V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Šnuka aizlidoja caur zaļajiem stiebriem līdz ūdensvirsai, un Maja dzirdēja to dziedam rīta saulē. Viņa klausījās dziesmā, kurai piemita kaut kas no tautas dziesmu grūtsirdīgā salduma un kura noskaņoja mazās Majas sirdi priecīgi un tanī pašā reizē arī bēdīgi.

Jauki klusā upe smej,

kad no rīta saule dej,

viņas virsu paijā;

tur, kur niedres zaļo, šalc,

tur, kur atmirdz dzeltens, balts, —

viļņi rozi aijā.

^ Gaiss ir silts un smaržas pilns,

spārnus silda staru viln's, sirdi prieks — tik valdies!

Bet ak, dzīve — mirklis vien, vasara tik ātri skrien; kaut par mirkli — paldies!

„Dzirdi, tur skan spāres dziesma," uzsauca balts taurenītis savai draudzenei. Šūpodamies tie aizlidoja pavisam cieši Majai garām jaukās dienas dzidrā zilumā. Tad arī mazā Maja pacēlās spārnos, klusi sanot, atvadījās no sidrabotā ezera un aizlidoja atpakaļ laukos.

OTRĀ rītā uzmozdamās zilā pulkstenīša ziediņā, mazā Maja izdzirda gaisā vieglu, klusu troksni; viņa juta, ka puķe iekustas, it kā kāds tai dotu apslēptus grūdienus. Pa atvērto ziedu spiedās zāles un zemes smarža; bija ļoti vēss.

Maja nedroši paņēma no puķes dzelteniem trauciņiem drusciņu ziedputeksnīšu, uz rūpīgāko pataisīja rīta tualeti un tad tuvojās soli pa solim apdomīgi noliektā zieda ārējai maliņai. Nu viņa redzēja, ka līst. Lija smalks, vēss lietutiņš, klusi čabēdams un klādams visu ar miljoniem gaišu sudrabotu pērļu. Tās krita gan uz lapām un puķēm, gan ritēja zālē pa šaurajām zāļu stiebru taciņām, atspirdzinot brūno zemi.

Lielā izbrīnā un dziļā neziņā Maja vēroja šo pasaules pārmaiņu; tas bija pirmais lietus, ko viņa redzēja savā īsajā mūža. Lai gan lietiņš viņai patika itin labi un pat ielīksmoja, taču arī rūpes mazliet uzmācās, atceroties Kasandras brīdinājumu — nekad lietū nelidot. Viņa saprata, ka grūti nāktos spārnus cilāt, ja uz tiem kristu lietus lāses, bija ari auksts, un tā ļoti sajuta mierīgā, visu ielīksmojošā un iepriecinošā zeltītā saules spožuma trūkumu.

Vajadzēja būt pašam rīta agrumam, jo apakšā zālē tikko sākās dzīve. Zilais pulkstenītis bija viņai labs patvērums, un tā varēja lieliski novērot kustību lejā. Tā viņa aizmirsa uz brīdi savas bēdas un ilgas pēc dzimtenes, kas sāka mosties viņas sirdī. Bija interesanti tā no augšas, no drošas paslēptuves novērot zāles iemītnieku nodarbošanos un dzīvesveidu. Tomēr arvien biežāk viņas domas sāka atgriezties uz atstāto dzimteni, tās stipro apsardzību un nesaraujamo kopību. Tur nu viņas visas tagad kopīgi mīt, priecājas par atpūtas dienu, pa druskai pastrādā pie vienas otras šūniņas vai arī baro mazos cirmeņus. Vispār lietainās dienās bišu stropā bija mierīga un mājīga noskaņa. Šad tad izlidoja kāds izlūks noskaidrot,

kāds laiks un no kuras puses pūš vējš. Ķēniņiene pati apstaigāja valsti, ie­dama no stāva stāvā, pārbaudīja visu, uzteica vai smādēja, izdēja šur tur pa oliņai un visus aplaimoja ar savu ķēnišķīgo klātbūtni. Kāds prieks uztvert viņas skatu vai dzirdēt laipnu vārdu. Gadījās arī, ka jaunām bitēm par viņu pirmajiem panākumiem tā noglaudīja galviņu un apjautājās par viņu piedzīvojumiem.

Ai, kādu laimi nesa apziņa piederēt pie tiem, ko visi ciena, un baudīt kopas stipro apsardzību. Šeit savā vientuļajā un neapsargātajā vietiņā viņa jutās apdraudēta un pie tam vēl sala. Un ja nu lietus turpinās ilgi? Ko tad lai viņa iesāk un kur lai ņem barību? Pulkstenīti medus droši vien nav atrodams un ziedputekšņu arī nebūs ilgam laikam. Tai nācās tagad pirmo reizi izjust, cik nepieciešama lieta ceļinieka dzīvē un vispār klaidonim ir saules gaisma. „Bez saules spīduma nebūtu neviena vieglprātīgā," domāja Maja.

Atceroties saulīti, viņu tūliņ pārņēma prieks un iekšējs lepnums, ka tai bijusi drosme uzsākt dzīvi uz savu roku. Ko gan visu viņa savā īsajā ceļojuma laikā nav redzējusi un piedzīvojusi! Citas bites visu savu mūžu nekā tamlīdzīga neredz. Piedzīvojumi ir augstākā dzīves manta, un to dēļ var nest upurus. Lejā zālē gāja garām ceļotāju skudru bars. Dziedādamas tās soļoja caur vēso meža zāli un likās kur steidzamies. Viņu sparīgā rīta dziesma atskanēja marša taktī un padarīja mazās Majas sirdi gluži domīgu un skumīgu:

Mūsu dzīve skrietin skrien, ātri beidzas tā. Kas grib dzīvē laupīt vien, par to nebēdā.

Tās bija ārkārtīgi labi apbruņotas, izskatījās nebēdīgas un spējīgas ie­dvest bailes. Zem lēpju lapām izskanēja skudru dziesma. Bet tur nu viņas ar savu dziedāšanu, rādījās, bija izdarījušas ko sevišķu, jo kāds sāka runāt rupjā, aizsmakušā balsī, ar enerģisku roku purinādams uz visām pusēm jaunās pieneņu lapas. Maja ieraudzīja lielu zilu vaguli spraucamies uz priekšu; tā izskatījās pēc tumšas spīdīgas metāla puslodes, kas brīžam vizēja zilganzaļa, brīžam pavisam tumša. Tas bija divas vai trīs reizes lielāks par Maju. Cietās bruņas rādījās nesadragājami stipras, un tā rup­jajā balsī bija kaut kas taisni atbaidošs. Kā likās, zaldātu dziesma to bija iztraucējusi — un nu tas bija sliktā garastāvoklī. Viņa mati bija izspūruši, un viņš berzēja miegu no zilajām viltīgajām ačelēm.

„Es nāku," viņš kliedza, „un ar to pietiek, lai visi grieztu man ceļu."

„Paldies Dievam, es nestāvu tam ceļā," domāja Maja, juzdamās

drošībā savā augstajā paslēptuvē. Un tomēr sirds tai sāka nemierīgi dauzīties, un viņa atvilkās soli dziļāk zieda iekšienē.

Smagi līgodamies, vagulis kustējās pa mitro zāli uz priekšu. Nevar teikt, ka tas būtu elegants. Viņš apstājās taisni zem Majas zieda pie kādas novīlušas lapas, pabīdīja to sānis un tad mazliet atkāpās. Nu Maja ieraudzīja kādas alas ieeju.

„Kas viss tanī pasaulē nav atrodams," domāja Maja pilna ziņkārības, „līdz šim man nebija nejēgas no visa tā. Nemaz diezgan ilgi nevar pasaulē būt dzīvojis, lai izzinātu visu, kas viņā ir iespējams." Viņa izturējās pavisam rāmi. Lietutiņš klusi līņāja.

Tad Maja izdzirda vaguli griežamies pie alas iemītniekiem:

„Ja jūs gribat nākt ar mani uz medībām, tad laiks domāt par celšanos. Ir jau gaiša diena." Tā kā viņš bija uzcēlies agrāk, tad tas jutās tik pārāks par visiem, ka grūti nācās būt laipnam. Pagāja laiciņš, iekams tas saņēma atbildi. Maja dzirdēja sīku čirkstošu balsi, kas skanēja no alas:

„Dicva dēļ, taisiet tur augšā ciet, lietus taču līst iekšā." Vagulis paklausīja, gaidīdams nolieca galvu mazlietiņ sānis un šķielēja caur spraugu.

„Pasteidzieties, ja drīkstu to lūgt," teica viņš saīdzis. Majai nū gribējās par vari redzēt, kas no alas līdīs ārā. Viņa pati panāca par daudz uz priekšu, un liela lietus lāse tai uzpilēja uz pleciem. Maja stipri izbijās un sāka sausināties. Lejā pacēlās novītusi lapa, no kurienes lēnām izlīda brūns kukainis, kas Majai šķita visaugstākā mērā neparasts. Tam bija lempīgs ķermenis un neredzēti resna galva ar mazām stāvām ūsiņām. Kājiņas bija ļoti tieviņas un lēni kustējās, un sejā bija rakstītas rūpes. Ku­kainis bija lauku circenīte.

„Labrīt, mana Ifij," teica vagulis un aiz pieklājības izstiepās gluži ga­rens. „Kā jūs gulējāt?" Un pie tam vēl piebilda: „Mans dārgumiņ!"

Ifija saņēma tā roku mazliet vienaldzīgi.

„Kurt, tas neiet," viņa sacīja, „es nevaru iet līdzi. Ļaudis jau tā daudz ko melš."

Vaguls izbijās ne pa jokam.

„Es lāgā nesaprotu," stostījās tas, „vai tad mūsu jaunajai laimei būtu jāsašķīst tādas nieka lietas dēļ? Apdomājiet taču, Ifij, kāda jums daļa gar ļaudīm? Jums ir pašai sava ala, kurā, varat nolīst, kad tikai vēlaties, un, ielīdusi tanī labi dziļi, jūs nedzirdēsit nekā."