Nikolajs Nosovs: NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Nikolajs Nosovs

Dažs labs no jums droši vien ir jau lasījis grāmatu «Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi». Šai grāmatā stāstīts par pasaku zemi, kurā dzī­voja knauķi un knīpas, proti, mazītiņi puikas un meitenes vai, kā tos ci­tādi mēdza saukt, knēveļi. Tāds knauķis-knēvelis tad nu bija arī Nezinītis. Viņš dzīvoja Ziedu pilsētā, Pulkstenīšu ielā, kopā ar saviem draugiem Zinīti, Skubiņu, Aizmāršu, ar mehāniķiem Skrūvīti un Ķīlīti, muzikantu Koklīti, gleznotāju Tūbiņu, doktoru Tabletiņu un daudziem citiem. Grā­matā stāstīts par to, kā Nezinītis un viņa draugi devušies ceļojumā ar gaisa balonu, pabijuši Zaļajā pilsētā un Pūķienā, ko viņi tur redzējuši un iemā­cījušies. Atgriezušies no ceļojuma, Zinītis un viņa draugi ķērās pie darba: sāka celt tiltu pār Gurķupi, ievilka ūdensvadu no niedru caurulēm un ie­rīkoja strūklakas, kā to bija noskatījuši Zaļajā pilsētā.

Knēveļiem tas viss labi padevās, un tad viņi ņēmās ierīkot pilsētas ielās elektrisko apgaismošanu, ievilka telefonu, lai varētu cits ar citu sa­runāties, neizejot no mājām, bet Skrūvītis un Ķīlītis Zinīša vadībā sakon- struēja televizoru, lai mājās varētu noskatīties kinofilmas un teātra izrādes.

Kā jau visiem zināms, Nezinītis pēc ceļojuma bija krietni vien pieņē mies prātā, sāka mācīties lasīt un rakstīt, izlasīja visu gramatiku un tur­pat vai visu aritmētiku, sāka rēķināt uzdevumus un pat gribēja jau ķer­ties pie fizikas, ko pa jokam sauca par fiziku-juziku, bet tad uzreiz viņam nez kāpēc pārgāja prieks mācīties. Knēveļu zemē tā bieži vien gadās. Dažs knēvelis sasola nez ko, sastāsta, ka paveikšot gan šo, gan to, pat kal­nus pārstatīšot un apgriezīšot ar kājām gaisā, bet patiesībā pastrādā dažas dienas ar pilnu jaudu un tad atkal sāk pamazām izlocīties.

Neviens, protams, neapgalvo, ka Nezinītis būtu nelabojams sliņķis. Pareizāk sakot, viņš tikai bija noklīdis no īstā ceļa. Iemācījies kārtīgi lasīt, viņš augām dienām sēdēja, ieracies grāmatās, taču nelasīja vis to, kas patlaban būtu visvajadzīgākais, bet gan to, kas šķita interesantāks, galve­nokārt pasakas. Salasījies pasakas, viņš pameta pilnīgi novārtā darbu un, kā saka, pāri galvai nogrima sapņos. Viņš iedraudzējās ar knīpu Po­dziņu, kas arī bija izdaudzināta par lielu pasaku vāceli. Nolīduši kaut kur" slepenā kaktiņā, Nezinītis un Po­dziņa nodevās sapņiem par dažā­diem brīnumiem, par burvju cepu­rēm, lidojošiem paklājiem, septiņjū­džu zābakiem, sudraba bļodiņām ar dzidriem ābolīšiem, par brīnumnūji- ņām, par raganām un pesteļiem, par labiem un ļauniem burvjiem un bur­vēm. Viņi neko citu vairs nedarīja kā stāstīja viens otram dažādas pa­sakas, bet vismīļākā nodarbošanās viņiem bija strīdi par to, kas labāks: burvju cepure vai lidojošais paklājs, burvju kokle vai septiņjūdžu zābaki. Un viņi strīdējās tik dedzīgi, ka daž­kārt pat saplūcās.

Reiz viņi strīdējās divas dienas no vietas, un Nezinītim izdevās pierādīt Po­dziņai, ka par visu labāka ir brīnumnū- jiņa, jo tas, kam tā pieder, var dabūt visu, ko vien vēlas. Darbs tikai pavicināt brī- numnūjiņu un pateikt: «Gribu, lai man būtu burvju cepure vai septiņjūdžu zāba­ki,» — un tas viss viņam uzreiz būs rokā.

Galvenais, Nezinītis sacīja, ka tas, kam esot brīnumnūjiņa, varot bez pūlēm visu

ko iemācīties, īstenībā viņam pat mācīties nevajagot, pietiekot pavicināt nūjiņu un pateikt: gribu, sak, prast aritmētiku vai franču valodu, un viņš uzreiz pratīšot rēķināt un runāt franciski.

Pēc šās sarunas Nezinītis staigāja kā apmāts. Bieži vien, naktī pamo­dies, viņš trūkās gultā sēdus, sāka kaut ko klusu murmināt un plātīties rokām. Viņš, proti, iedomājās, ka vicina brīnumnūjiņu. Doktors Tabletiņš ievēroja, ka ar Nezinīti kaut kas nav kārtībā, un piedraudēja, ja nemitē­šoties pa naktīm ālēties, tad vajadzēšot viņu piesiet ar auklu pie gultas un dot vakarā rīcineļļu. Nezinītis nobijās no rīcineļļas un sāka uzvesties klusāk.

Reiz Nezinītis satikās ar Podziņu upmalā. Viņi apsēdās uz liela, zaļa gurķa, kādu te visapkārt auga bez sava gala. Saulīte jau bija labā gabalā un krietni sildīja zemi, taču Nezinītim un Podziņai karsti nebija, jo gur­ķis, uz kura viņi sēdēja kā uz soliņa, bija diezgan vēss un no augšas vi­ņus pret sauli piesedza platās gurķu lapas, kas klājās pāri kā zaļi milzu saulessargi. Vējiņš klusi čabinājās zālē un vilka pār upi vieglas ņirbas, kas saulītē mirgot mirgoja. Tūkstošiem saules zaķīšu, atspulgdami no ūdens virsmas, lēkāja pa gurķu lapām, apspīdēdami tās no apakšas ar tādu kā noslēpumainu gaismu. Šķita, ka zem lapām, kur sēdēja Nezinītis un Podziņa, arī gaiss viļņo un trīso, it kā plivinātu neskaitāmiem nere­dzamiem spārniņiem, un tas viss izskatījās kaut kā neparasti, brīnumaini. Taču Nezinītis un Podziņa nemanīja ap sevi nekādu burvību, jo visa šī aina viņiem bija pārāk pierasta, turklāt viņus abus nodarbināja katru sa­vas domas. Podziņai ļoti gribējās parunāties par pasakām, bet Nezinītis diez kāpēc noņēmies klusēja, un seja viņam bija tik skāba un pikta, ka Podziņa pat baidījās viņu uzrunāt.

Beidzot Podziņa tomēr nenocietās un jautāja:

— Saki, Nezinīt, kāda muša tev .šodien iekodusi? Kāpēc tu esi tik skumīgs?

— Man šodien vēl nekāda mušj» nav kodusi, — Nezinītis atteica. — Bet skumīgs esmu tāpēc, ka man ir skumji.

— Tā tik nu gan ir atbilde! — Podziņa iesmējās. — Skumīgs tāpēc, ka skumji. Pacenties paskaidrot jēdzī­gāk!

— Nu, saproti, — sacīja Nezinī­tis, rokas noplātījis, — mums pilsētā viss ir kaut kā citādi, nekā vajadzētu.

Nav, saproties, nekādu brīnumu, nekā burvestīga… Pavisam kas cits ir bijis vecos laikos. Tolaik turpat vai ik uz soļa gadījušies brīnumdari, burvji, nu, kaut vai raganas. Vai no tukša pasakās par to stāsta!

— Protams, vai nu no tukša! — Podziņa piekrita. — Taču burvji nav vis bijuši vecos laikos vien. Tie ir arī tagad, tikai kurš katrs nevar tos sastapt.

— Un kas tad var viņus sastapt? Vai varbūt tu? — Nezinītis zobgalīgi vaicāja.

— Ej nu ej! — Podziņa atvēcinājās. — Tu taču zini, es esmu tāda zaķpastala, ka, gadījies man tepat uz vietas burvis, es droši vien aiz bai­lēm ne vārda nedabūtu pār lūpām. Bet re, tu gan noteikti varētu parunāt ar burvi, jo tu esi ļoti drosmīgs.

— Protams, drosmīgs es esmu, — Nezinītis apstiprināja. — Tikai man nez kāpēc līdz šim vēl nevienu burvi nav gadījies sastapt.

— Tas ir tāpēc, ka te ar drosmi vien nepietiek, — Podziņa sacīja.

— Es kādā pasakā lasīju, ka vajagot izdarīt trīs labus darbus no vietas. Tad parādoties burvis un dodot visu, ko vien viņam lūdzot.

— Pat brīnumnūjiņu?

— Pat brīnumnūjiņu.

— Ei nu! — Nezinītis brīnījās. — Bet kas tad, pēc tavām domām, ir labs darbs? Ja es, piemēram, no rīta piecelšos un nomazgāšos aukstā ūdenī ar ziepēm, vai tas būs labs darbs?

— Protams, — Podziņa apliecināja. — Ja kādam ies grūti un tu tam palīdzēsi, ja kādam darīs pāri un tu to aizstāvēsi, tie arī būs labi darbi.

Pat ja kāds palīdzēs tev un tu par to pateiksi paldies, arī tas būs labi da­rīts, jo vienmēr vajag būt pateicīgam un pieklājīgam.

— Nu, kas tur, manuprāt, tas nav nekas grūts, — Nezinītis noteica.