Gotfrīds Birgers - Barona Minhauzena piedzīvojumi

Savu ceļojumu uz Krieviju es uzsāku ziemas vidū, jo gluži pareizi secināju, ka beidzot arī bez gaužām gādīgo un augsti godājamo valsts pārstāvju īpašiem izdevumiem sals un sniegs būs izlabojis Vācijas ziemeļapvidu, Polijas, Kurzemes un Vidzemes ceļus, kas pēc visu ceļotāju aprakstitiem esot vēl nožēlojamāki par tiem, kas ved uz pašu Tikumības templi.

Ceļojumā es devos jāšus, jo šāds pārvietošanās veids ir pats ērtākais, protams, ja zirgs un jātnieks ir savu uzdevumu augstumos. Tad nav jābai­dās, ka varētu izraisīties jebkāda vārdu maiņa goda jautājumos ar labi audzinātu pasta meistaru vai arī būtu jāļauj slāpēs tvīkstošam vedējam sevi vazāt no kroga uz krogu. Nebiju necik silti ģērbies un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo jūtamāk to manīju.

Tad nu varam iedomāties, ka tik barga laika, visnelabveligakaja kli­mata joslā jutās kāds nabaga vecs vīrs, kurš Polijā, nevarīgi drebināda­mies, gulēja uz klaja lauka, kam pāri brāzās ziemeļaustrumu vējš, — na­badziņam nebija tikpat kā nekā, ar ko apsegt kailumu.

Man sametās no visas sirds žēl šā cilvēka, un, lai gan pats biju sasalis ragā, tomēr uzmetu viņam savu mēteli. Pēkšņi no debesu augstumiem atskanēja balss, kas, šo mīlestības darbu it īpaši izceldama, man uzsauca: «Velns ar ārā, mans dēls, tas taps tev atlīdzināts!»

Es nepievērsu tam uzmanību un jāju mierīgi tālāk, līdz mani ceļā pārsteidza tumsa. Ne miņas no kāda ciema. Visa apkārtne zem sniega segas un ne zīmes no ceļa vai kādām pēdām, Ilgas jāšanas nogurrdināts, beidzot nokāpu no zirga un piesēju to pie smaila mietiņa kas slējas laukā no kupenas. Drošības labad iežmiedzu padusē pa pistolei un atgūlos turpat netālu sniegā un iekritu tik veselīgā miegā, ka pamodos tikai tad, kad bija jau gaiša diena. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju ka guļu kapsētā, pašā ciema vidū! Sākumā nespēju attapties, un skatījos kur ir zirgs, līdz izdzirdu to kaut kur virs galvas zviedzam. Pavēros uz augšu un redzu: tas karājas piesiets pie baznīcas torņa gaiļa. Man tūdaļ viss kļuva skaidrs. Proti, ciems pa nakti bijis sniegā pilnīgi ieputināts, bet laiks mainījies, un, sniegam kūstot, es pamazām vien, pamazām gluži nemanot esmu nolaidies lejā; tas, ko pa tumsu biju noturējis par mietiņu un kam piesējis zirgu, nu atklājās par baznīcas torņa smaili.

Daudz negudrodams, paņēmu vienu no savām pistolēm un izšāvu uz iemauktiem, tādējādi atkal laimīgi atguvu savu zirgu un varēju turpināt ceļu.

Turpmāk viss gāja labi, līdz nonācu Krievijā, kur nav parasts ziemā ceļot jāšus. Esmu allaž uzticīgs savam principam — piemēroties vietējiem apstākļiem un parašām, tāpēc paņēmu tur mazas, vieglas vienjūga kamanas un priecīgu prātu braucu prom uz Sankt-Pēterburgu.

Nevaru vairs lāgā pateikt, vai tas notika Igaunijā vai arī apvidū starp Narfu un Ņevu, bet tik daudz gan atceros, ka baismīga meža vidū pēkšņi ieraudzīju šausmīga izskata vilku ar vislielāko ziemas izsalkuma un rijī­bas ātrumu dzenamies man pakaļ. Vilks drīz vien mani panāca, un nebija gluži nekādas iespējas paglābties no viņa. Ilgi negudrodams, nometos ka­manās garšļaukus uz vēdera un ļāvu zirgam mūsu abu labā pilnīgu vaļu. Tūlīt arī notika tas, ko es gan nojautu, bet uz ko nebiju uzdrošinājies ne cerēt. Vilks nelikās ne zinis par tādu sīku vienību kā es, bet, pārlēcis man pāri, nikni metās virsū zirgam, vienā grābienā noplēsa un aprija visu pakaļgalu nabaga dzīvniekam, kas aiz bailēm un sāpēm sāka skriet vēl ātrāk. Šādi pats palicis nepamanīts un laimīgi izsprucis sveikā, es paslepen paglūnēju un ar šausmām ieraudzīju, ka vilks gandrīz visā garumā ieēdies manā zirgā iekšā. Tikko tas bija tur īsti pamatīgi iespraucies, tā es nekavēdamies izmantoju izdevību un pamatīgi sadevu viņam ar pā­tagu. Negaidītais uzbrukums, turklāt vēl šādā ietērpā, nobiedēja zvēru ne pa jokam — viņš joza, cik spēka, uz priekšu, zirga līķis atlobījās un nokrita — ko jūs domājiet! — zirga vietā aizjūgā joņoja vilks! Es savukārt nemitējos viņam uzdot ar pātagu, un tā mēs aulekšiem, gluži pretēji, nekā bijām gaidījuši, sveiki un veseli ieradāmies Sankt-Pēterburgā par lielu pārsteigumu visiem iedzīvotājiem.

Es negribu jūs, mani kungi, garlaikot ar tērgāšanu par Krievzemes lieliskās galvaspilsētas pārvaldīšanas formu, mākslu, zinātni un citām savdabībām, vēl jo mazāk jūs aizkavēt ar valodām par augstākās sabiedrī­bas intrigām, jautrām dēkām un parašām, kad namamāte sagaida viesi ar šņabja glāzi un buču. Es tiecos drīzāk jūsu uzmanību saistīt kaut kam lielākam un cildenākam, proti, zirgiem un suņiem, ar kuriem vienmēr esmu bijis draugos, tad vēl lapsām, vilkiem un lāčiem, kuri, tāpat kā arī citi medījumi, Krievijā ir tik lielā pārpilnībā kā nevienā citā pasaules malā.

Tā kā pagāja zināms laiks, iekams mani paguva ieskaitīt armijā, man atlika vairāki brīvi mēneši, kurus, tāpat kā naudu, varēju šķiest pēc pati­kas un vēlēšanās visdižciltīgākajā veidā. Daža laba nakts tika aizvadīta kāršu spēlē un ne mazums nakšu, pildot un saskandinot kausus. Aukstais klimats un tautas ierašas ierādījušas Krievijā pudelei sabiedriskās izpriecās nesalīdzināmi izcilāku vietu nekā mūsu lietišķajā Vācijā, tāpēc man bieži vien gadījās tur sastapt cilvēkus, kurus cildenajā dzeršanas mākslā varēja saukt par īstiem virtuoziem. Taču, redzot kādu ģenerāli ar sirmu bārdu un kapara sarkanu seju — viņš ēda ar mums pie viena galda —, visi pārējie šķita nožēlojami neprašas.

Vecais kungs kādā kaujā ar turkiem bija zaudējis galvaskausa virs­pusi un tāpēc, tiklīdz sabiedrībā uzradās kāds svešinieks, sirsnīgā vien­kāršībā atvainojās, ka viņam jāpaturot pie galda cepure galvā. Viņš mēdza maltītes laikā iztukšot vairākas pudeles degvīna un parasti nobeigt ar pudeli araka vai arī, raugoties pēc apstākļiem, vairākkārt atkārtot visu procedūru no jauna, un tomēr nekad nevarēja manīt, ka viņš būtu ap­reibis. Jūs nespējat to saprast? Mani kungi, es neņemu to ļaunā: arī mana saprašana nesniedzās tik tālu. Ilgi nevarēju tikt gudrs, kā tas iespējams, kamēr gluži nejauši tiku pie skaidrības.

Ģenerālis laiku pa laikam mēdza platmali pacilāt. To es biju jau bieži ievērojis, taču nepievērsu tam uzmanību. Bija taču saprotams, ka viņam piere metās karsta, un ne mazāk saprotams, ka tādās reizēs viņš atvēsina galvu. Bet reiz es manīju, ka, paceldams platmali, viņš paceļ arī pie tās piestiprinātu sidraba plāksni, kas kalpoja paura kaula vietā, un, paceļot to, kā viegls mākonītis gaisā uzvirmoja visu baudīto stipro dzērienu tvaiks. Noslēpums bija gluži negaidot atklāts. Es to pateicu pāris labiem draugiem, un, tā kā tas notika tieši vakarā, tad uzņēmos pierādīt sava ap­galvojuma pareizību ar kādu mēģinājumu. Es nostājos ar savu pīpi ģenerālim aizmugurē un tobrīd, kad viņš pacēla cepuri, aizdedzināju ar papīra gabaliņu garaiņus, kas pacēlās gaisā; acīm pavērās tiklab neparasts, kā arī valdzinošs skats. Biju vienā mirklī augšup virmojošos tvaikus virs mūsu varoņa galvas pārvērtis uguns stabā, un tie tvaiki, kas vēl bija aizķērušies gar cepures malām, liecās spožu, zilu liesmu krāšņā oreolā — tik žilbinošā, kāds nebija nekad apmirdzējis pat visizcilāko svēto galvas. Mans eksperiments nevarēja palikt ģenerālim apslēpts, taču par to viņš ne drusku nedusmojās, gluži otrādi, viņš atļāva vēl vienu otru reizi atkārtot eksperimentu, kas viņam piešķīra varen cildenu izskatu.