Gotfrīds Birgers: Barona Minhauzena piedzīvojumi

Starp citu, viņš apgalvo, ka es esot lāčus piekrāpis, jo ietinies vienā viņu kažokādā; viņš esot gribējis iet nemaskējies, un lāči tikpat būtu viņu noturējuši par savējo.

Tas nu, protams, ir jautājums, ko es uzskatu par pārāk delikātu un aizskarošu, lai cilvēks, kurš ciena labu uzvedību, par to uzdrīkstētos strī­dēties ar kādu un vismazāk jau ar aristokrātu.

Kādā citā ceļojumā pa jūru es braucu kopā ar kapteini Hamiltonu. Mūsu ceļš veda uz Austrumindiju. Man līdzi bija putnu suns, kurš, es to varu apgalvot vārda vistiešākajā nozīmē, nebija ar zeltu atsverams, jo tas nekad nelika man vilties.

Reiz, kad mēs pēc visprecīzākajiem aprēķiniem, kādi vien iespējami, bijām vēl vismaz trīssimt jūdžu tālu no krasta, mans suns, saslējis ausis, sāka paklusi riet. Gandrīz veselu stundu es to ar izbrīnu vēroju un pastāstīju par šo apstākli kapteinim un visiem kuģa virsniekiem, un apgalvoju, ka mums jābūt tuvu zemei, jo mans suns saož medījumu.

Tas izraisīja vispārējus smieklus, kas gan ne drusku nemainīja manas labās domas par suni.

Pēc garākiem strīdiem par un pret es beigu beigās skaidri pateicu, ka vairāk uzticos sava Treija degunam nekā visu jūrnieku acīm uz klāja, un drosmīgi ieteicu saderēt uz simts ginejām — summu, kas man bija paredzēta šim ceļojumam —, ka pusstundas laikā mēs tiksim pie medī­juma.

Kapteinis, gaužām labsirdīgs cilvēks, sāka no jauna smieties un lūdza Krauforda kungam, mūsu kuģa ārstam, pārbaudīt manu pulsu. Ārsts, to iz­darījis, paziņoja, ka es esot pilnīgi vesels. Pēc tam abi ņēmās sačukstēties, bet sarunas lielāko daļu es sapratu.

— Viņš nav īsti pie pilna prāta, — apgalvoja kapteinis. — Es nebūtu godīgs, ja pieņemtu derības.

— Esmu gluži pretējās domās, — iebilda ārsts. — Viņam nekait ne­kas, viņš tikai vairāk uzticas sava suņa ožai nekā visu kuģu virsnieku skaidrajam prātam. Zaudēt jau nu viņš zaudēs katrā ziņā, bet to viņš ir pelnījis.

— Un tomēr šādas derības, — kapteinis palika pie savām domām, — būtu samērā negodīga izrīcība. Taču jo patīkamāk, ja es pēc tam viņam atdošu naudu atpakaļ.

Pa sarunas laiku Treijs, tāpat kā iepriekš, bija palicis stāvam un uzglūnam medījumam, tā vēl lieku reizi apstiprinādams manas domas. Es piedāvāju derības otrreiz — tagad tās tika pieņemtas.

Tikko paguva izšķirt mūsu rokas, kad daži matroži, kas kuģa pakaļ­galā piestiprinātā laivā zvejoja, nogalināja milzum lielu haizivi, kuru tū­līt uzvilka uz borta. Zivi uzšķērda, un paskat — dzīvnieka kuņģī atradām ne mazāk par sešiem pāriem dzīvu irbju.

Nabaga radījumi bija jau tik ilgi atradušies šādā situācijā, ka kāda irbe sēdēja uz piecām olām, no kurām viena bija izperēta tieši tobrīd, kad haizivs tika uzšķērsta.

Mazo putnēnu mēs uzaudzējām kopā ar kaķēniem, kas bija piedzi­muši īsu brīdi iepriekš. Kaķe to iemīļoja tāpat kā savus četrkājainos bērnus un katrreiz aizkustinoši uztraucās, ja irbīte aizlidoja kur tālāk un tūlīt pat neatgriezās. Pārējo putnu vidū bija četras irbju mātes, no kurām parasti viena vai vairākas perēja, tāpēc visā ceļojuma laikā kapteiņa pus­dienu galdā netrūka medījuma. Nabaga Treijam es liku aiz pateicības par simts ginejām, kuras biju ar viņa palīdzību vinnējis, katru dienu pa­sniegt visus kauliņus un reizēm arī veselu putnu.

Esmu jums, godājamie kungi, jau stāstījis par nelielu ceļojumu uz Mēnesi, lai dabūtu rokā savu sidraba cirvi. Vēlāk es vēlreiz tur nonācu daudz patīkamākā veidā un paliku pietiekami ilgi, lai pamatīgi iepazītos ar visdažādākām parādībām, kuras aprakstīšu jums tik sīki, cik man to atļaus atmiņa.

Kāds mans attāls radinieks bija ieņēmis galvā, ka jābūt ļaudīm augumā līdzīgiem tiem, kādus Gulivers sastapis Brobdingnagas karaļvalstī.

Lai tos sameklētu, viņš devās ekspedīcijā un lūdza, lai es viņu pa­vadu. Man jāsaka, es nekad nebiju šo stāstu uzskatījis par kaut ko vairāk kā tikai labu pasaku un tikpat maz ticēju Brobdingnagai kā Eldorado, bet, lai vai kā, mans radinieks bija iecēlis mani par savu mantinieku, un tātad arī es jutu pret viņu zināmu pienākumu.

Mēs nonācām laimīgi līdz Dienvidjūrai, nesastapuši nekā tāda, ko būtu vērts pieminēt, ja nu — tad dažus lidojošus vīriešus un sievietes, kas gaisā dejoja menuetu vai arī veica sarežģītus lēcienus un vēl tamlī­dzīgus sīkumus.

Astoņpadsmitajā dienā, kad mēs bijām pabraukuši garām Otaheiti salai, pēkšņs orkāns pacēla mūsu kuģi vismaz savas tūkstoš jūdzes virs ūdens līmeņa un noturēja šādā augstumā krietni ilgi. Beidzot spēcīgs vējš piepūta mūsu buras, un tagad mēs šāvāmies uz priekšu ar neticamu āt­rumu. Pusotra mēneša bijām ceļojuši virs mākoņiem, kad pamanījām Zemi — lielu, apaļu un spožu, līdzīgu mirdzošai salai. Mēs ieslīdējām ērtā ostā, izkāpām malā un redzējām, ka Zeme ir apdzīvota. Lejā zem mums mēs saskatījām citu Zemi ar pilsētām, kokiem, kalniem, upēm, ezeriem un visu citu, kas, jādomā, bija tā pasaule, ko bijām pametuši.

Uz Mēness — jo zaigojošā sala, kur bijām piestājuši, bija Mēness — mēs redzējām liela auguma būtnes, kas jāja uz trijgalvainām lijām. Lai jums rastos pareizs priekšstats par šo putnu lielumu, pietiek, ja pateikšu, ka attālums no viena spārna gala līdz otram ir sešas reizes garāks par garāko buru tauvu uz mūsu kuģa.

Tāpat kā mēs savā pasaulē jājam uz zirgiem, tā Mēness iedzīvotāji lido apkārt uz šiem putniem.

Turienes karalis tieši tai reizē karoja ar Sauli. Viņš man piedāvāja virsnieka vietu, bet es atteicos no goda, ko viņa majestāte man novēlēja.

Viss šai pasaulē ir pārmērīgi liels — parasta muša, piemēram, nav daudz mazāka par mūsu aitu. Visvairāk izmantotie ieroči Mēness iedzīvo­tāju vidū ir rutki, kurus lieto kā metamos šķēpus un kuri nogalina uz vietas visus tos, kam trāpa. Vairogi viņiem ir izgatavoti no sēnēm, un, kad rutku laiks pagājis, tad to vietā stājas sparģeļi.

Man gadījās šeit redzēt arī Suņa zvaigznes iezemiešus, kurus viņu tirgotāju gars pavedina uz tamlīdzīgiem sirojumiem. Sejas tiem ir kā lie­liem buldogiem. Acis atrodas abpus deguna gala, vai pareizāk, deguna apakšējās daļas. Viņiem nav plakstiņu, bet, gulēt ejot, viņi apsedz acis ar mēli. Parasti viņu garums ir divdesmit pēdas, bet Mēness iedzīvotāji neviens nav mazāks par trīsdesmit sešām pēdām. Šos radījumus sauc ne­parastā vārdā — nevis par cilvēkiem, bet vārītājiem, jo, tāpat kā mēs, tie gatavo ēdienus uz uguns.

Starp citu, ēšanas process aizņem viņiem ļoti maz laika, jo viņi paver tikai kreisos sānus un iebāž visu devu uzreiz kuņģī, tad sānus atkal aiz­ver, līdz paiet atkal viens mēnesis. Tādējādi viņiem visā gada laikā nav vairāk par divpadsmit ēdienreizēm — iekārtojums, kas ikvienam, ja vien tas nav baudkārs rijējs, jāatzīst par labāku nekā mūsu.

Uz Mēness viss aug kokos, bet atkarībā no augļiem, kas uz tiem aug, šie koki savā starpā ir ļoti atšķirīgi — tiklab lieluma ziņā, kā arī lapu veidojumā. Tie, uz kuriem aug vārītāji, tātad cilvēki, ir nesalīdzi­nāmi skaistāki par pārējiem; šiem kokiem ir lieli, taisni zari, lapas miesas krāsā un augļi ir rieksti ar sevišķi cietām čaumalām un vismaz sešas pēdas gari. Kad tie ir nogatavojušies, ko var noprast pēc tā, kā izmainās to krāsa, tos rūpīgi novāc un glabā tik ilgi, cik uzskata par nepieciešamu. Ja rieksta kodolus grib atdzīvināt, tad riekstus iemet katlā ar verdošu ūdeni — čaumalas pēc dažām stundām atveras un dzīvā radība izlec laukā.