V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

ziemas iztikšana, jo liela daļa vasarā sakrātā medus bija jāatdod cilvēkiem. Tie bija veci valsts līgumi; par to atkal no savas puses cilvēks gādāja par bišu pilsētas labklājību, mieru un drošību un ziemas aukstumā deva patvērumu.

Nākamā rītā tuvu pie pašas gultiņas Maja izdzirda kādu iesaucamies:

„Saulīte uzlēkusi!"

Tūdaļ Maja bija kājās un piebiedrojās kādai medus vācējai.

„Labi," tā laipni teica, „tu vari laisties man līdzi."

Pie vārtiem sargi tās apturēja. Tur bija liela spiešanās. Kāds vārtsargs pateica Majai viņas tautas paroli, bez kā nevienu biti neielaida pilsētā.

„To ievēro," viņš teica, „un saņem laimes novēlējumus, dodoties pir­moreiz ceļā."

Iznākušai pa vārtiem, Majai apžilba acis no pretī plūstošās gaismas pārpilnības. Zeltoti zaļš mirdzums, silts un starojošs, lija bagātīgi pār zemi, un aiz lielas sajūsmas Maja nezināja, ko iesākt un ko teikt. '

„Patiešām lieliski," tā runāja uz savu pavadoni. „Vai var laisties tanī spožumā iekšā?"

„Tikai droši uz priekšu," atteica otrā.

Maja pacēla galviņu, savēcināja jaunos spārniņus un piepeši juta, ka laipiņa, uz kuras viņa sēdēja, sāka it kā grimt arvien zemāk. Un tanī pašā laikā viņai likās, it kā attālinādamās zeme paliktu arvien tālāk iepakaļ, bet priekšā redzamie zaļie kupoli steigtos tai pretī.

Acis tai mirdzēja, sirds gavilēja.

„Es lidoju!" sauca viņa. „Tā var būt tikai lidošana, ko es pašlaik daru. Bet patiesi, tas ir kas sevišķs!"

„Jā, tu lido," sacīja medus vācēja, kura tikai ar pūlēm varēja turēt līdzi Majai. „Tās ir liepas, mūsu pilsliepas, uz kurām mēs laižamies; pēc viņām tu vari ielāgot mūsu stropa atrašanās vietu. Bet tu lido tiešām par ātru, Maja."

„Par ātru nemaz nevar lidot," atbildēja Maja. „Ai, kā smaržo saules gaisma."

„Nē," runāja medus vācēja aizkususi, „tie jau ziedi smaržo. Bet nu lido lēnāk, citādi man jāpaliek iepakaļ, un tā tu arī nespēj iegaumēt apkārtni; nevarēsi atrast ceļu uz mājām."

Bet mazā Maja neklausījās. Viņa bija apreibusi no liela prieka, saules un laimes dzīvot. Viņai likās, ka tā kā bulta dodas caur zaļganu gaismas jūru pretī arvien lielākai varenībai. Viņa dzirdēja it kā raibo puķīšu aicin­ājumu; klusās gaismas pilnās tāles to vilināja, un zilās debesis svētīja viņas gaviļu pilno jaunības lidojumu. „Tik jauki kā tagad nekad vairs nevar būt," viņa domāja, „es nevaru griezties atpakaļ, ne par ko citu es vairs nespēju domāt kā vienīgi par sauli."

Maja uz tulpes zieda

Tur lejā mainījās dažādas ainavas; lēni un plaši slīdēja mierīgā un saulainā zeme. „Saulei ir jābūt no tīra zelta," nodomāja mazā bitīte.

Atlaidusies līdz kādam lielam dārzam, kas, iegrimis ķiršu, ērkšķu un ceriņu ziedu mākoņos, likās, atdusējās, mazā Maja, pagalam nogurusi, beidzot apstājās. Viņa krišus iekrita sarkanu tulpju dobē un pieķērās pie lielā zieda; tā lapiņai pieglaudušies, viņa dziļi atņēma elpu un laimīga skatījās pāri gaišajām ziedlapiņām dzidri zilajās debesīs.

„Cik daudzreiz jaukakj ir plašā pasaule par tumšo bišu pilsētu! Negri­bu nekad vairs tanī atgriezties, lai nestu medu vai taisītu vaskus. Tik tiešām, to es nekad nedarīšu. Man tīkas redzēt ziedošo pasauli un ar to iepazīties, neesmu taču kā citas bites. Sirds man ilgojas pēc prieka un pārsteigumiem un dažādiem brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Es nebaidos ne no kādām briesmām: man taču netrūkst ne spēka, ne drosmes, ne arī asā dzeloņa!"

Aiz pārgalvības tā jautri iesmējās un iebaudīja brangu malku medussu- las, kuru tai sniedza tulpes zieds.

„Lieliski," nodomāja viņa, „dzīvot patiešām ir skaisti."

Būtu mazā Maja zinājusi, cik daudz briesmu un klizmu tai stāv priekšā, viņa, bez šaubām, būtu apdomājusies. Bet nekas tamlīdzīgs tai nenāca prātā un viņa palika pie savas apņemšanās. Nogurums to drīz vien pārvarēja, un Maja iemiga. Kad viņa pamodās, saule bija norietējusi un krēsla sedza zemi. Savādi tai tomēr bija ap sirdi, kad tā lēnītēm atstāja tul­pes ziedu, kas, naktij tuvojoties, vērās ciet. Veca koka augstajā galotnē zem kādas liepas lapas tā atrada sev pajumti un iemigdama pašpaļāvīgi domāja: „Nedrīkst tūliņ sākumā zaudēt dūšu. Saulīte lēks atkal, tas ir neapšaubāmi, Kasandra to teica, bet acumirklī tas svarīgākais — ciets un mierīgs miegs."

KAD mazā Maja uzmodās, bija jau gaišs. Lielās, zaļās lapas apakšā viņai bija vēsi, un pirmās kustības tai padevās lēnas un neveiklas. Turēdamās pie lapas dzīsliņas, tā tikmēr vēeināja un drebināja savus spārniņus, kamēr tie kļuva tīri no mazākā puteklīša un tikpat vijīgi un lokani kā agrāk. Tad viņa noglauda savus gaišos matiņus un izberzēja lielās, spodrās acis. Uzmanīgi pavirzījās uz priekšu līdz lapas maliņai un sāka apskatīties. Rīta saules staru krāšņums un spožums viņu pavisam apžilbināja. Pāri tai mirdzēja lapas kā zaļgans zelts, bet pati viņa vēl atradās vēsā paēnā.

„Ak tu skaistā pasaule," domāja Maja.

Tikai pamazām viņa sāka atcerēties visus vakardienas piedzīvojumus, gan briesmīgus, gan patīkamus. Bet tā palika pie sava lēmuma uz stropu vairs neatgriezties. Domājot par Kasandru, sirds Majai, protams, sāka pukstēt stiprāk, bet, ka Kasandra viņu kādreiz varētu atrast, nebija do­mājams. Nē, tas nu viņai nepavisam nebija nekāds prieks — mūžīgi lidot ārā un iekšā, nest medu vai taisīt vaskus. Viņai gribējās justies brīvai un laimīgai un baudīt dzīvi pēc patikas; lai tad ari nāktu kas nākdams, viņa pacietīs visu. Tik vieglprātīgi Maja varēja, protams, domāt tikai tāpēc, ka tai nebija vēl ne jēgas no visa tā, kas viņu sagaidīja.

Neapģistas nepacietības pilna tā sāka vērot kādu saikanīgu spīdumu tālumā. Arī izsalkums lika sevi manīt. Jautri un priecīgi dūcot, tā spēji pacēlās no savas paslēptuves un devās gaišajā, mirgojošā gaisā un siltajā saules mirdzumā. Taisnā virzienā tā laidās uz spilgto puķaino plankumu, kas, kā Majai likās, māja viņai pretim. Kad Maja bija nonākusi tā tuvumā, viņu apņēma tik salds smaržas vilnis, ka tā, gluži apreibusi, tikai ar pūlēm sasniedza lielo sarkano puķi. Maja uzmetās uz ārējās izliektās ziedlapiņas

un palika cieši pie tās turamies. Šinī mirklī no iešūpotā zieda izslīdēja mirdzoša sudraba lode gandrīz pašas Majas lielumā. Laistīdamās visās varavīksnes krāsās un gluži caurspīdīga, tā ritēja viņai pretim. Maja briesmīgi izbijās, lai gan šīs vēsās sudrabotās lodes krāšņums bija iepriecinošs. Caurspīdīgā lode aizvēlās garām, pārvēlās pāri lapiņas malai un, ieripodama saules staros, nokrita zemē.

Pār Majas lūpām izlauzās izbaiļu kliedziens, kad tā redzēja skaisto lodi saplīstam mazās, sīkās pērlītēs. Bet par to zālīte tūdaļ svaigi un dzīvi iemirdzējās, un drebošās pilītes, kā dimanti laistīdamās, ritēja pa zāļu stiebriņiem. Nu Maja saprata, ka lode bija liels rasas piliens, kas mitrajā naktī bija salasījies zieda biķerītī. Pagriezusies pret zieda iekšieni, tā ieraudzīja tur sēžam vaguli; tam bija brūni spārni un melns krūšu vairogs. Vagulis bija drusku mazāks par Maju; viņš mierīgi sēdēja savā vietā un raudzījās kaut gan nopietni, bet pietiekami draudzīgi Majā.

Maja laipni sveicināja.

„Vai tā lode jums piederēja?" jautāja Maja.

Nedabūjusi atbildes, viņa vēl piebilda:

„Man ļoti nepatīkami, ka nogrūdu to zemē."