Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Nikolajs Nosovs

Romāns—pasaka

OTRAIS IZDEVUMS

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE

RĪGA «LIESMA» 1988

izdevniecība «Liesma». 1988

Kopš ta laika, kad Nezinītis paveica ce|ojumu uz Saules pil­sētu, bija pagājuši divarpus gadi. Kaut arī mums tas nešķiet nekāds ilgais laiks, mazajiem knevelišiem divarpus gadi ir prāvs laika sprīdis. Saklausījušies Nezinīša, Podziņas un Smuļa Raibuliša stāstus, daudzi knēveļi devās uz Saules pilsētu un, atbraukuši atpakaļ, nolēma ari savās mājās izdarīt šādus tādus uzlabojumus. Ziedu pilsēta kopš tā laika ir tā pārvērtu­sies, ka tagad to nevar vairs ne pazit. Tajā radies daudz jaunu, lielu un ļoti skaistu namu. Pēc arhitekta Grozgalvīša projekta Pulkstenīšu ielā uzceltas pat divas grozāmās ēkas. Viena piec­stāvu, torņveida, ar spirālisku noeju un peldbaseinu visapkārt

(nokāpjot pa spirāli, varēja ienirt taisni ūdenī), otra sešstāvu, ar šūpolbalkoniem, izpletņlēcēju torni un velnariteni uz jumta. Ielās saradās daudz automobiļu: spirālautomobiļu, skrituļu cau- ruļauto, aviohidromotorkariešu, kāpurķēžu visurgājēju (uni­versu) un dažādu citu mašīnu.

Un tas, protams, vēl nav viss. Saules pilsētas iedzīvotāji, dabūjuši zināt, ka Ziedu pilsētas knēveļi uzsākuši celtniecību, devās tiem palīgā: palīdzēja uzcelt vairākus tā saucamos rūp­niecības uzņēmumus. Pēc inženiera Kabīša projekta tika ierī­kota liela apģērbu fabrika, kas ražoja ļoti daudz visdažādāko apģērbu, sākot ar gumijas ņieburiņiem un beidzot ar sintētiskās šķiedras kažokiem. Tagad vairs nevienam nevajadzēja veselām stundām kvernēt ar adatu rokās, lai pašūtu sev parastas bikses vai svārkus. Apģērbu fabrikā knēveļiem to visu veica mašīnas. Gatavo produkciju, tāpat kā Saules pilsētā, izvadāja pa veika­liem, un tur jau ikviens ņēma, ko kuram vajadzēja. Fabrikas strādnieku vienīgās rūpes bija izdomāt jaunus apģērbu modeļus un vērot, lai neražotu neko tādu, kas patērētājiem nav pa prātam.

Visi bija ļoti apmierināti. Vienīgais, kas šai gadījumā cieta,

izrādījās, bija Apalītis. Kad Apalītis redzēja, ka tagad var veikalā ņemt jebkuru mantu, kādas vien ievaja- dzējās, viņš pats nonāca neziņā, kam gan vajadzīgs viss šis lērums uzvalku, kas viņam uzkrājies mājās. Turklāt tie visi bija kļuvuši nemoderni un tos tik un tā nevarēja valkāt. Izraudzī­jies kādu labi tumšu nak­sniņu, Apalītis sasēja savus vecos uzvalkus milzīgā paunā, slepus iznesa no mājas un noslīcināja Gurķupē, un to vietā sastiepa mājās no veikaliem jaunus uzvalkus. Beidzās ar to, ka viņa istaba pārvērtās par tādu kā gatavo apģērbu noliktavu. Uzvalki viņam glabājās gan skapī, gan uz skapjaugšas, gan uz galda, gan pagaldē, gan uz grāmatu plauktiem, karājās pie sie­nām, uz krēslu atzveltnēm un pat uz aukliņām pie griestiem.

No šāda veida vilnas izstrādājumu pārpilnības mājās savie- sās kodes, un, lai tās nesaēstu uzvalkus, Apalītim nācās dien­dienā tās indēt ar naftalīnu, no kura istabā radās tik stipra dvaka, ka nepieradušu knēveli gāza no kājām. Apalītis ari pats bija caur un cauri šīs reibinošās smakas piesātināts, taču bija pie tās tik ļoti pieradis, ka to vairs pat nemanīja. Citi turpretim šo smaku uzreiz juta. Līdzko Apalītis ieradās pie kāda viesos, mājiniekiem tūdaļ sāka reibt galva. Apalīti uz karstām pēdām dzina laukā un ar steigu vien rāva visus logus un durvis līdz kājai vaļā, lai izvēdinātu telpu, citādi varēja krist ģībonī vai sajukt prātā. Sā paša iemesla pēc Apalītim nebija iespējams pa­rotaļāties pat pagalmā. Tiklīdz viņš iznāca no mājas, knēveļi sāka spļaudīties un, ar rokām degunu aizspieduši, pajuka uz visām pusēm, atpakaļ neskatīdamies. Neviens negribēja ar viņu draudzēties. Nav pat ko runāt, ka Apalītim tas bija ārkārtīgi nepatīkami un vajadzēja vien visus liekos uzvalkus sanest nama bēniņos.

Tomēr tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka arī Zinītis apmeklēja Saules pilsētu. Tur viņš iepazinās ar zinātniecēm knī­pām Fuksiju un Siļķīti, kuras tolaik gatavojās savam otrajam lidojumam uz Mēnesi. Arī Zinītis iesaistījās kosmiskās raķetes sagatavošanas darbā un, kad raķete bija gatava, kopā ar Fuk­siju un Siļķīti veica starpplanētu lidojumu. Atlidojuši uz Mē­ness, mūsu drosmīgie ceļotāji izpētīja vienu no nelielajiem Mēness krāteriem Skaidrības jūras rajonā, iegriezās alā, kas atrodas šā krātera centrā, un izdarīja novērojumus par sma­guma spēka pārvērtībām. Uz Mēness, kā zināms, smaguma spēks ir daudz mazāks nekā uz Zemes, un tāpēc novērojumiem par smaguma spēka pārvērtībām ir liela zinātniska nozīme. Pa­kavējušies uz Mēness apmēram četras stundas, Zinītis un viņa ceļabiedres bija spiesti drīzāk doties atceļā, jo viņu gaisa re­zerves gāja uz beigām. Ikvie­nam zināms, ka uz Mēness gaisa nav un, lai nenoslāptu, vienmēr jāņem līdzi gaisa rezerves. Kon­densētā veidā, protams.

Atgriezies Ziedu pilsētā, Zi­nītis daudz stāstīja par savu ceļojumu. Viņa stāsti ļoti ieinte­resēja visus un it īpaši astro­nomu Ķīķerīti, kurš ne vienu reizi vien bija vērojis Mēnesi teleskopā. Savā teleskopā Ķīķe- rītis bija paspējis saskatīt, ka Mēness virsma nav līdzena, bet kalnaina, turklāt daudzi kalni uz Mēness nav tādi kā pie mums — uz Zemes, bet nez kā­pēc apaļi, pareizāk sakot, gre­dzenveida. Šos gredzenveida kalnus zinātnieki sauc par Mē­ness krāteriem jeb cirkiem. Lai saprastu, kā izskatās tāds Mē­ness cirks jeb krāteris, iedomā­jieties milzīgu, apaļu lauku divdesmit, trīsdesmit, piecdes-

mit vai pat simt kilometru diametrā un iztēlojieties, ka šo apaļo milzu lauku ieskauj zemes valnis jeb kalns pavisam divu vai triju kilometru augstumā, — lūk, arī būs Mēness cirks jeb krā­teris. Tādu krāteru uz Mēness ir tūkstošiem. Ir nelieli — pāris kilometru, bet ir arī gigantiski — līdz simt četrdesmit kilo­metru diametrā.

Daudzus zinātniekus interesē jautājums, kā izveidojušies Meness krāteri, no ka tie radušies. Saules pilsētā visi astronomi pat saplūcās, pūlēdamies atrisināt šo sarežģīto jautājumu, un sadalījās divās grupās. Viena grupa apgalvo, ka Mēness krāteri radušies no vulkāniem, otra izsaka domu, ka Mēness krāteri radušies tur, kur nokrituši lieli meteorīti. Pirmos astronomus tāpēc sauc par vulkāniskās teorijas piekritējiem vai arī vien­kārši par vulkānistiem, otrus — par meteorītiskās teorijas pie­kritējiem jeb meteorītiķiem.

Zinītis tomēr nepiekrita ne vulkāniskajai, ne meteorītiskajai teorijai. Jau pirms ceļojuma uz Mēnesi viņš bija izstrādājis savu paša teoriju par Mēness krāteru izcelšanos. Reiz viņš kopā ar Ķīķeriti teleskopa vēroja Mēnesi un viņam dūrās acīs, ka Mēness virsma ļoti atgādina labi izceptu, porainu bliņu. Pēc tam Zinītis bieži iegriezās virtuvē un vēroja, kā cep bliņas. Viņš redzēja, ka tikmēr, kamēr mīkla vel šķidra, tās virsa ir pilnīgi {ļluda, bet, pakāpeniski uz pannas sasilstot, virspusē sāk parā­dīties sasilušā tvaika burbulīši. Izspiedušies bliņas virskārtā, burbulīši pārplīst, no tā uz bliņas rodas pasekli dobumiņi, kas la arī paliek, kad mīkla pilnīgi izcepusi un zaudējusi valkanumu.

Zinītis sacerēja pat grāmatu, kurā rakstīja, ka Mēness vir­sma neesot vienmēr bijusi cieta un salta kā tagad. Kādreiz Mēness bijis ugunīgi šķidra, tas ir, līdz izkusušām stāvoklim sakaitēta lode. Pamazām Mēness virsma atdzisusi un kļuvusi ne vairs šķidra, bet valkana kā mīkla. Iekšpusē tā tomēr vēl bijusi ļoti karsta, tāpēc sakaitētās gāzes lauzušās uz āru kā milzum lieli burbuļi. Izspiedušies Mēness virspusē, šie burbuļi, pro­tams, plīsusi pušu. Taču, kamēr Mēness virsma vēl bijusi pietie­kami šķidra, burbuļu plīsumi aizvilkušies ciet un nozuduši, ne­atstādami pēdas, kā neatstāj pēdas burbulīši uz ūdens lietus laikā. Taču, kad Mēness virsma atdzisusi tiktāl, ka kļuvusi bieza kā mīkla vai izkausēts stikls, pārplīsušo burbuļu pēdas vairs neesot izzudušas, bet palikušas gredzenu veidā rēgojamies uz virsmas. Aizvien vairāk atdzisdami, šie gredzeni galīgi sacie­tējuši. Sākumā tie bijuši līdzeni kā uz ūdens sastinguši loki, bet tad pamazām sairuši un galu galā kļuvuši par tiem gredzen­veida Mēness kalniem, kurus ikviens var vērot teleskopā.