Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Plašas jūras malā starp bieziem mežiem, ziliem kal­niem un zeltainām ielejām atrodas saulainā Raibzeme. Tā ir neparasta zeme.

Tās iedzīvotāji — raibzemieši — visi ir kā apbārstīti ar va­saras raibumiņiem: gan vīrieši un sievietes, gan vecīši un vece­nītes, gan arī bērni. Šajā zemē ne vien cilvēkus, bet arī zvērus un putnus klāj vasaras raibumiņi: tur mūsaini ir visi zirgi un govis,visi ziloņi, lāči un krokodili, un visi kaķi un suņi. Tas vēl nekas — pat visi odi un mušas tur ir ar vasaras raibu­miņiem.

Raibzemes tauta kopš seniem laikiem bija pazīstama, kā klusa, mierīga un darbīga tauta. Raibzemes iedzīvotāji bija ļoti čakli. Viņi iekopa brīnišķīgus dārzus, kuros brieda visdažādā­kās ogas un augļi, kādi vien atrodami pasaulē. Šajos dārzos auga arī tādi koki, kādu nebija nekur citur: tie bija konfekšu koki, kuru zari divreiz gadā no vienas vietas pārklājās ar gar­šīgām šokolādes konfektēm. Raibzemieši ļoti mīlēja bērnus, tā­dēļ arī audzēja šos kokus, lai tie sagādātu bērniem prieku.

Kādreiz Raibzeme bija brīva valsts. Un, lai gan raibzemieši tad bija neizglītota tauta, tomēr tā nepazina ne verdzību, ne cietsirdību.

Taču reiz raibzemiešu jūras līcī Laipni Lūdzam, kas bija viesmīlīgi atvērts visiem jūras braucējiem, iegriezās svešzemju kuģi ar paceltām melnām burām. Tā bija kara flote, kas iera­dās šeit no tālas aizokeāna zemes Huligānijas. Huligānu armija izcēlās krastā un izklīda pa visu Raibzemi. Huligāni sāka ap­laupīt un izpostīt valsti, darīt pāri Raibzemes iedzīvotājiem. Viņi lika tiem strādāt dienu un nakti, bet visus raibzemiešu darba augļus pievāca sev un aizveda pāri okeānam uz savu Huligāniju.

Mazā raibzemiešu tauta neizsakāmi cieta huligānu jūgā.

Sevišķi grūti klājās bērniem. Huligāni viņus neieredzēja. Tas vēl bija maz, ka mazie cieta drausmīgu badu, ka sen bija aizmirsuši ne vien šokolādes konfekšu, bet arī parasto ābolu un bumbieru garšu, — huligānu dēļ bērniem vairs nebija ne­kādas dzīves. Tie ķēra mazos raibzemiešus uz ielām, sita viņus, uzrīdīja viņiem briesmīgus melnus suņus, ko bija atveduši sev līdzi no aizokeāna zemes. Bērnu ciešanas un asaras huligāniem sagādāja vislielāko prieku un baudu.

Raibzemieši daudzkārt sacēlās pret iebrucēju varu, cenz­damies atgūt brīvību un padzīt verdzinātājus no savas zemes. Taču katru reizi huligāni guva uzvaru un nežēlīgi izrēķinājās ar nemierniekiem. Kaut kāda nezināma burvju vara palīdzēja huligāniem būt stipriem un neuzvaramiem, bet raibzemiešus darīja vājus un bezspēcīgus. Un, lai arī kā raibzemieši cīnījās, viņi nespēja pieveikt šo naidīgo burvju varu. Arvien mazākas un mazākas kļuva viņu cerības atgūt reiz brīvību.

Tomēr bērnus vajadzēja kaut kā glābt. Cik ilgi gan varēja ciest, ka huligāni tā ņirgājas par mazajiem? Taču atklātā cīņā raibzemieši varētu visi aiziet bojā, bet bērnus tas tik un tā nepaglābtu.

Raibzemiešiem tad palīgā nāca vectētiņš Brīnumiņš. Šis visa Raibzemē slavenais mednieks savu dzīvi bija pavadījis tropu mežos, medīdams plēsīgus zvērus. Neviens nezināja, cik viņam gadu. Pat visvecākie raibzemieši kopš bērnības jau at­cerējās viņu kā vectētiņu. Viņa sejā bija tik daudz grumbu, ka pat vasaras raibumiņus vairs nevarēja saskatīt — tie visi bija paslēpušies rieviņās. Vectētiņš Brīnumiņš bija ļoti gudrs, un jaudis runāja, ka viņš saprotot arī putnu un zvēru valodu un mežā bieži ar tiem sarunājo­ties. Tiesa gan, neviens to ne­bija redzējis, tomēr, jādomā, ne bez pamata viņu sauca par Brīnumiņu.

Raibzemieši ļoti cienīja vectētiņu Brīnumiņu un tāpēc uzreiz bija ar mieru, kad viņš ieteica bērnus paslēpt biezā tropu mežā. Tur, biezoknī, viņš zināja kādu klusu vietu starp bieziem bieziem krūmā­jiem, caur kuriem neviens hu­ligāns nespētu izlauzties. Vie­nīgi vectētiņš Brīnumiņš zināja uz turieni ceļu. Tur bei­dzās Raibzeme un sākās Zilie Klinšu kalni.

Pamodušies kādā rītā, hu­ligāni pavisam apjuka, redzēdami, ka no Raibzemes nozuduši bērni. Visā zemē vairs nebija neviena zēna un nevienas mei­tenes. Huligānus pārņēma nevaldāms niknums. Viņi pārmek­lēja visu zemi un neatrada pat nevienu salauztu rotaļlietu. It kā Raibzemē vispār nekad nebūtu bijis bērnu. Velti huligāni piedraudēja iznīcināt visu valsti, ja neatradīsies bērni. Raib­zemes ļaudis klusēja un izlikās, ka arī paši ir ļoti ļoti nosku­muši par bērnu pēkšņo nozušanu.

Bet tajā pašā laikā tropu meža biezoknī kādā lielā, gaišā pļavā radās neparasta kolonija. To nosauca par Mazo Draugu Stūrīti. Aiz smailu baļķu sētas pacēlās stalta un plaša māja.

Visapkārt dārzu zaļumā grima mazas, glītas mājiņas. Talak pletās sakou dobes un lieli, plaši tīrumi.

Izņemot vectētiņu Brīnumiņu un divas vecas aukles, kas pieskatīja pavisam mazos bērniņus, pieaugušu cilvēku kolonijā nebija. Koloniju bija cēluši paši bērni bez lielo palīdzības. Vie­nīgi vectētiņš Brīnumiņš bija vadījis celtniecības darbus. Starp citu, godīgi sakot, bez labiem palīgiem bērni vieni paši diez vai būtu tikuši galā. Bet palīgi viņiem bija neparasti.

Acīm redzot, vectētiņš Brīnumiņš patiešam prata zvēru va­lodu. Ne jau velti meža iemītnieku vidū viņam bija tik daudz draugu. Tie tad arī bija palīdzējuši bērniem celt koloniju. Kurmii biia rakuši būvbedres. Vareni kalnu ērgli no tuvējiem klinšu kalniem nesusi akmeņus, ko guldīt pamatos. Garastaini pērtiķi strādājuši par augstkāpējiem montieriem. Bebri gāzuši kokus, apgrauzdami stumbrus no visām pusēm. Dzeloņcūkas piegādājušas strādniekiem asas, izturīgas adatas, ko lietot naglu vietā.

Taču visvairāk mazajiem celtniekiem bija palīdzējuši lab­sirdīgie, vasaras raibumiņiem noklātie milzu ziloņi. Viņi kā dzīvi ceļamkrāni bija viegli cēluši vissmagākos baļķus, cik tikai augstu vajadzēja. Bez ziloņu palīdzības bērni diezin vai būtu varējuši uzbūvēt sienas lielajai divstāvu mājai.

Kolonijā bērniem bija laba dzīve — mierīga un droša. Ne­viens viņiem nedarīja pāri, neviens neņirgājās. Tiesa gan, visi darbi bija jāpadara pašu spēkiem. Bērni paši apstrādāja zemi, kopa augļu kokus un paši saimniekoja. Zēni strādāja dārzā un tīrumā, skaldīja malku, nesa ūdeni no akas, — ar vārdu sakot, darīja visus vīriešu darbus. Meitenes vārīja ēdienu, mazgāja traukus un veļu, lāpīja apģērbu. Protams, visus šos darbus vadīja vectētiņš Brīnumiņš un aukles, dodamas bērniem labus padomus.

Bija tikai viena bēda — mazie ļoti skuma pēc saviem vecā­kiem. Taču vectētiņš Brīnumiņš arī šoreiz atrada izeju. Viņš vienu reizi mēnesī atveda tēvus un mātes pēc kārtas šurp uz koloniju. Te viņi ciemojās dienu vai divas un tad atkal atgrie­zās mājās, lai neradītu huligānos aizdomas. Kolonijā vecākiem otrajā stāvā bija īpaši iekārtotas viesistabas. Bet, tā kā vec­tētiņam Brīnumiņam patika, lai visur būtu sava kārtība un taisnība, viņš iegādājās īpašu grāmatu. Tajā viņš atzīmēja, kuri no vecākiem jau bijuši kolonijā un kādā laikā.

Vectetiņš Brīnumiņš mīlēja visus kolonijas bērnus un pret visiem vienlīdz labi izturējās. Un tomēr bērnu vidū bija kāds zēns, kuru viņš sevišķi mīlēja un kuru izraudzījās par savu pirmo palīgu. Varbūt tas notika tāpēc, ka vienīgi šo zēnu nekad neviens neapmeklēja. Viņa vecāki un visi radi bija gājuši bojā sacelšanās laikā pret huligāniem, un viņš bija palicis bārenītis.