Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Nikolajs NOSOVS

NEZINĪŠA UN viŅa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

OTRAIS IZDEVUMS

RĪGA «LIESMA» 1979

Н. Носов

ПРИКЛЮЧЕНИЯ НЕЗНАНИИ И ЕГО ДРУЗЕЙ Детгиз 1954

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI A. OZOLA-SAKSE ILUSTRĒJIS A. LAPTJEVS VAKU UN TITULU ZĪMĒJIS A. GOLTJAKOVS

Kādā pasaku pilsētā dzīvoja knēveļi. Par knēveļiem viņus sauca tāpēc, ka tie bija ļoti maziņi. Katrs knēvelis bija pamaza gurķa lielumā. Viņu pilsētā izskatījās ļoti skaisti. Ap katru māju auga puķes: mārpuķītes, kumelītes, pienenes. Tur pat ielas bija iedēvētas puķu vārdos: Pulkstenīšu iela, Kumelīšu gatve, Ru­dzupuķu bulvāris. Bet pašu pilsētu sauca par Ziedu pilsētu. Tā atradās strauta malā. Šo strautu knēveļi sauca par Gurķupi, tāpēc ka strauta krastos auga daudz gurķu.

Viņpus upes plētās mežs. Knēveļi lieca no bērza tāss laivi­ņas, īrās pāri upei un gāja uz mežu ogot, sēņot, riekstot. Ogas

lasīt bija grūts darbs, jo knēveļi taču bija mazītiņi, bet pēc riek­stiem jau nu no tiesas nācās rāpties augstajos krūmos un tur­klāt stiept līdzi zāģi. Neviens knēvelis nebūtu varējis riekstu noraut ar rokām — tie bija griežami ar zāģi. Ari sēnes grieza ar zāģi. Nogriež sēni pie pašas saknes, tad sazāģē gabalos un pa gabaliņam stiepj mājās.

Knēveļi bija divējādi: vienus no tiem dēvēja par knauķiem, bet otrus — par knīpām. Knauķi vienmēr staigāja vai nu garās, zābakiem pāri pārlaistās biksēs, vai ari īsās, ar lencēm nostip­rinātās bikšelēs, bet knīpām tikās valkāt raibas, košas drānas kleitiņās. Knauķi nelabprāt noņēmās ar matu sukāšanu un tāpēc matus nēsāja vienmēr īsi apgrieztus, turpretim knīpas audzēja garus matus. Viņas mīlēja tos dažādi skaisti sakārtot, pina ga­rās bizēs, vija bizēs lentītes, bet uz galvas sēja lenšu pušķus. Daudzi knauķi visai lepojās ar to, ka viņi ir knauķi, un ar knī­pām gandrīz nemaz nedraudzējās. Knīpas savukārt lepojās, ka viņas ir knīpas, un ari negribēja draudzēties ar knauķiem. Ja kāda knīpa uz ielas satika knauķi, tad, ieraudzījusi to iztālēm, tūliņ pārgāja uz ielas otru pusi. Un pareizi darīja, jo starp knauķiem bieži vien gadījās tādi, kas nevarēja knīpai paiet mie­rīgi garām, bet katrā ziņā pateiks tai kaut ko aizvainojošu vai pat pagrūdīs, vai — vēl ļaunāk — paraustīs aiz bizes. Protams, visi knauķi tādi nebija, taču nevienam jau tas nav uz pieres

rakstīts, tāpēc knīpas ieskatīja par labāku pie laika pāriet uz ielas otru pusi, lai negadītos pret aci. Par to daudzi knauķi saukāja knīpas par iedomu vācelēm — izgudrojuši ari tādu vārdu! — bet daudzas knīpas go­dāja knauķus par kaušļiem un citās aizvainojošās pa­lamās.

Daži lasītāji uzreiz iebildīs, ka tas viss droši vien izdomāts, ka dzīvē tādu knauķu nemaz nav. Bet ne­viens taču arī neapgalvo, ka dzīvē tādi ir. Dzīvē — tas ir viens, bet pasaku pilsētā — pavisam kas cits. Pa­saku pilsētā viss kas gadās.

Kādā Pulkstenīšu ielas mājiņā dzīvoja sešpadsmit knauķi-knēveļi. Pats galvenais no tiem bija knauķis- knēvelis, vārdā Zinītis. Par Zinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka tas ļoti daudz zināja. Un daudz viņš zināja tāpēc, ka lasīja dažādas grāmatas. Sīs grāmatas viņam mētājās gan uz galda, gan pagaldē, gan gultā, gan pagultē. Viņa istabā nebija tādas vietas, kur nebūtu grāmatu. Grāmatas lasīdams, Zinītis bija kļuvis ļoti gudrs. Tāpēc visi viņu klausīja un pārlieku mīlēja. Ģērbās viņš vienmēr melnā uzvalkā un, kad sēdās pie galda, uzlika uz deguna brilles un sāka lasīt kādu grā­matu, tad izskatījās gluži pēc profesora.

Tanī pašā mājiņā dzīvoja slavenais doktors Table- tiņš, kas ārstēja knēveļus no visām kaitēm. Viņš pastā­vīgi valkāja baltu virsvalku un galvā baltu, apaļu ce­puri ar pušķi galā. Tepat dzīvoja arī pazīstamais me­hāniķis Skrūvītis ar savu palīgu Ķīlīti; dzīvoja Saha- rīns Saharīna dēls Sīrupiņš, kas bija izdaudzināts ar to, ka ļoti labprāt dzēra gāzēto ūdeni ar sīrupu. Viņš bija visai pieklājīgs. Viņam patika, ja to godāja vārdā un tēva vārdā, un viņš necieta, ja kāds to sauca vien­kārši par Sīrupiņu. Vēl šai mājā dzīvoja mednieks

Skrotiņš. Tam piederēja mazs sunītis Totiņš un bise, ko lādēja ar korķiem. Te dzīvoja gleznotājs Tūbiņš, muzikants Koklītis un citi knauķi: Skubiņš, Rūcenis, Nerunītis, Apalītis, Aizmārša, divi brāļi — Varbūtiņš un Nebūtiņš. Taču visievērojamākais starp viņiem bija knauķis, vārdā Nezinītis. Par Nezinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka viņš nenieka nezināja.

Šis Nezinītis valkāja koši zilu platmali, dzeltenas kanārij- putnu krāsas bikses un oranžkrāsas kreklu ar zaļu kaklasaiti. Viņam vispār patika spilgtas krāsas. Saposies kā tāds papagai­lis, Nezinītis augām dienām slaistījās pa pilsētu, izdomāja visā­das nepasakas un stāstīja tās visiem. Turklāt viņš vienā laidā darīja pāri knīpām. Tāpēc knīpas, pamanījušas iztālēm viņa oranžkrāsas kreklu, uz vietas sviedās apkārt un slēpās pa mā­jām. Nezinītim bija draugs, vārdā Panckariņš, kas dzīvoja Mār­puķīšu ielā. Ar Panckariņu Nezinītis varēja pļāpāt veselām stundām. Divdesmit reižu dienā viņi saplūcās un divdesmit reižu dienā izlīga.

Sevišķi slavens Nezinītis kļuva pēc viena gadījuma.

Kādu dienu viņš, klaiņodams pa pilsētu, aizklīda laukos. Apkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Tobrīd lidoja maijvabole. Savā tuvredzībā tā uzgrūdās Nezinītim un atsitās tam pret pakausi. Nezinītis kūleniski apvēlās. Vabole tai pašā brīdī aiz­laidās un nozuda tālē. Nezinītis pietrūkās kājās, sāka- raudzī­ties uz visām pusēm un lūkoties, kas gan viņam iesitis. Taču visapkārt Aeviena neredzēja.

«Kas gan man iesita?» Nezinītis prātoja. «Varbūt no gaisa kas nokrita?»

Viņš atmeta galvu un pavērās uz augšu, taču arī augšā nekā nebija. Tikai saule spoži spīdēja Nezinītim virs galvas.

«Tātad no saules man būs kas uzkritis,» Nezinītis nosprieda. «Droši vien saulei atlū­zis gabals, un tas sadauzīja man pakausi.»

Viņš devas uz majam un sastapa paziņu, ko sauca par ĶTķerīti.

Sis Ķīķerītis bija slavens astronoms. Viņš pra­ta no saplēstu pudeļu lauskām taisīt palielināmos stiklus. Kad viņš caur palielināmiem stikliem ap­lūkoja dažādus priekšmetus, šie priekšmeti izska­tījās lielāki. No vairākiem šādiem palielināmiem^ stikliem Ķīķerītis bija izgatavojis lielu tālskati, ar kuru varēja aplūkot mēnesi un zvaigznes. Tā viņš bija kļuvis par astronomu.

— Paklau, Ķīķerīt, — Nezinītis viņu uzrunāja.

— Tu saproti, kas par trakumu notika: no saules atlūza gabals un iebelza man pa galvu.

— Ko nu mels, Nezinīt! — Ķīķerītis iesmējās.

— Ja saulei būtu atlūzis gabals, tas tevi būtu sa­spiedis plakanu kā plāceni. Saule taču ir ļoti liela. Tā ir lielāka par visu mūsu Zemi.

— Nevar būt, — Nezinītis apšaubīja. — Ma­nuprāt, saule nav lielāka par šķīvi.

— Mums tikai tā liekas, tāpēc ka saule no mums ļoti tālu. Saule — tā ir milzīga, nokaitēta bumba. Es to redzēju savā tālskatī. Ja no saules atdruptu kaut krislītis, tas sagrautu visu mūsu pilsētu.

— Ei nu! — Nezinītis brīnījās. — Un es ne­maz nezināju, ka saule tik liela. Iešu pastāstīšu mūsējiem — varbūt viņi nav par to vēl dzirdējuši. Bet tu tomēr paskaties uz sauli ar savu tālskati: ja nu piepeši tomēr tai izlūzis robs!