Nikolajs Nosovs: NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Ieraudzījuši Nezinīti un Podziņu, Skrūvītis un Ķīlītis pamāja tiem ar roku. Nezinītis sāka kliegt, ka viņam tagad esot brīnumnūjiņa, taču au­tomobilis tik neganti tarkšķēja, ka Skrūvītis un Ķīlītis nekā nesadzirdēja un, uzvandījuši putekļu mākoni, nozuda ar savu mašīnu ielas galā.

— Re, ar ko mēs brauksim ceļojumā! — Nezinītis iesaucās.

— Ar automobili? — Podziņa minēja.

— Protams!

— Bet vai esi aizmirsis, kā tu ar automobili nogāzies no kalna? Pats tikko nenosities un mašīnu sadauzīji!

— Ej nu, jokapīte! Es taču toreiz nepratu mašīnu vadīt.

— It kā tagad nu būtu iemācījies!

— Tagad man pat mācīties nevajag. Pateikšu nūjiņai, ka gribu prast vadīt mašīnu, un uzreiz pratīšu.

— Tad nu gan, — Podziņa pieļāvās. — Tad brauksim ar automobili. Tas tiešām ir interesantāk.

Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica:

— Gribam, lai mums būtu automobilis kā Skrūvītim un Ķīlītim un lai es prastu to vadīt!

Tūliņ ielas galā parādījās automobilis un strauji tuvojās Nezinītim un Podziņai. Nezinītim pat šķita, ka tur atkal brauc Skrūvītis un Ķīlītis. Taču, kad automobilis apstājās, Nezinītis ieraudzīja, ka pie stūres neviena nav.

— Skat, kas par joku! — viņš iesaucās, aplūkodams automobili no visām pusēm.

Viņš paraudzījās pat zem mašīnas, iedomājies, ka šoferis tīšām paslē­pies apakšā, gribēdams viņu izjokot.

Neviena neatradis, Nezinītis sacīja:

— Nu, kas tur ko brīnīties! Burvība paliek burvība!

To teicis, viņš atvēra mašīnas durtiņas, novietoja saldējuma kasti uz pakaļējā sēdekļa un pats nosēdās priekšā pie stūres. Podziņa apsēdās viņam līdzās. Nezinītis jau gribēja iedarbināt motoru, kad Podziņa pēkšņi ieraudzīja, ka viņiem tuvojas kāds knēvelis.

— Pag, pagaidi! — viņa sacīja Nezinītim. — Ka mēs viņu nesabrau­cam . ..

Nezinītis pagaidīja, kamēr knauķis pienāca tuvāk, un redzēja, ka tas nav neviens cits kā Smulis Raibulītis.

Šis Smulis Raibulītis parasti staigāja, ģērbies pelēkās bikšelēs un tādā pašā pelēkā jaciņā, bet galvā viņam bija pelēka, rakstaina austrumnieku cepurīte, ko viņš dēvēja par benīti. Viņš uzskatīja, ka pelēka drāna esot vislabākā drāna pasaulē, jo tā mazāk notraipoties. Tas, protams, ir blēņas un nemaz nav tiesa. Pelēka drāna notraipās tāpat kā visas citas, tikai netīrumi uz tās nez kāpēc mazāk manāmi.

Jāpiebilst, ka Smulis bija diezgan jocīgs knēvelis. Viņam bija divi principi: nekad nemazgāties un ne par ko nebrīnīties. Pirmo principu ievē­rot bija daudz grūtāk nekā otro, jo knēveļi, ar kuriem viņš dzīvoja vienā mājā, ikreiz piespieda viņu pirms pusdienām nomazgāties. Ja viņš turē­jās pretim, viņu tīri vienkārši nelaida pie galda. Tātad mazgāties vi­ņam tomēr bija jāmazgājas, taču tas neko daudz nelīdzēja, jo viņam piemita tāda īpašība, ka viņš ātri nosmulējās. Nav vēl dažkārt paspējis lāgā nomazgāties, kad uz sejas viņam jau parādās nez kādi netīrumu traipi, plankumi un svītras, seja ātri zaudē savu dabisko krāsu, sāk atgā­dināt daglu sivēnu. Šās īpašības dēļ viņš bija iedēvēts par Smuli. Viņš tā arī būtu visu mūžu nodzīvojis ar šo vārdu, ja nenācis viens gadījums, kas notika tajā laikā, kad Ziedu pilsētā ieradās slavenais ceļotājs Cirkulis.

Ceļotājs Cirkulis arī bija ievērojama persona, par kuru jāpastāsta. Viņš bija ļoti kalsns un garš: garas rokas, garas kājas, gara galva, garš deguns. Bikses viņam bija rūtainas un arī garas. Šis Cirkulis dzī­voja Ritizirnīšu pilsētā, kur neviens nekad nestaigāja kājām, bet visi braukāja tikai ar velosipēdiem. Arī Cirkulis visu laiku braukāja ar velo­sipēdu. Viņš bija tik aizrautīgs velosipēdists, ka neapmierinājās ar brau­kāšanu pa savu pilsētu, bet bija nolēmis apbraukāt visas knēveļu pilsē­tas, kādas vien bija pasaulē.

Ieradies Ziedu pilsētā, viņš uz sava velosipēda ratu ratumis līkumoja pa visām malām, visur bāza savu garo degunu un centās ar visiem iepa- zlties. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau pazina visus bez izņēmuma un nepazina tikai Smuli, ko iedzīvotāji tīšām slēpa, jo baidījās, ka tas vi­ņiem nepadara kaunu. Daudziem likās, ka, ieraudzījis viņa netīro pur­niņu, Cirkulis var nodomāt, ka Ziedu pilsētā visi knēveļi tādi netīreļi. Tā­pēc arī visi pieskatīja, lai Smulis nepagadās Cirkulim acīs.

Vispār viss gāja pilnīgi labi līdz tam laikam, kad Cirkulis posās pro­jām. Todien Smuli nez kāpēc vairs tik stingri neuzraudzīja, un viņš iz­līda uz ielas taisni tobrīd, kad pilsētas iedzīvotāji patlaban atvadījās no Cirkuļa. Ieraudzījis knēveļu barā neredzētu seju, Cirkulis bija mazliet pārsteigts, ka viņš to nepazīst, un gribēja jautāt: «Un kas tas jums tāds, tik netīrs?» Taču, tā kā viņš bija labi audzināts knēvelis un nevarēja lietot tik rupjus vārdus kā «netīrs», tad izteica jautājumu pieklājīgākā veidā:

— Un kas tas jums tads par raibuliti?

Visi pagriezās un ieraudzīja Smuli, kam seja tiešām bija raiba no ne­tīrumiem, »jo viņš todien nebija no rīta mazgājies. Visiem šis vārds ļoti iepatikās, un kopš tā laika Smuli sāka saukāt par Raibulīti. Smulim pa­šam arī patika, ja viņu sauca šai vārdā, tāpēc ka tas skanēja it kā smal­kāk un skaistāk nekā vienkārši Smulis.

— Ei, Raibulīt, sveiks! — Nezinītis uzsauca, kad Smulis bija pienācis gluži klāt. — Paskat, mums ir jau pašiem savs automobilis!

— Atraduši brīnumu! Skrūvītim un Ķīlītim ir vēl labāks automobilis nekā jums, — Smulis atteica.

Viņš apstājās, sabāza rokas pelēko bikšu kabatās un ņēmās pētīt automobiļa priekšējo riteni.

— Nav vis tiesa, — Podziņa apstrīdēja. — Šis automobilis ir tāds pats kā Skrūvītim un Ķīlītim. Un bez tam Nezinītim ir brīnumnūjiņa.

— Tad ta gan liela muiža! — Raibulītis atkal atcirta. — Ja es gri­bēšu, man būs simt brīnumnūjiņu!

— Kāpēc tad tev nav? — Nezinītis jautāja.

— Tāpēc, ka es negribu.

Nezinītis redzēja, ka Smuli jau nu ne ar ko nepārsteigs, un teica:

— Mēs dodamies ceļojumā. Vai gribi braukt līdzi?

— Lai iet! — Raibulītis bija ar mieru. — Norunāts.

Viņš atvēra durtiņas, iekāpa automobilī un cienīgi atlaidās pakaļējā sēdeklī.

— Nu, vai var braukt? — Nezinītis noprasīja.

— Brauc, brauc! — Podziņa atsaucās.

— Brauc jau nu vien, tikai pamet mūs dzīvus! — piebilda Raibulītis.

Nezinītis pagrieza atslēdziņu uz automobiļa armatūras dēļa un ar kāju

nospieda startera pedāli. Starteris iekaucās, it kā trīdamies pret dzelzi, un motors sāka pukšķēt, strādādams tukšgaitā. Ļāvis motoram iesilt, Ne­zinītis izspieda sajūgu, ieslēdza ātrumkārbu un, atlaidis sajūga pedāli, pie­deva gāzi. Mašīna sāka kustēties. Nezinītis mierīgi grozīja stūres ratu, ieslēgdams drīz pirmo, drīz otro ātrumu, gan piedodot, gan samazinot gāzi, likdams mašīnai braukt te ātrāk, te lēnāk. Kaut gan viņš arī pats nesa­prata, kālab pārslēdz vienu vai otru sviru, nospiež to vai citu pedāli, taču katrreiz darīja to, kas vajadzīgs, un ne reizi nekļūdījās. Tas, protams, iz­skaidrojams tā, ka ar brīnumnūjiņas palīdzību viņš vienā mirklī bija iemācījies vadīt automobili un vadīja to kā labs šoferis, kas pat nedomā,

ko vajag pagriezt un ko nospiest, bet visu dara pa paradu­mam, mehāniski.