Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Nebildis ne vārda, Zinītis nolika akmeni uz palodzes un, dziļu pārdomu mākts, ielīda gultā.

Kopš tā laika viņš bieži vēroja mēnessakmens spīdēšanu., Reizēm tā iestājās agrāk, reizēm vēlāk. Dažreiz akmens spīdēja ilgi t cauru nakti, citreiz nespīdēja nemaz. Lai Zinītis pūlējās cik pūlēdamies, viņš nevarēja akmens spīdēšanā uztvert nekādu likumsakarību. Nekad nevarēja iepriekš pateikt, vai akmens naktī spīdēs vai ne. Tāpēc Zinītis apņēmās ciest klusu un pagai­dām nevienam neko nestāstīt.

Lai labāk izpētītu mēnessakmens īpašības, Zinītis nolēma to pakļaut ķīmiskai analīzei. Taču arī te viņš sastapās ar nepārva­ramām grūtībām. Mēnessakmens negribēja savienoties ne ar kādu citu ķīmisku vielu: negribēja šķīst ne ūdenī, ne spirtā, ne sērskābē, ne slāpekļskābē. Pat stipras slāpekļskābes un sāls­skābes maisījums, kurā šķīst pat zelts, uz mēnessakmeni it ne­maz neiedarbojās. Ko gan varēja sacīt ķīmiķis par vielu, kas nesavienojās ne ar kādu citu vielu? Varbūt tikai to, ka šī viela ir kāds cēlmetāls, līdzīgs zeltam vai platīnam. Tomēr mēness­akmens nebija metāls, tātad tas nevarēja būt ne zelts, ne pla­tīns.

Zaudējis cerību izšķīdināt mēnessakmeni, Zinītis lūkoja sa­dalīt to sastāvdaļās, karsējot tīģelī, taču mēnessakmens karsē­jot nesadalījās. Zinītis mēģināja to dedzināt liesmās, taču tāpat

bez panākumiem. Mēnessak­mens, kā mēdz sacīt, ugunī nedega, ūdenī negrima . . . Kaut gan nē, nav tiesa. Ūdenī mēnessakmens grima, tikai īpatnība tāda, ka darīja to ne ikreiz. Dažos gadījumos mē­nessakmens grima, kā parasti ūdenī grimst cukura vai sāls grauds, turpretim citos gadī­jumos tas peldēja virs ūdens gluži kā korķis vai sauss koks. Tas nozīmēja, ka mēnesakmens svars aiz kaut kādiem ne­aptveramiem iemesliem mainījās un no vielas, kas smagāka par ūdeni, pārvērtās vielā, kas vieglāka par ūdeni. Tā bija kaut kāda gluži jauna, līdz šim nepazīstama cietas vielas īpašība. Nevie­nam minerālam uz zemes līdzīgas īpašības nepiemita.

Izdarīdams savus novērojumus, Zinītis pamanīja, ka parasti mēnessakmens temperatūra ir divi trīs grādi augstāka par ap­kārtējo priekšmetu temperatūru. Tas nozīmēja, ka reizē ar gais­mas enerģiju mēnessakmens izstaro arī siltuma enerģiju. Tomēr arī šāda temperatūras paaugstināšanās bija novērojama ne vienmēr. Tas nozīmēja, ka siltuma enerģija neizdalās pastāvīgi, bet ar kaut kādiem pārtraukumiem. Dažreiz izrādījās, ka mē­nessakmens temperatūra ir dažus grādus zemāka par apkārtējo. Ko tas nozīmē, tīri vienkārši nebija iespējams saprast.

Visas šīs dīvainās parādības Zinīti mulsināja un galu galā apnika viņam. Neprazdams visas šīs dīvainības izskaidrot, Zinī­tis mitējās pētīt akmens īpašības un, kā mēdz teikt, atmeta tam ar roku. Mēnessakmens gulēja viņa istabā uz palodzes gluži kā tāda nevienam nevajadzīga lieta un pamazītēm pārklājās ar putekļiem.

Turpmāk risinājās notikumi, kas lika Zinītim uz kādu laiku pavisam aizmirst mēnessakmeni. Tas, kas atgadījās, bija tik brīnumains un neparasts, ka to grūti pat aprakstīt. Zinītim, vienkārši runājot, nebija vairs ne prātā domāt par kaut kādu akmeni, kurā viņš turklāt nesaskatīja nekādu jēgu.

Diena, kurā tas viss notika, sākās kā parasti, ja neņem vērā, ka Zinītis pamodies pretēji savam paradumam atļāvās mazliet pavārtīties gultā. Vispirms viņam tīri vienkārši bija slinkums celties, bet tad sāka likties, ka galva tā kā sāp, tā kā reibst. Labu brīdi viņš nesaprata, vai galva sāp tāpēc, ka viņš guļ gultā, vai arī viņš guļ gultā tāpēc, ka sāp galva. Zinītim tomēr

bija pašam savs paņēmiens, kā cīnīties ar galvas sāpēm, proti — nelikties par sāpēm ne zinis un visu darīt tā, it kā nekādu sāpju nebūtu. Nolēmis ķerties pie šā paņēmiena, Zinītis mundri pietrū­kās no gultas un uzsāka rīta vingrošanu. Veicis dažus vingrinā­jumus un nomazgājies ar aukstu ūdeni, Zinītis juta, ka ne sāpju, ne reiboņa vairs nav.

Garastāvoklis Zinītim uzlabojās, un, tā kā līdz brokastīm vēl bija laiks, viņš nolēma uzkopt telpas: izslaucīja istabā grīdu, ar mitru lupatiņu noberzēja sienas skapjus, kuros glabājās dažā­das kārbiņas ar ķīmiskām vielām un kukaiņu kolekcijas, un, galvenais, izvietoja pa plauktiņiem grāmatas, kas bija sakrāju­šās uz galda, uz naktsskapīša pie gultas un pat uz palodzes. To būtu vajadzējis izdarīt jau sen, bet Zinītim allaž nez kāpēc neiznāca laika.

Vākdams nost no palodzes grāmatas, Zinītis gribēja pie rei­zes nolikt pie malas arī mēnessakmeni, lai nemētājas. Atvēris skapi, kurā viņam glabājās minerālu kolekcija, Zinītis nobāza mēnessakmeni apakšējā plauktiņā, jo izrādījās, ka augšējos plauktos nav nevienas brīvas vietiņas. To darot, Zinītim nācās pieliekties, un pieliecies viņš atkal sajuta vieglu reiboni.

— Nu re nu! — Zinītis pats sev sacīja. — Atkal reibst galva! Varbūt es patiešām esmu slims? Būs jāpasaka Tabletiņam, lai iedod kādus pulverišus.

Līdz ar reiboni Zinītim uznāca tāda dīvaina sajūta, it kā viņš karātos ar galvu uz leju, tas ir, viņam uz mirkli šķita, ka viņš pagriezts ar kājām gaisā. Palūkojies apkārt un pārliecinā­jies, ka nepavisam nav ar kājām gaisā, Zinītis aizvēra skapja durtiņas un jau gribēja slieties stāvus, bet taisni tobrīd viņu no apakšas kaut kas pagrūda un uzsvieda pie griestiem. Atsities ar galvu pret griestiem, Zinītis nokrita uz grīdas un, juzdams, ka viņu it kā satvēris vējš un nez kurp nes, pieķērās ar roku pie krēsla. Tas tomēr nepalīdzēja viņam noturēties uz vietas. Nāka­majā mirklī viņš jau atkal bija gaisā un turklāt ar krēslu rokās.

Ielidojis istabas kaktā, Zinītis atsitās ar muguru pret sienu, kā bumbiņa atlēca no tās at- j pakaļ un lidoja uz pretējo sienu. Pa ceļam aizķēries ar krēslu aiz lustras un sadauzī­jis spuldzi, Zinītis ietriecās ar galvu grāmatu plauktā, un grāmatas pašķīda uz visām pusēm. Redzēdams, ka no krēsla nav nekāda labuma, Zinītis to atgrūda nost. Krēsls lidoja lejup un, atsities pret grīdu, palēcās uz augšu, it kā tas būtu no gumijas, bet Zinī­tis pats uzlidoja līdz gries­tiem un, atdūries pret tiem, lidoja lejup. Pa ceļam viņš sagrūdās ar krēslu, kas lidoja pretim, un saņēma belzienu ar krēsla atzveltni pa pieri. Belziens bija tik spēcīgs, ka Zinītis aiz sāpēm apdulla un kādu brīdi mitējās ķepuroties gaisā.

Pamazām atžilbis, Zinītis pārliecinājās, ka pavisam ne­veiklā pozā karājas istabas vidū starp grīdu un griestiem. Netālu no viņa ar kājām gai­sā kulstījās krēsls, lustra ka­rājās kaut kādā nedabiskā stāvoklī: nevis vertikāli kā parasti, bet šķībi, it kā nez kāds nezināms spēks to vilktu pie sienas; apkārt pa visu istabu peldēja grāmatas. Zinītim likās dīvaini, ka ne krēsls, ne grāmatas nekrīt zemē, bet it kā pakār­tas turas gaisā. Tas viss atgādināja bezsvara stāvqkli, ko Zinī- lis bija vērojis kosmosa kuģa kabīnē, ceļodams uz Mēnesi.

— Dīvaini! — Zinītis nomurmināja. — Ļoti dīvaini!

Vairīdamies izdarīt straujas kustības, viņš raudzīja pacelt roku. Viņu pārsteidza, ka to varēja izdarīt bez jebkādas piepū­lуs. Roka cēlās it kā pati no sevis. Tā bija viegla kā pūciņa. Zinītis pacēla otrū roku. Arī tā šķita bez svara. Likās pat, ka to no apakšas kāds pagrūž. Tagad, kad viņa uztraukums bija maz­liet pierimis, Zinītis sajuta visā ķermeni tādu kā neparastu vieg­lumu. Viņam šķita, ka vajag tikai savēcināt rokas — un viņš saks lidināties pa istabu kā tauriņš vai kāds cits spārnots ku­kainis.