V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Bitīte Maja

un viņas piedzīvojumi

ZELTA SĒRIJA

RAKSTU KRĀJUMS JAUNATNEI LONGĪNA AUSĒJA REDAKCIJĀ

V. Bonselss

Bitīte Maja

un viņas piedzīvojumi

No 560. vācu izdevuma tulkojusi L. A.

Grāmatu apgādes „Rīts" izdevums Rīgā, 1926

Ilustrējis J. Saukums

V. Bonzelss

Bitīte Maja

un viņas piedzīvojumi

RĪGA ,.AVOTS" 1993

A. Vakša fotoreprodukcijas

I. Lapiņa mākslinieciskais noformējums

TO vecāko un cienīgāko biti, kas piepalīdzēja Majai, kad tā ieraudzīja savu dzīves rītu un izkūņojās no savas šūniņas, sauca par Kasandru, un to turēja lielā godā viss strops. Tās bija liela uztraukuma pilnas dienas, jo bišu tautā bija radies saviļņojums, kuru nespēja apslāpēt pat ķēniņiene. Kamēr piedzīvojumiem bagātā Kasandra susināja lielās, spulgās acis mazajai Majai, par kuras piedzīvojumiem gribu stāstīt, un mēģināja sa­kārtot tās liegos spārniņus, lielais bišu strops, nemiera pilns, tumši sanēja. Mazajai Majai tas likās ļoti karsts, un viņa to pateica savai pavadonei.

Kasandra pārlaida norūpējušos skatu visapkārt, bet tūlīt vis neatbildēja mazajai. Viņa brīnījās, ka bērns jau tik agri varēja būt ar ko neapmierināts, bet patiesība jau tā bija: spiešanās un karstums bija gandrīz nepanesams. Maja redzēja, ka bites cieši cita aiz citas steidzās viņai garām, pie kam spiešanās un steiga bija tik liela, ka dažkārt viena bite rāpās otrai pāri un citas atkal, it kā kamolā satinušās, vēlās garām.

Vienreiz ķēniņiene bija bijusi viņas tuvumā. Kasandru un Maju drusku atspieda sānis, bet tām bija palīdzīgs trans, jauns, patīkams bišu jaun­skungs ar labi koptu ārieni. Viņš palocījās Majai un vieglā uztraukumā savus spīdošos krūšu matus noglaudīja ar priekškājām, ar kurām bites rīkojas kā ar rokām.

„Nupat piedzīvosim nelaimi," sacīja viņš Kasandrai. „Revolucionāru pūlis grib atstāt pilsētu. Viņi jau iecēluši jaunu ķēniņieni."

Kasandra nepiegrieza viņam gandrīz nekādu vērību. Viņa pat ne­pateicās par izpalīdzību, un Maja skaidri juta, ka vecā dāma bija sevišķi nelaipna pret jauno kungu. Jautāt arī viņa īsti neuzdrošinājās, jo iespaidi

nāca cits pēc cita par daudz ātri un draudēja viņu nomākt. Uztraukums pārgāja arī uz viņu, un tā iesāka smalki un skaļi sīkt.

„Kas tev nāk prātā," teica Kasandra. „Vai tad trokšņa vēl nav diez­gan?"

Maja tūdaļ apklusa un jautajoši veras savā vecakaja draudzene.

„Nāc šurp," sacīja tā Majai, ..pamēģināsim te drusku atgūties."

Saņēmusi Maju aiz tās spožā spārniņa, kas bija vēl gluži mīksts, jauns un brīnišķīgi caurspīdīgs, Kasandra bīdīja to kādā klusākā kaktiņā aiz dažiem šūniņu apcirknīšiem, kuri jau bija piepildīti ar saldo medutiņu.

Maja apstājās un turējās pie viena no šiem apcirknīšiem.

„Cik te patīkami smaržo," sacīja viņa Kasandrai.

Vecā palika atkal nervoza.

„Tev jāmācās gaidīt," atbildēja tā. „Mīļais bērns, šopavasar es esmu uzaudzinājusi un izvadījusi jau vairākus simtus jaunu bitīšu, bet neviena nav vēl gadījusies tik pārgudra kā tu. Liekas, tu esi izņēmums."

Maja nosarka, iegrūda sīkos pirkstiņus mutē un bailīgi jautāja:

„Kas tas ir — izņēmums?"

„0, tas ir kaut kas pavisam nepieklājīgs," iesaucās Kasandra, kas gan domāja par pirkstu bāšanu mutē, bet nebija ievērojusi Majas jautājumu. „Tagad iegaumē visu, ko teikšu, jo varu tev ziedot vēl tikai mazu laiciņu; atkal jauni bišu bērni ir izkūņojušies, un mana vienīgā palīdze šinī stāvā Turka jau bez visa tā ir ārkārtīgi pārpūlējusies un pēdējā laikā žēlojas par galvas žvinkstēšanu. Sēdies te."

Maja paklausīja un lielajām brūnajām acīm lūkojās savā skolotājā.

Kasandra nopūtās un iesāka: „Pirmais likums, kas jāievēro jaunai bitei, — savās domās un savos darbos būt līdzīgai citām un domāt tikai par vispārējo labklājību. Tas mūsu valsts iekārtā, kuru kopš seniem laikiem esam atzinušas par pareizu un kura arī dzīvē izrādījusies par labāko, der kā vienīgais pamats valsts labklājībai. Rītdien tu uzsāksi lidot. Kāda vecā­ka biedrene tevi pavadīs. Sākumā tu drīksti laisties tikai nelielus gabalus; labi jāievēro visi priekšmeti, kas gadās ceļā, lai katrreiz zinātu ceļu atpakaļ. Tava pavadone tev ierādīs tās daudzās puķes un ziedus, kuriem ir labākais medus, un tas tev ir jāzina no galvas, tur nu nekā nevar darīt. Pirmo rindiņu tu vari tūlīt iegaumēt: virši un liepu ziedi! Atkārto."

„To es nevaru," teica mazā Maja, „tas ir pārlieku grūti. Gan nu vēlāk es redzēšu."

Vecajai Kasandrai acis vien iepletās, un tā kratīja galvu.

„Tev izies greizi, to es jau redzu," nopūtās Kasandra.

„Vai tad vēlāk man visu dienu būs medus jāvāc?" jautāja mazā Maja.

Kasandrai izlauzās dziļa nopūta, un viņas nopietnais un skumjais skats uz acumirkli apstājās pie Majas. Likās, it kā tā atcerētos savu pašas dzīvi,

kura arī pagājusi vienā darbā un pūliņos no sākta gala līdz pat beigām. Un 4 tad pavisam citādā balsī, Maju mīļi uzlūkodama, tā iesāka:

„Maja, mana mazā, tu mācīsies pazīt saules spožumu, varenus zaļus kokus un puķu pilnas ziedošas pļavas, sidrabotus ezerus un mirdzošus strautus, dzidro zilo debesi un varbūt pēdīgi arī cilvēku, kas ir tas aug­stākais un pilnīgākais visā dabā. Un šinī krāšņumā tu priecāsies, darīdama savu darbu. Tas viss. lūk, stāv tev priekšā, nu tu vari būt laimīga, manu sirsniņ."

„Labi," teica mazā Maja,, to jau es gribu."

Kasandra smaidīja labsirdībā. Neapzinādamās, kā tas īsti nācis, viņa ' t bija Maju sevišķi iemīļojusi, kā laikam gan nevienu citu no jaunajām ^ bitītēm. Un tad nu arī gadījās, ka mazā Maja savas dzīves pirmajā dienā dabūja vairāk dzirdēt nekā citas bites. Tā deva Majai dažādus atsevišķus padomus, biedināja no bišu tautai varbūtējām briesmām. Stāstīja daudz un ilgi par cilvēku un dēstīja viņas sirdī mīlestību uz to, kā ari stipru ilgošanos viņu kādreiz iepazīt.

„Esi laipna un pakalpīga visiem kukainīšiem, kurus sastopi," beidzot tā vēl sacīja, „tā tu no tiem vairāk mācīsies, nekā es tev pa veselu dienu varu izstāstīt, tikai sargies no sirseņiem un lapsenēm. Sirseņi ir mūsu stiprākie un ļaunākie ienaidnieki, un lapsenes ir nelietīga "laupītāju cilts bez tēvijas un ticības. Mēs esam stiprākas un varenākas par viņām, bet tās zog un maitā mūs nost, kur vien var. Savu dzeloni vari lietot pret visiem insektiem, lai gūtu sev cienību, kā arī aizsargāšanās nolūkā; bet, ja iedzelsi siltasiņu dzīvniekam vai ari cilvēkam, tad tev jāmirst, jo tavs dzelonis salūst un pa­liek viņu ādā. Šos radījumus dzel tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā un dari to tad varonīgi, nebaidīdamās no nāves, jo mūs, bites, cienī un godā taisni mūsu varonības un gudrības dēļ. Un nu dzīvo sveika, mazā Maja, vēlu, lai tev dzīvē smaida laime; paliec uzticīga savai tautai un ķēniņienei."

Mazā Maja palocīja galviņu, apkampa un noskūpstīja savu veco skolo- ļ tāju. Klusa prieka un uztraukuma pārņemta, tā gāja gulēt; grūti viņai nācās 0< iemigt aiz lielas nepacietības ar visu iepazīties, jo priekšā stāvošā diena (i sevī slēpa lielo, plašo pasauli, sauli, debesi un puķes.

Bišu pilsētā pa to laiku bija iestājies miers. Liela daļa jauno bišu bija . atstājušas stropu, lai nodibinātu jaunu valsti. Ilgi bija dzirdams lielais pūlis laukā X trokšņojam. Ne aiz pārgalvības vai ļaunprātības pret ķēniņieni tas tā bija noticis, 1 Jtbet, bišu tautai lielā mērā pieaugot, pilsētā nebija vairs vietas visiem iedzīvotājiem, kā arī nebija iespējams iekrāt medu tādā vairumā, lai visiem būtu