Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

— Nost!

Divi knēveļi atkal metās pie tribīnes, viens satvēra Zvaig­znumu aiz apkakles, otrs aiz kājām un izvilka viņu taisni uz ielas. Tur tie viņu apsēdināja skvēriņā uz maura un pateica:

— Raugi, kad aizlaidīsies uz Mēnesi, tad arī runāsi no tribī­nes, bet pagaidām pasēdi šeit mauriņā.

No šādas nekautrīgas izturēšanās Zvaigznums bija tā ap­stulbis, ka nejaudāja ne vārda dabūt pār lūpām. Tad viņš pama­zām atguvās un sāka kliegt:

— Tā ir nejēdzība! Es sūdzēšos! Es rakstīšu avīzē! Jūs vēl iepazīsiet profesoru Zvaigznumu!

Viņš ilgi tā klaigāja, dūres vicinādams, taču, pamanījis, ka visi knēveļi izklīduši pa mājām, noteica:

— Ar šo sēdi paziņoju par slēgtu.

Tad piecēlās un arī devās mājup.

Nākamajā dienā avīzēs parādījās atskaite par notikušo ' Zinīša grāmatas apspriešanu. Visi Saules pilsētas iedzīvotāji lasīja šo atskaiti. Ikvienam bija interesanti uzzināt, vai Mēness patiešām ir iekšpusē tukšs un vai tiesa, ka Mēness iekšienē d/.ivo knēveļi. Atskaitē bija sīki izklāstīts viss, kas apspriedē ru- nals, un pat tas, kas nepavisam netika runāts. Bez atskaites nvizēs bija iespiests vēl ļoti daudz feļetonu, proti, jocīgu rakstiņu, kuros tika stāstīts par dažādiem ērmotiem Mēness knē­veļu piedzīvojumiem. Visas avīžu lappuses bija izraibinātas smieklīgām bildītēm. Šais bildītēs tika tēlots Mēness, pa kura iekšpusi ar kājām gaisā staigā knēveļi, ar rokām turēdamies pie dažadiem priekšmetiem, lai viņus nepievilktu planētas centrs. Kāds zīmējums rādija knēveli, kuram smaguma spēks novilcis zabaciņus un bikses, bet pats knēvelis, palicis viena krekliņā un ar platmali galvā, cieši turējās pie koka. Vispārēju uzmanību saistīja karikatūra, kurā bija uzzīmēts Zinītis, kas bezpalīdzīgi kuļājās Mēness centrā. Zinītim bija tik apjukusi sejas izteiksme, ka bez smiekliem neviens to nespēja uzskatīt.

Tas viss, protams, tika iespiests tikai lasītāju uzjautrināša­nai, taču vienā avīzē bija publicēts pilnīgi nopietns un zinātniski pamatots profesora Zvaigznuma raksts, kurā viņš atzinās, ka strīdā ar Zinīti viņam neesot bijusi taisnība, un atvainojās par pieļautajiem asajiem izteicieniem. Savā rakstā profesors Zvaig­znums paskaidroja, ka tukšā telpa Mēness iekšienē nerunā pre­tim fizikas likumiem un ir pilnīgi iespējama, un tāpēc Zinītis nav tik tālu no patiesības, kā sākumā varēja likties. Līdz ar to grūti iedomāties, rakstīja profesors, ka tukšā telpa atrodas Mē­ness centrā, jo Mēness centrālā daļa pildīta ar cietu vielu, kas radusies jau pirms tam, kad atdzisa un sacietēja Mēness vir­sma, tātad iekām Mēness iekšienē sāka veidoties tukša telpa. Jāņem vērā, ka, tāpat kā tagad, arī senos laikos uz Mēness iekšējiem slāņiem ar milzīgu spēku spieduši ārējie slāņi, kuri sver daudz tūkstošu un pat miljonu tonnu. Šāda drausmīga spiediena rezultātā viela Mēness iekšienē saskaņā ar fizikas likumiem nevarēja palikt šķidrā stāvoklī, bet atradās tur cietā veidā. Un tas nozīmē, ka tad, kad Mēness vēl bija ugunīgi šķidrs, tā iekšienē jau bija ciets centrālais kodols, un, kad sāka veidoties Mēness iekšējais dobums, tas veidojas nevis centrā, bet apkārt šim cietajam centrālajam kodolam, precīzāk sakot, starp šo centrālo kodolu ūn samērā nesen sacietējušo Mēness virsmu. Tādējādi Mēness ir nevis tukša lode, tāda kā gumijas bumba, kādu to iedomājas Zinītis, bet gan tāda lode, kuras iekšienē ir otra lode, ko apņem gaisa vai kādas citas gāzes starpslānis.

Taču, kas attiecas uz jautājumu, ka uz Mēness varētu būt knēveļi vai kādas citas dzīvas būtnes, tad tas jau nu ietilpst tiras fantastikas jomā, rakstīja profesors Zvaigznums. Nav ne­kādu zinātnisku pierādījumu, ka uz Mēness dzīvotu knēveļi. Ja tas, ko uz Mēness virsmas atklājis Zinītis, patiešām ir bijis ķie­ģeļu mūris, ko savā laikā darinājušas saprātīgas būtnes, tad nav nekādu pierādījumu, ka šīs saprātīgās būtnes būtu saglabā­jušās līdz mūsu laikiem un izvēlējušās par savu dzīvesvietu Mēness iekšējo dobumu. Zinātnei vajadzīgi neapšaubāmi fakti, rakstīja profesors Zvaigznums, un nekādi tukši izdomājumi mums tos neaizstās.

Jo tālāk Zinītis lasīja profesora Zvaigznuma rakstu, jo vai­rāk viņu pārņēma tāda kā asa kauna sajūta, kurai jaucās klāt sarūgtinājums. Tas, ko profesors Zvaigznums rakstīja par cieto kodolu Mēness iekšienē, nebija apstrīdams. Ikvienam, kas pazīst fizikas pamatus, jābūt ar to vienis prātis, un Zinītis fizikas pa­matus pazina lieliski.

— Kā gan es nebiju ņēmis vērā tik vienkāršu patiesību? — Zinītis brīnījās un aiz dusmām varēja vai matus plēst. — Nu, protams, Mēness iekšienē bija ciets kodols, un tas nozīmē, ka tukšā telpa varēja izveidoties tikai ap šo kodolu un nevis centrā. Ak es ēzelis! Ak es mūlāps! Ak es mērkaķis! Vajadzēja arī tā izgāzties! Kā nu nevarēju aptvert tādu nieku! Kauns!

Izlasījis rakstu līdz bei­gām, Zinītis ņēmās soļot pa istabu no viena kakta uz otru un visu laiku kratīja galvu, it ka gribēdams izkratīt no tās visas nepatīkamās domas.

— «Tukši izdomājumi!» — viņš īgni murmināja, atcerē­damies profesora Zvaigznuma rakstu. —Pamēģini tagad pierā­dīt, ka nekādu izdomājumu tur nav, ja neesmu pat atskārtis, ka Mēness centrā ir cieta viela! … Ak kauns!…

Noguris no skraidīšanas pa istabu, Zinītis krekstēja aiz sa­rūgtinājuma, ar visu sparu atkrita uz krēsla un stulbi blenza vienā punktā, tad trūkās augšā kā dzelts un atkal sāka šaudī­ties apkārt.

— Nē, es pierādīšu, ka tie nav tukši izdomājumi! — viņš sauca. — Knēveļi uz Mēness ir. Nevar būt, ka to nav. Zinātne nav tikai kaili fakti vien. Zinātne ir fantastika .. . tas ir.. . tfū! Ko es runāju? . . . Zinātne nav fantastika, taču zinātne nevar pastāvēt bez fantastikas. Fantāzija palīdz mums domāt. Kaili fakti vien vēl neko nenozīmē. Jebkurš fakts ir jāizprot! — To pateicis, Zinītis no visa spēka cirta dūri uz galda. — Es pierā­dīšu! — viņš iesaucās.

Te viņa skatiens atdūrās pie karikatūras avīzē, kur viņš pats bija attēlots Mēness centrā ar tik idiotisku sejas izteiksmi, ka nebija iespējams uz to mierīgi noraudzīties.

— Nu še tev, — viņš norūca. — Pamēģini vel ko pierādīt, ja šeit ir tāds te purns!

Tai pašā dienā Zinītis aizbrauca no Saules pilsētas. Visu ceļu viņš klusībā atkārtoja:

— Savu mūžu vairs nenodarbošos ar zinātni. Lai mani griež kaut gabalos! Ne un ne! Nav pat ko domāt!

Taču, atgriezies Ziedu pilsētā, Zinītis pamazām nomierinājās un atkal sāka sapņot par zinātnisko darbu un par jauniem ceļo­jumiem:

«Labi būtu uzbūvēt lielu starpplanētu kuģi, paņemt krietnus pārtikas un gaisa krājumus un sarīkot ilgstošu ekspedīciju uz Mēnesi. Jādomā, ka Mēness ārējā apvalkā ir spraugas alu vai apdzisušu vulkānu krāteru veidā. Pa šīm spraugām varēs iekļūt Mēness iekšienē un redzēt tā centra kodolu. Ja tāds kodola ir, un tas, bez šaubām, ir, tad Mēness knēveļi dzīvo ui tā vir­smas. Starp Mēness ārējo apvalku un tā centrālo kodolu droši vien ir saglabājies pietiekams daudzums gaisa, tāpēc apstāk­ļiem uz kodola virsmas jābūt knēveļu dzivei pilnīgi labvēlī­giem.»

Tā Zinītis sapņoja un jau gandrīz vai gribēja sākt gatavo­šanos jaunam ceļojumam uz Mēnesi, bet tad pēkšņi iedomājās visu, kas bija noticis, un teica:

— Nē! Jābūt stingram! Reiz esmu nolēmis nenodarboties ar zinātni, tātad man pie tā jāpaliek. Lai lido uz Mēnesi kāds cits, lai kāds cits atrod uz Mēness knēveļus, gan tad visi sacīs: «Zinī­tim bija taisnība. Viņš ir ļoti gudrs knēvelis un paredzēja to, ko neviens pirms viņa nebija paredzējis. Bet mums nebija taisnība! Mēs viņam neticējām. Mēs par viņu smējāmies. Rakstījām par viņu visādus nievājošus raksteļus, zīmējām karikatūras.» Un tad visiem būs kauns. Arī profesoram Zvaigznumam būs kauns. Un tad visi nāks pie manis un teiks: «Piedod mums, mīļo Zinulīt! Mums nebija taisnība.» Bet es teikšu: «Nekas, brālīši, es nedus­mojos. Es jums piedodu. Kaut gan man bija ļoti sāpīgi, kad visi par mani smējās, taču es nepieminu ļaunu. Es esmu labs! Jo kas tad Zinītim ir par visu svarīgāks? Zinītim par visu svarīgāka ir patiesība. Un, ja patiesība ir uzvarējusi, tad viss kārtībā un ne­vienam ne uz vienu nav jādusmojas.»