Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Visi astroromi — gan vulkanisti, gan meteorītiķi — smējās par šo Zinīša teoriju.

Vulkānisti runāja:

— Kam gan vēl ievajadzējies šās bliņu teorijas, ja arī bez tās skaidrs, ka Mēness krāteri — tie ir paši parastākie vulkāni?

Zinītis atbildēja, ka vulkāns — tas ir ļoti liels kalns, kura virsotnē ir samērā neliels krāteris, proti, sprauga. Ja kaut viens no Mēness krāteriem bijis vulkāna krāteris, tad pats vulkāns būtu turpat vai visa Mēness lielumā, bet tas nepavisam nav novērojams.

Meteorītiķi iebilda:

— Protams, Mēness krāteri nav vulkāni, taču tie nav arī bliņas. Visiem zināms, ka te ir pēdas no meteorītu triecieniem.

Uz to Zinītis atbildēja, ka meteorīti va­rējuši krist uz Mēnesi ne tikai vertikāli, bet arī slīpi un tādā gadījumā būtu atstājuši nevis apaļas, bet gan izstieptas, iegarenas vai ovālas pēdas. Taču īstenībā visi Mēness krāteri ir galvenokārt apaļi, nevis ovāli.

Tomēr gan vulkānisti, gan meteorītiķi bija tā pieraduši pie savām iemīļotajām

leorijām, ka negribēja Zinītī pat uzklausīt un nicīgi sauca viņu par bliņistu. Viņi teica, ka vispār esot smieklīgi pat salīdzināt Mēnesi, kas taču ir prāvs kosmisks ķermenis, ar kaut kādu nožē­lojamu saskābušas mīklas bliņu.

Jāsaka gan, Zinītis arī pats atteicās no savas teorijas, pēc tam kad tika pabijis uz Mēness un redzējis tuvumā vienu no Meness krāteriem. Viņam bija izdevies saskatīt, ka gredzen­veida kalns nemaz nav kalns, bet laika zoba sagrauzta gigan­tiska ķieģeļu mūra atliekas. Kaut gan ķieģeļi šai mūrī bija sadē- dejuši un zaudējuši savu pirmatnējo četrstūraino formu, varēja tomēr noprast, ka tie patiešām ir ķieģeļi un nevis tikai parasta ieža gabali. It īpaši labi tas bija saskatāms tais vietās, kur mū­ris samērā nesen sagruvis un atsevišķi ķieģeļi vēl nebija paspē­juši sadrupt pīšļos.

Paprātojis Zinītis aptvēra, ka šos mūrus varēja būt cēlušas tikai kaut kādas saprātīgas būtnes, un, atgriezies no sava ceļo­juma, publicēja grāmatu, kurā rakstīja, ka kādreiz senos laikos uz Mēness dzīvojušas saprātīgas būtnes — tā saucamie Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Tais laikos uz Mēness, tāpat kā tagad uz Zemes, bijis gaiss. Tāpēc mēnesēni dzīvojuši Mēness virspusē, tapat kā mēs visi dzīvojam uz mūsu planētas Zemes. Tomēr ar laiku uz Mēness gaisa palicis aizvien mazāk, jo tas pamazām izkliedējies apkārtējā pasaules telpā. Lai bez gaisa neaizietu bojā, menesēni iežogojuši savas pilsētas ar bieziem ķieģeļu mū­riem, virs kuriem uzcēluši milzīgus stikla kupolus. No šo kupolu apakšas gaiss vairs nevarējis izkļūt ārā, un mēnesēni nu varē­juši elpot un nekā nebaidīties.

Taču mēnesēni zinājuši, ka mūžam tā turpināties nevar, ka ar laiku gaiss ap Mēnesi pavisam izkliedēsies, un tad Mēness virsma, ko nesargās krietni biezs gaisa slānis, saules staros stipri sasils un uz Mēness pat zem stikla kupola nebūs iespē­jams dzīvot. Un tāpēc nu mēnesēni sākuši pārcelties uz Mēness iekšieni un tagad dzīvojot nevis Mēness ārpusē, bet tā iekšpusē, jo patiesībā Mēness esot tukšs kā gumijas bumba un uz ta iekšē­jās virsmas varot dzīvot tikpat labi kā uz ārējās.

Šī Zinīša grāmata sacēla lielu troksni. Visi knēveļi to aizrau­tīgi lasīja. Daudzi zinātnieki šo gramatu slavēja, ka ta intere­santi uzrakstīta, taču neapmierināti izteicās, ka tā neesot zināt­niski pamatota. Bet Astronomijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Zvaigznums, kuram arī bija gadījies lasīt Zinīša grāmatu, taisni vārījās aiz sašutuma un teica, ka šī grā­mata nepavisam neesot grāmata, bet sazin kāds, kā viņš iztei­cās, velna brūvējums. Nebija jau tā, ka šis profesors Zvaig­znums būtu diez kāds pārlieku pikts subjekts. Nē, viņš bija tīri labsirdīgs knēvelis, tikai ļoti — kā to lai saka — prasīgs, nesa­mierināms. Ikvienā darbā viņš visaugstāk vērtēja precizitāti, kārtību un nevarēja ciest nekādas fantāzijas, proti, izdomā­jumus.

" Profesors Zvaigznums ierosinaja Astronomijas zinātņu aka­dēmijai sarīkot Zinīša grāmatas apspriešanu un iztirzāt to, kā viņš izteicās, sīki jo sīki, tā, lai nevienam vairs nenāktu prātā rakstīt tādas grāmatas. Akadēmija bija ar mieru un aizsūtīja Zinītim uzaicinājumu. Zinītis ieradās, un apspriede notika. Ta sākās, kā jau šādos gadījumos parasts, ar referātu, ko nolasīt uzņēmās pats profesors Zvaigznums.

Kad visi uz apspriedi aicinātie knēveļi bija sapulcējušies plašajā zālē un apsēdušies uz krēsliem, tribīnē uzkāpa profesors Zvaigznums, un pirmais, ko no viņa dzirdēja, bija vārdi:

— Dārgie draugi, atļaujiet sēdi, kas veltīta Zinīša grāmatas apspriešanai, uzskatīt par atklātu.

Pēc tam profesors Zvaigznums skaļi noklepojās, lēnā garā noslaucīja mutautiņā degunu un sāka lasīt referātu. īsi atstās­tījis Zinīša grāmatas saturu un paslavējis to par dzīvo un spil­gto izklāstu, profesors sacīja, ka, pēc viņa domām, Zinītis pie­ļāvis kļūdu, uzskatīdams par ķieģeļiem to, kas īstenībā nav vis ķieģeļi, bet kaut kāds slāņains iezis. Nu, bet, ja ķieģeļu īstenībā

nav, profesors secinaja, tatad nav ari nekādu kneveļu menesēnu. To ari nevarēja būt, jo - pat ja tie bijuši! tie nevarētu dzīvot uz Mēness iekšējās virsmas, ta ka ikvienam sen labi zināms, ka visus priekšmetus uz Meness, gluži tāpat ka pie mums uz Ze­mes, pievelk planētas centrs, un, ja Mēness patiešām butu iekš­pusē tukšs, tik un ta neviens nebūtu varējis notureties uz tā iekšējās virsmas: tas tūdaļ tiktu pievilkts pie Mēness centra un tur bezpalīdzīgi kuļātos tukšumā, līdz nomirtu badā.

To visu noklausījies, Zinītis piecēlās no savas vietas un zob­galīgi iebilda:

— Jūs spriežat tā, it ka jums kādreiz jau būtu gadījies kuļā­ties Mēness centrā!

— Bet jūs laikam esat kuļājies? — profesors atgremza.

— Es neesmu kuļājies, — Zinītis noraidīja, — toties esmu lidojis raķetē un vērojis priekšmetus bezsvara stāvoklī.

— Kāda te vēl nozīme bezsvara stāvoklim? — profesors no­purpināja.

— Redziet, kāda, — Zinītis sacīja. — Lai jums top zināms, ka, lidojot raķetē, man bija līdzi pudele ar ūdeni. Kad sākās bezsvara stāvoklis, pudele brīvi pel- deja telpā tāpat kā jebkurš priekš­mets, kas nebija piestiprināts pie ka­bīnes sienām. Viss ritēja normāli, kamēr pudele bija gluži pilna ar udeni. Taču, kad es pusi ūdens iz­dzēru, sākās dīvainības: atlikušais ndens neturējās pudeles dibenā un uesaskrēja centrā, bet vienmērīgi iz­plūda gar pudeles sieniņām, tā ka pudeles vidū radās gaisa burbulis. Iatad ūdeni nepievilka vis pudeles rentrs, bet gan sieniņas. Tas arī ir saprotams, jo pievilkt cita citu var tikai vielas masa, bet tuk­šums nekā pievilkt nevar.

— Nu gan nošāva greizi! — Zvaigznums pikti norūca. — Salīdzina pudeli ar planētu! Vai, jūsuprāt, tas ir zinātniski?

— Kāpēc lai nebūtu zinātniski? — Zinītis autoritatīvi atbil­dēja. — Kad pudele brīvi pārvietojas starpplanētu telpā, tā atro­das bezsvara stāvoklī un visādā ziņā līdzinās planētai. Tās iekšienē viss notiks tāpat kā planētas, tas ir, Mēness iekšienē, protams, tai gadījumā, ja Mēness iekšpuse ir tukša.

— Lūk, lūk! — Zvaigznums uztvēra. — Tikai, lūdzu, pa­skaidrojiet mums — kāpēc jūs esat ieņēmis galvā, ka Mēness iekšā ir tukšs?

Klausītāji, kas bija sanākuši klausīties referātu, sāka smie­ties, taču Zinītis nesamulsa, bet teica: