Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

Kaut jūs arī nebūtu lasījuši grāmatu, kas saucas «Toma Sojera piedzīvojumi», un par mani neko nezinātu, tas nebūtu svarīgi. To grāmatu sarakstījis misters Marks Tvens, un tajā ir diezgan daudz patiesības. Dažus notikumus viņš pārspīlējis, bet citādi visnotaļ stāstījis patiesību. Arī tas nav nekas. Neesmu vēl nevienu redzējis, kas šad tad nemelotu, atskaitot krustmāti Polliju, atraitni un varbūt Mēriju. Par krustmāti Polliju — viņa ir Toma krustmāte — un Mēriju, un Duglasa atraitni ir pastāstīts pieminētajā grāmatā, kas visumā ir patiesa, ar nedaudz piepušķojumiem, kā jau sacīju.

Grāmatas noslēgumā stāstīts, kā Toms un es atradām naudu, kuru laupītāji bija noslēpuši alā, un kļuvām bagāti. Mēs katrs dabūjām seši tūkstoši dolāru zelta monētās. Tas bija nāvīgs skats, kad ieraudzījām kaudzēs salikto naudu. Tiesnesis Tečers to paņēma un noguldīja bankā uz procentiem, un nauda mums katru gadu ienesa vienu dolāru dienā — vairāk, nekā spējām notērēt. Duglasa atraitne pieņēma mani par savu dēlu un teicās iztaisīt mani par cilvēku, bet man bija grūti dzīvot visu laiku mājās, ja ņem vērā, cik briesmīgi kārtīga un godīga bija atraitne visās savās izdarībās; un, kad to ilgāk nespēju izturēt, tad aizlaidos. Ieģērbos savās vecajās skrandās, ielīdu savā cukura mucā un jutos brīvs un apmierināts. Bet Toms Sojers mani tur sameklēja un teica — viņš gribot dibināt laupītāju bandu un tajā mani uzņemšot tikai tad, ja es iešot atpakaļ pie atraitnes un dzīvošot godīgi. Tāpēc es aizgāju atpakaļ.

Atraitne apraudājās, sauca mani par nabaga pazudušo jēriņu un vēl daudz citos vārdos, bet neko ļaunu viņa nedomāja. Mani atkal ieģērba jaunajās drēbēs, un es atkal svīdu un jutos kā spīlēs iežņaugts. Nu, un tad sākās vecā dziesma. Atkal atraitne zvanīja vakariņu zvanu, un pamēģini neierasties laikā! Piesēžoties pie galda,nevarēja tūlīt sākt ēst, bet bija jāgaida, līdz ieradīsies atraitne, nolieks galvu pār ēdienu un kaut ko nomurminās, lai gan viss bija kārtībā, nu vienīgi katrs ēdiens izvārīts atsevišķi.

Vecajā mucā viss ir citādi, tur šādus tādus atlikumus samaisa kopā, tad viss ir sulīgāks un labi iet iekšā.

Pēc vakariņām viņa izvilka savu grāmatu un lasīja man par Mozu un praviešiem, un es nepacietīgi gaidīju, kā tur viss beigsies, bet tad viņa nejauši izteicās, ka Mozus jau labi sen esot miris, tāpēc vairs neinteresējos par šo vīru, jo no mirušiem man nav nekāda labuma.

Drīz man iegribējās smēķēt, un es lūdzu, lai atraitne man to atļauj. Bet viņa neatļāva, teica — tas esot ļauns ieradums un lai es mēģinot to atmest. Tā jau daži cilvēki mēdz! Viņi nosoda kaut ko, neko no tā nesaprazdami. Viņa te noņemas ar Mozu, kas viņai nav nekāds radinieks un nevienam nav vajadzīgs, jo ir beigts, bet manī meklē vainas tālab, ka nodarbojos ar kaut ko patīkamu. Turklāt pati šņauc tabaku, bet tas, protams, ir labi, tāpēc ka to dara viņa.

Viņas māsa mis Votsona, tāda diezgan kalsena vecmeita ar brillēm, bija ieradusies, lai dzīvotu pie atraitnes, un piesēdināja mani pie grāmatas. Tā viņa mani apstrādāja kādu stundu, tad atraitne lika mest mieru. Es to arī vairs nevarēju izturēt. Un tad vesela stunda bija bezgala garlaicīga, un es sēdēju kā uz adatām. Mis Votsona pa brīžam ierunājās: «Haklberij, necel kājas augšā!» Vai arī: «Nedīdies tā, Haklberij! Sēdi taisni!»

Un drīz pēc tam:

«Nežāvājies un nestaipies tā, Haklberij,— kāpēc tu neproti uzves­ties?» Tad viņa man visu pastāstīja par elli, un es teicu, ka vēlētos būt tur. Viņa bija ļoti sašutusi, bet es jau neko ļaunu negribēju teikt. Es tikai vēlējos kaut kur aiziet prom, ilgojos pēc kādas pārmaiņas un nebiju izvēlīgs. Viņa sacīja, ka mani vārdi bijuši ļauni, ka viņa tā nekad nerunātu; viņa dzīvošot tā, lai nokļūtu paradīzē. Bet man gan nebija nekāda prieka nokļūt tur, kur būs viņa, un tāpēc nolēmu to nemaz nemēģināt. Taču savas domas skaļi neizteicu, jo tad būtu atkal sacēlies tracis, kas nevienam nedotu labumu.

Nu jau viņa bija tikusi pie vārda un sāka man gari un plaši stāstīt par paradīzi. Viņa teica — tur vajadzēšot visu dienu staigāt ar kokli rokā un dziedāt visu garo mūžību. Man tas nelikās sevišķi patīkami. Bet es neko neteicu. Vaicāju tikai, vai, pēc viņas domām, Toms Sojers arī būs paradīzē, un viņa nopūzdamās atbildēja, ka viņš tur acīm­redzot nenokļūšot. Es par to priecājos, jo gribēju būt ar viņu kopā.

Tā mis Votsona mani knābāja, un es garlaikojos un jutos vientuļš. Pēc tam viņa iesauca nēģerus un noskaitīja lūgšanas, tad visi gāja gulēt.

Uzgāju augšā savā istabā, nesdams rokā sveces galiņu, un noliku to uz galda. Tad atsēdos krēslā pie loga un centos domāt par kaut ko patīkamu, bet veltīgi. Jutos tik vientuļš, ka vēlējos būt miris. Zvaig­znes spulgoja, mežā lapas šalca tik sēri, un es dzirdēju, ka tālumā skumji iebrēcās pūce, apraudādama kādu mirušo, iekliedzās vakarlē­pis un iegaudojās suns, pavēstot kādam drīzu nāvi; vējš mēģināja man kaut ko iečukstēt, bet es viņa čukstus nesapratu, un mani kratīja auksti drebuļi. Tad sadzirdēju tālu mežos skaņas, ar kādām spoki mēdz pieteikties, kad grib pastāstīt kaut ko, kas viņus nomāc, tomēr nespēj to pateikt un neatrod miera kapā, bet savās bēdās klīst apkārt caurām naktīm. Kļuvu tik grūtsirdīgs un baiļu pilns, ka vēlējos, kaut jel pie manis būtu kāds cilvēks. Drīz pār manu plecu aizrāpoja zirneklis, es viņu ar knipi aizspēru projām, un zirneklis iekrita sveces liesmā, bet, iekams paguva pakustēties, tas sačokurojās un sadega. Nav nevienam jāsaka, ka tā bija briesmīgi ļauna zīme, kas var atnest nelaimi. Tā izbijos, ka norāvu sev drēbes, piecēlos, trīs reizes apgrie­zos ap sevi un katru reizi pārmetu krustu, tad sasēju ar diegu vienu savu matu cirtu, lai atvairītu raganas. Bet īsti drošs tomēr nebiju. To mēdz darīt, kad atrastu pakavu atkal pazaudē un nevar to pienaglot virs durvīm, bet nekad nebiju dzirdējis, ka šis paņēmiens der, lai novērstu ļaunu, kad esi nonāvējis zirnekli.

Es atkal apsēdos, viss drebēdams, un izvilku savu pīpi, lai uzvilktu dūmu, jo māja tagad bija tik klusa kā izmirusi un atraitne mani nevarēja novērot. Pēc ilgāka laika dzirdēju, ka pilsētas torņa pulkste­nis nozvanīja — dun-dun-dun — divpadsmit reizes, tad atkal viss bija kluss. Klusāks nekā jebkad. Drīz dzirdēju, ka kaut kur lūst kāds zariņš, apakšā starp tumšajiem kokiem kaut kas kustējās. Es sēdēju nekustēdamies un klausījos. Pēkšņi izdzirdēju apakšā klusu ņaudienu. Tas tik bija lieliski! Es arī, cik klusi vien spēdams, atņaudēju pretim, nodzēsu uguni un izrāpos pa logu uz šķūņa jumta. Tad nošļūcu zemē, ielavījos starp kokiem, un, protams, tur mani gaidīja Toms Sojers.

Uz pirkstgaliem mēs gājām pa taku starp kokiem turp, kur beidzās atraitnes dārzs, pieliekdamies, lai zari nesķrāpētu mūsu galvas. Ejot gar virtuvi, es paklupu pret kādu sakni un sacēlu troksni. Mēs nogūlāmies pie zemes un nekustējāmies. Mis Votsonas lielais nēģeris, vārdā Džims, sēdēja virtuves durvīs, varējām viņu skaidri saskatīt, jo viņam aiz muguras dega svece. Viņš piecēlās, izstiepa kaklu un kādu mirkli klausījās. Tad viņš jautāja:

— Kas tur ir?

Nēģeris klausījās, tad uz pirkstgaliem ienāca dārzā un nostājās tieši starp mums, mēs varējām viņam gandrīz vai pieskarties. Pagāja vairākas minūtes, nebija dzirdama neviena skaņa, un mēs bijām viens otram tik tuvu. Man ieniezējās kājas stilbs, bet es nekasījos, tad sāka niezēt auss, tad mugura tieši starp pleciem. Šķita, ka nomiršu, ja nepakasīšos. Es to pēc tam esmu vairākkārt piedzīvojis. Ja esi smalkā sabiedrībā vai bērēs vai gribi iemigt, kad nenāk miegs,— īsi sakot, ja esi kaut kur, kur nedrīkst kasīties, miesa sāk niezēt tūkstoš vietās. Tad Džims sacīja: