Gotfrīds Birgers: Barona Minhauzena piedzīvojumi

Minhauzena mākslinieciskā savdabība ir tā, ka viņa tēls ir reizē div­kāršs — vienlaikus tas ir gan satīras objekts, gan atmaskotājs. Stāstījums pēc formas noris ar melīgā barona muti, taču būtībā ar lasītāju visu laiku runā «autors», kas personificē patiesību, grāmatas ironisko garu. Ironija vijas cauri visiem Minhauzena piedzīvojumiem no sākuma ^īdz beigām un nosaka visa vēstījuma noskaņu.

Ironisks ir pats «Minhauzena» komisma pamatojums — stāstījuma iedomātās «patiesības» atšķirība no īstenās patiesības. Minhauzens ar pārsmalcinātu rūpību sargā «kavaliera godu», kas noder par ķīlu tam, ka viņš nav ne ar ko nogrēkojies pret patiesību; ar sašutumu viņš runā par Amsterdamas muzeja uzraugu, kurš sadomājis melīgu versiju par krokodila nogalināšanu Ceilonas salā.

Iemīļots autora satīras priekšmets ir krāpšana. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība dabas «brīnumiem» (stāsts par svētā Huberta briedi); dzēlīgi izsmieta reliģija un garīdzniecība (svētā oreols ap dzērāja galvu; Romas pāvesta kāre pec austerēm), katoļu baznīcas valstu alkatība (turku sultāna bagātību lik­tenis).

Gandrīz visi birgera papildinājumi ņemti no folkloras, taču tā nav mehāniska aizgūšana, bet izmantotā materiāla radošs pārveidojums un pārstrādājums. Raksturīgs piemērs ir viena no pīļu medību epizodēm. Šī «piedzīvojuma» pirmavots ir Tila Pūcesspieģeļa, pazīstamā folklo­ras varoņa, nedarbs. Vēlēdamies pasmieties par saimnieku, Tils piestipri­nāja pie kopā sasietu auklu galiem maizes kumosiņus un sāka ar tiem barot saimnieka vistas. Maizi norijušas, vistas bija sasaistītas cita ar citu.

Folkloras nenozīmīgais motīvs noderēja par pamatu vienam no vis­spilgtākajiem un jautrākajiem piedzīvojumu stāstiem: pīles, pievilinātas ar speķa gabaliņu, tiek uzvērtas «kā krelles» uz Minhauzena nodevīgās auklas un pēc tam aizgādā attapīgo mednieku pa gaisu mājā.

Kāds cits populārs Minhauzena piedzīvojums aizgūts no Bēbeļa «Facetija». «Melu kalējs» pēc kaujas dzirda zirgu, un tad atklājas, ka zirgs ir uz pusēm pārgriezts.

Viena no epizodēm, ko birgers ielicis Raspē tekstā, pēc sava rakstura atšķiras no visa pārējā. Tas ir notikums par Minhauzena tikšanos ar pie­ciem puišiem, kas salīgst pie viņa par kalpiem. Stāsts par izmanīgajiem kalpiem, kuriem veltīti divi piedzīvojumi, ir principiāli nozīmīgs grāmatas idejiski mākslinieciskajai iecerei.

Šīs epizodes īstenais varonis nav vis barons Minhauzens, bet viņa kalpi, kas pastrādā brīnumus, pierādīdami savu spēku un veiklību. Taču šie brīnumi neizraisa ironiju — tie ir darbojošos personu apbrīnojamo rakstura īpašību dabiskais rezultāts.

Nesalīdzināmi «patiesāki» par uzrauga neveikliem meliem, kuriem nav ne humora, ne fantāzijas!

Grāmatas ironija nevēršas tikai pret melīgo Minhauzenu vien, bet arī pret dažādām sociālās netaisnības parādībām, kas raksturīgas XVIII gs. Vācijai. Dažos gadījumos autors atmet ironijas masku, atklāti un drosmīgi kritizē dzimtbūšanas iekārtu, augstākās sabiedrības paradumus.

It īpaši spēcīgi izskan pirmā jūras piedzīvojuma satīriskās beigas — salas vadoņa bojā eja. Te parādās asa un skarba kritika par tautai neiz­sakāmi smago sabiedrisko iekārtu Vācijā, izteikts bargs sašutums par tādām parādībām kā tautas aplaupīšana, varmācīga zaldātos ņemšana, pār­došana uz svešumu utt.

«Mums stāstīja,» saka autors, «ka šādus satraucošus paradumus viņš atvedis no Ziemeļiem.» Ar «Ziemeļiem» te, protams, domāta Vācija. Taču sevišķi zīmīgu likteni autors lemj cietsirdīgajam salas vadonim — saceļas spēcīga vētra un tirānu nogalina.

Iemīļots autora satīras priekšmets ir baznīcas kalpu tikumi, reliģija. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība baznīcas leģendu - svētā Huberta briedis; dzēlīgi izsmieta reliģija un Romas pāvesta kāre pēc bagātībām.

Minhauzena kalpi pieder pie vācu tautas pasaku pašiem ievērojamā­kiem varoņiem. Pasakā ar nosaukumu «Seši izstaigās visu pasauli» («Sechse kommen durch die ganze Welt») puiši palīdz nabaga zaldātam tikt pie laimes. Visi kopā tie ir tāds spēks, ko nespēj satriekt pat karalis.

Šajos pasaku varoņos, darba cilvēkos, kurus daba apveltījusi ar apbrīnojamām varoņu spējām, tauta ieguldījusi ticību par savu neuzvaramību, spēku, cerību uz labāku nākotni.

«Barona Minhauzena piedzīvojumos» pasaku varoņi ir derīgi cilvēki pretmetā nekam nederīgiem sīkmaņiem. Tieši ar šo darba cilvēku palī­dzību Minhauzenam izdodas apvest ap stūri turku sultānu un iegūt milzu bagātību. Pozitīvie tautas varoņi ir vispilnīgākā un spilgtākā tā demo­krātiskā gara izteiksme, kādu Birgers ieviesa grāmatā par baronu Minhauzenu.

Kopš «Barona Minhauzena piedzīvojumu» iznākšanas pagājis vairāk nekā pusotra simta gadu, bet arī vēl šobaltdien grāmata saglabājusi savu nozīmi. Mūsu zemē tā līdzās citiem dižiem pasaules literatūras piemi­nekļiem ieguvusi plašu un pelnītu popularitāti.

«Minhauzena» satīra ir saglabājusi savu aktualitāti. Tā joprojām atmasko daudzus reakcionāros «parlamenta klaigātājus», kā savā priekš­vārdā saka Birgers, joprojām parāda īstā gaismā dažādus — tiklab armi­jas, kā pilsoņu minhauzenus. Minhauzeni — tādi ir īstenībā tie buržuā­ziskie žurnālisti, kuri stāsta fantastiskās pasakas par kapitālistisko dzīves veidu.

Padomju ļaudis, reālo brīnumu radītāji, augstu vērtē «Barona Min­hauzena piedzīvojumu» autora radošo izdomu, asprātību un fantāziju.

Tāpēc arī šo nelielo grāmatu, par kuru Birgers teicis, ka tā tomēr vairāk vērta nekā daudzi «biezi un cienījami sējumi, kas nespēj izraisīt ne smieklus, ne asaras», mūsu padomju lasītājs saņems ar pateicību.

A. Amsterdams

GOTFRĪDS AUGUSTS BIRGERS

BARONA MINHAUZENA PIEDZĪVOJUMI

1970

No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāse

Gustava Doiē ilustrācijas

Vāku zīmējusi Valda Muižule