sais­tīts ar tirdzniecību, visādi cenšas savu ceļojumu padarīt interesantāku, iegriežoties svešās zemēs. Sajā ziņā ceļo­šanai ar mazu jahtu ir bezgala daudz priekšrocību.

Nu skaidrs! Jūs, piemēram, dežurējot esat noliecies pār karti. Te jūsu kurss, pa labi kāda karaļvalsts, pa kreisi kāda lepna pils — kā pasakā. Tur taču arī cilvēki dzīvo. Bet kā viņi dzīvo? Interesanti kaut ar vienu aci palūkoties! Interesanti? Ja tā — lūdzu, pavērojiet, kas jums to liedz? Pagriez tikai stūri. . . un, rau, pie apvāršņa jau bāka rāda ceļu uz ostu! Tā tas notiek!

Jā-ā. Tā mēs burājām ar labu ceļa vēju, jūrā bija migla, bet «Bēda» klusītiņām kā rēgs veica jūdzi pēc jū­dzes bezgalīgajā plašumā. Nepaguvām ne īsti apskatī­ties, kad bijām jau izbraukuši cauri Zundam, Kategatam, Skagerakam … Es nevarēju vien nopriecāties par mūsu jahtas veiklo gaitu. Un tā piektās dienas rītausmā migla izklīda un pa labi pavērās Norvēģijas krasti.

Varētu būrāt garām, bet kur mums jāsteidzas? Es no­komandēju:

— Labo pie borta!

Mans vecākais palīgs Stanga pagrieza stūres ratu krasi pa labi, un pēc trim stundām mūsu enkura ķēde no- granda skaistā un klusā fjordā.

Vai jūs, jaunais cilvēk, neesat bijis fjordos? Žēl gan! Ja gadās, katrā ziņā aizbrauciet.