Marks Tvens: Haklberija Fina piedzīvojumi

Reiz Toms aizsūtīja kadu zenu pa pilsētu ar degošu nuju, ko nosauca par paroli (zīmi, ka bandai jāsapulcējas), un pavēstīja: viņš esot saņēmis slepenas ziņas no saviem spiegiem, ka nākamajā dienā liels pulks spāniešu tirgotāju un bagātu arābu apmetīšoties Holova alā ar divsimt ziloņiem un sešsimt kamieļiem, un tūkstoš nastu mūļiem, un visiem tiem būšot smagas dimanta kravas, un tos apsargā­šot tikai četri simti kareivju, bet mēs uzglūnēsim no paslēptuves, visus nogalināsim un dārgumus pievāksim. Toms teica, lai mēs uztrinot savus zobenus un sakārtojot šautenes, un esot gatavi. Viņš

jau pat kāļu ratiņiem uzbruka ar zobeniem un šautenēm, lai gan tās bija tikai nūjas un slotas kāti, mēs tos varējām spodrināt un asināt, līdz tie satrunēja, un arī tad tie bija un palika tikpat nevērtīgi kā bijuši. Es neticēju, ka mēs spētu pieveikt tik daudz spāniešu un arābu, bet man ļoti gribējās redzēt kamieļus un ziloņus, tālab nākošajā dienā, sestdienā, ierados paslēptuvē. Kad atskanēja pavēle, mēs izskrējām no meža un drāzāmies lejup pa pakalnu. Bet tur nebija ne spāniešu, ne arābu, ne kamieļu, ne ziloņu. Tur bija tikai svētdienas skolas pikniks, turklāt ābečnieki. Mēs viņus iztrenkājām un dzenājām pa visu ieleju, bet ieguvām tikai dažus cepumus un marmelādi; Bens Rodžerss pacēla no lupatām darinātu lelli un Džo Hārpers dziesmu grāmatu un kādu garīgu apcerējumu. Tad parādījās skolotāja, un mēs visu nosviedām un aizlaidāmies. Es netiku redzējis nekādus dimantus un to pateicu Tomam Sojeram. Viņš atbildēja, ka te esot lielas dimantu kravas, arī arābi, ziloņi un viss pārējais. Es vaicāju — kāpēc tad mēs to nevaram redzēt? Viņš atbildēja — ja es nebūtu tāds nepraša un izlasītu grāmatu «Dons Kihots», tad saprastu un nejautātu. Viņš teica, ka te iejaukusies ļauna burvība. Seit esot simtiem kareivju, ziloņu un dārgu kravu un tā tālāk, bet mums esot ienaidnieki, kurus viņš dēvēja par burvjiem, un tie visus pārvērtuši par svētdienas skolniekiem, mums par spīti. Atbildēju, ka tad mums jāuzbrūk burvjiem. Toms Sojers mani nosauca par ēzeli.

— Redzi,— viņš sacīja,— burvji var sasaukt garus, un tie mūs piekautu, iekams mēs paspētu izteikt vienu vārdu. Gari ir tik lieli kā koki un tik plati kā baznīca.

— Labi,— es atbildēju,— bet, ja nu mēs arī iegādājamies tādus garus, kas palīdz,— vai tad mēs pretiniekus nesakautu?

— Kā tad tu domā garus atsaukt?

— Nezinu. Bet kā tad burvji to dara?

— Viņi paberzē vecu skārda lampu vai dzelzs gredzenu, un tad gari ierodas ar pērkona spērienu, zibeņiem un bieziem dūmiem un dara visu, ko viņiem pavēl. Viņiem ir nieks sagrābt skrošu lietuves torni un iegāzt ar to pa galvu svētdienas skolas pārzinim vai jebkuram citam cilvēkam.

— Kas tad viņiem pavēl tā trakot?

— Tas, kas berzē lampu un gredzenu. Viņi pieder tam, kas berzē lampu un gredzenu, un viņiem jādara, ko pavēlnieks liek. Ja viņš pavēl uzcelt pili četrdesmit jūdžu garumā no tīriem dimantiem un piebāzt to ar košļājamo gumiju vai ar ko citu, atvest Ķīnas ķeizara meitu, lai pavēlnieks to apprecētu,— viņiem tas jāizdara līdz otrās dienas saullēktam. Turklāt pils jānēsā pa visu zemi, kur vien pavēl­nieks liek,— vai saproti?

— Manuprāt, tie ir nelgas, kas neprot pili paturēt sev un atdod to citiem kā muļķi,— es atbildēju un piebildu:— Ja es būtu viens no

viņiem, tad lai kāds pūš man Jērikas tauri, arī tad es nepakustē­tos un nenāktu pie viņa, lai viņš berž, cik grib, savu veco skārda lampu.

— Ko tu runā, Hak Fin! Tev vajadzētu nākt, kad viņš to berztu, vai tu gribētu vai negribētu.

— Ko! Pat ja es esmu tik garš kā koks un tik plats kā baznīca? Labi, es atnāktu, bet liktu saucējam uzkāpt visaugstākajā kokā, kāds aug mūsu zemē.

— Nav vērts ar tevi runāt, Hak Fin! Tu neko nesaproti'—tev ir stulba galva.

Es visu to pāris dienu pārdomāju, tad nolēmu pats dzirdēto pārbaudīt. Sadabūju vecu skārda lampu un dzelzs gredzenu, iegāju mežā un berzu, un berzu, līdz nosvīdu kā indiānis. Gribēju, lai man uzceļ pili, ko es varētu pārdot, bet viss bija velti, neviens gars nerādījās. Tāpēc nolēmu, ka Toms Sojers ir visu sapūtis. Varbūt viņš ticēja, ka tur bija arābi un ziloņi, bet es domāju citādi. Skaidri saskatīju svētdienas skolas audzēkņus.

Pagāja trīs vai četri mēneši, un bija jau pienākusi ziema. Visu laiku gāju skolā, pratu burtot un lasīt, un mazliet rakstīt, arī vienreizvienu zināju līdz sešreiz septiņi ir trīsdesmit pieci un domāju, ka vairāk neko neiemācīšos, pat ja dzīvošu mūžīgi. Man matemātika nepatika.

Sākumā skolu ienīdu, bet pamazām manīju, ka sāku pierast. Kad pārlieku noguru, tad skolā neierados, bet pēriens, ko nākošajā dienā saņēmu, darīja man labu un sasparoja. Jo ilgāk gāju skolā, jo vieglāk man tas kļuva. Es sāku pierast arī pie atraitnes izdarībām, un tās man vairs nekrita uz nerviem. Tikai jutos kā iežņaugts, kad bija jādzīvo mājās un jāguļ gultā, bet pirms sala uznākšanas mēdzu izlavīties no mājas un pārgulēt mežā, un tā bija man tīrā atpūta. Vecais dzīves veids man patika labāk, bet pamazām iepatikās arī jaunais. Atraitne teica, ka es attīstoties lēni, bet labi un uzvedoties visai apmierinoši. Viņa piebilda, ka manis dēļ viņai neesot jākaunas.

Kādu rītu es brokastīs apgāzu sāls trauku. Atri sagrābu mazliet sāls, lai to pārsviestu pār kreiso plecu un atvairītu nelaimi, bet mis Votsona pasteidzās mani apsaukt. Viņa iebrēcās:

— Haklberij, rokas nost! Kādus niekus tu vienmēr dari!

Atraitne iebilda par mani labu vārdu, bet tas nevarēja novērst nelaimi, to es labi sapratu. Izgāju pēc brokastīm pavisam bēdīgs un noraizējies un mēģināju izdomāt, kas gan man atgadīsies un kā tas viss beigsies. Ir zināmi paņēmieni, kā atvairīt dažas nelaimes, bet tie šim gadījumam nebija piemēroti, tāpēc neko nemēģināju darīt, tikai klaiņoju nomākts un gaidīju, kas notiks.

Iegāju dārzā un pa kāpnītēm pārrāpos pāri augstajai dēļu sētai. Uz zemes bija sasnidzis sniegs, apmēram collu biezumā, un es tajā ieraudzīju cilvēka pēdas. Kāds bija nācis no akmens lauztuvēm, brīdi pakavējies pie žoga, tad apgājis apkārt visam dārzam. Šķita dīvaini, kāpēc šis cilvēks nebija ienācis dārzā, bet staigājis un stāvējis ārpusē. Nespēju to nekādi izskaidrot. Tas tiešām bija ļoti savādi. Gribēju pēdām sekot, bet vispirms noliecos un tās aplūkoju. Sākumā neko nepamanīju, bet tad redzēju, ka kreisā zābaka papēdī bija no lielām naglām izveidots krusts, lai aizbaidītu velnu.

Nākamajā mirklī es jau auļoju lejup pa nogāzi. Ik brīdi atskatījos sev pār plecu, bet neviena neredzēju. Vislielākajā ātrumā ieskrēju pie tiesneša Tečera. Viņš iesrfucās:

— Ei, tu jau esi pavisam aizelsies, manu zēn! Vai esi atnācis pēc savas naudas?

— Nē, ser,— es atbildēju,— vai tad ir atsūtīta?

— Jā, vakar vakarā pienāca procenti par pusgadu — vairāk nekā simtpiecdesmit dolāru. Tā tev ir vesela bagātība. Labāk atļauj man to noguldīt pie taviem sešiem tūkstošiem, jo, tiklīdz naudu paņemsi, tūlīt to izdosi.

— Nē, ser,— es atbildēju.— Negribu to izdot. Man tā nav va­jadzīga, arī tie seši tūkstoši ne. Es vēlētos, lai tos paņemtu jūs; atdodu jums tos sešus tūkstošus un visu pārējo.

Viņš neizpratnē mani uzlūkoja. Tad jautāja:

— Ko tu ar to gribi sacīt, zēn?

Es atbildēju:

— Lūdzu, nejautājiet man. Tikai paņemiet — jūs to darīsiet, vai