Džeks Londons - ZEM KLĀJA NOJUMES

— Vai var vīrietis — runa ir par džentlmeni — no­saukt sievieti par cūku?

Pasviedis šo izaicinājumu, mazais cilvēciņš izstiepās atpūtas krēslā un malkoja limonādi. Viņa sejas izteiksme bija pārliecināta un piesardzīgi kareivīga. Neviens neat­bildēja. Visi bija pieraduši pie mazā cilvēciņa straujās aizsvilšanās un cēlajām runām.

— Atkārtoju: es pats dzirdēju, ka viņš kādu lēdiju, kuru neviens no jums nepazīst, nosauca par cūku. Viņš neteica, ka sieviete rīkojusies cūciski. Viņš rupji pateica, ka viņa ir cūka. Bet es apgalvoju, ka neviens īsts vīrietis nevar tā nosaukt sievieti.

Doktors Dousons nesatricināmā mierā kūpināja savu melno pīpi. Metjūzs, ar rokām apņēmis pierautos ceļus, uzmanīgi vēroja albatrosa lidojumu. Švīts, izdzēris vis­kiju, ar acīm meklēja klāja stjuartu.

— Es jautāju jums, mister Trelor, — vai vīrietis drīkst nosaukt sievieti par cūku?

Treloru, kas sēdēja vaicātājam tieši blakus, pārsteidza negaidītais uzbrukums, un viņš nesaprata, kāds mazajam cilvēciņam varētu būt pamats domāt, ka viņš ir spējīgs nosaukt sievieti par cūku.

— Man jāsaka, — viņš nedroši teica, — ka tas .,, ē ,,, ir atkarīgs no … ē … sievietes.

Mazajam cilvēciņam mute palika vaļā.

— Jūs gribat teikt… — viņš iesāka drebošā balsī.

— … ka esmu redzējis sievietes, kuras nav labākas par cūkām, bet dažreiz ir pat vēl sliktākas.

Iestājās ilgs saspringts klusums. Mazo cilvēciņu, šķiet, bija satriekusi rupjā atbilde. Viņa sejā atspoguļojās neiz­sakāms aizvainojums un sāpes.

— Jūs stāstījāt par cilvēku, kurš lietojis ne visai pie­klājīgu izteicienu, un izteicāt savu spriedumu par viņu, —

Trelors mierīgi turpināja. — Tagad es pastāstīšu jums par kādu sievieti — piedodiet, par lēdiju — un, kad būšu beidzis, palūgšu jūs izteikt savas domas par viņu. Saukšu viņu par mis Keruterzu — vienkārši tāpēc, ka viņu sauca citādi. Tas notika uz kāda no Austrumu sabiedrības ku­ģiem pirms vairākiem gadiem.

Mis Keruterza bija apburoša. Nē, tas nav īstais vārds. Viņa bija apbrīnojama. Viņa bija jauna sieviete un lēdija. Viņas tēvs ieņēma augstu amatu. Vārdā šo cilvēku es ne­saukšu, jo jūs visi viņu pazītu. Kopā ar māti un divām kalponēm viņa brauca uz austrumiem pie vecā vīra.

Viņa — piedodiet, ka es atkārtoju, — bija apbrīnojama. Tas ir vienīgais piemērotais vārds. Runājot par viņu, visi īpašības vārdi jālieto pārākajā pakāpē. Nebija nekā tāda, ko viņa nebūtu varējusi izdarīt labāk nekā jebkura cita sieviete un vairums vīriešu. Dziedāšanā, spēlēšanā — kā kāds balamute savā laikā teicis par Napoleonu — viņai nebija konkurentu. Bet kā viņa peldēja! Kā sportiste viņa būtu kļuvusi bagāta un slavena. Viņa piederēja pie tām retajām sievietēm, kuras bez jebkādiem kruzuļiem, vien­kāršā peldkostīmā ir daudz skaistākas. Un kā viņa ģēr­bās! Kā īsta māksliniece.

Bet es iesāku stāstīt, kā viņa peldēja. Augums viņai bija ideāli veidots — jūs saprotat, ko es gribu teikt: nevis rupjā akrobātes muskulatūra, bet nevainojamas līnijas, grācija un smalkums. Turklāt vēl spēks. Es brīnos, kā tas bija iespējams. Jūs zināt, kādas sievietēm rokas: bicepss pie pleca gandrīz nemanāmi izzūd, muskuļi tikpat kā neiz­ceļas, tālāk — maigs elkoņa apaļums ar pāreju uz apakš­delmu, bet plauksta maza, neiedomājami maza, taču apaļa un stipra. Un tomēr, kad es redzēju viņu peldam ātrajā angļu kraulā… Nu, man ir saprašana par anato­miju, sportu un tamlīdzīgām lietām, bet man palika no­slēpums, kā viņa to dabū gatavu.

Viņa varēja palikt zem ūdens divas minūtes. Es uzņēmu laiku. Uz kuģa neviens, izņemot Denitsonu, ieniris neva­rēja vienā reizē salasīt jūras dibenā tik daudz monētu. Uz priekšējā klāja bija sešas pēdas dziļš ar jūras ūdeni piepildāms brezenta baseins. Mēs mēdzām sviest tajā sī­kas monētiņas. Esmu ne vienu reizi vien redzējis, kā viņa no tiltiņa lec šajā sešas pēdas dziļajā ūdenī — tā jau pati par sevi ir varonība — un salasa ne mazāk kā četrdes­mit septiņas monētas, kuras izmētātas pa visu baseina dibenu. Denitsons, jauns aukstasinīgs anglis, ne reizi nevarēja pārspēt viņu, kaut arī centās neatpalikt no viņas.

Jūra patiešām bija viņas stihija. Bet sauszeme un zirgi arī. Viņa bija universāla sieviete. Skatoties uz šo maigo būtni, ap kuru vienmēr bija savi desmit dedzīgi pielūdzēji, kura bija gurdi nevērīga pret viņiem visiem vai arī dzirk­stīja atjautībā, valdzinādama viņus, varētu likties, ka tam vien viņa ir radīta. Tādos brīžos man vajadzēja atgādināt sev četrdesmit septiņas baseinā iemestās monētas. Bet tāda bija šī brīnumainā sieviete, kas prata visu da­rīt labi.

Viņa apbūra katru īstu vīrieti. Tāpat kā visi — un to es nemaz nedomāju slēpt — es gāju viņai pa pēdām. Gan jauni kucēni, gan veci sirmi suņi, kuriem laiks bija nākt pie prāta, — visi viņas priekšā staigāja uz pakaļkājām, visi smilkstēja un luncinājās, tiklīdz viņa uzsvilpa. Tādi bija viņi visi — no jaunā Ārdrnora, deviņpadsmit gadu vecā sārtā eņģelīša, nākamā konsulāta ierēdņa, līdz rūdī­tajam jūras vilkam kapteinim Bentlijam, kurš, liekas, spēja būt tikpat emocionāls kā ķīniešu elks. Bija arī kāds pusmūža vīrs, laikam Perkinss vārdā, kurš atcerējās, ka uz kuģa ir arī viņa sieva, tikai tad, kad mis Keruterza atgādināja, kur ir viņa vieta.

Vīrieši bija kā vasks viņas rokās. Viņa veidoja, kausēja vai sadedzināja tos, kā vien viņai ienāca prātā. Lai cik atturīga un augstprātīga viņa bija, katrs stjuarts, ja vien viņa liktu, bez šaubīšanās aplietu ar zupu pašu kapteini. Katrs no jums būs redzējis tādas sievietes, kas valdzina visus vīriešus. Viņa bija diža vīriešu siržu iekarotāja. Viņa bija kā pātagas cirtiens, kā dzelonis un liesma, kā elektriskā dzirkstele. Bet, ticiet man, reizēm viņai gadījās tādi uzliesmojumi, kas tā pārmāca viņas skaistumu un burvību, ka upuris dusmās un bailēs zaudēja galvu.

Turklāt, lai saprastu to, ko es stāstīšu, jāatceras, ka viņa bija lepna sieviete. Rases lepnums, kastas lepnums, dzimuma lepnums, lepnums par savu varu — tas viss viņā mājoja. Tas bija savāds, kaprīzs un šausmīgs lep­nums.

Viņa komandēja visus, kas brauca ar kuģi, komandēja arī Denitsonu. Mēs atzinām, ka viņš ticis mazliet priekšā mūsu baram. Nebija šaubu, ka viņš šai sievietei patīk un iepatīkas aizvien vairāk. Esmu pārliecināts, ka viņa vēl nekad nebija lūkojusies uz vīrieti tik laipni. Bet mēs jo­projām dievinājām viņu un vienmēr grozījāmies ap viņu, gaidīdami, kad viņa uzsvilps, lai gan zinājām, ka Denit­sons ir krietni priekšā mums. Nav zināms, ar ko tas būtu beidzies, bet mēs iebraucām Kolombo, un viss beidzās citādi.

Jūs jau zināt, kā iezemiešu bērneļi Kolombo nirst pēc monētām līcī, kur ir pilns ar haizivīm. Protams, viņi riskē darīt to tikai starp piekrastes haizivīm, kuras medī vienīgi zivis. Liekas gandrīz vai pārdabiski, kā viņi atšķir haizi­vis un nojauš, ka tuvojas īsta plēsoņa, piemēram, tīģer- haizivs vai pelēkā haizivs, kas iepeld no Austrālijas ūde­ņiem. Tiklīdz parādās tāda haizivs, pasažieri nepagūst ne aptvert, kas noticis, kad visi puišeļi ir ārā no ūdens un drošā vietā.

Tas notika pēc brokastīm. Mis Keruterza, kā parasts, valdīja zem klāja nojumes. Viņa bija uzsvilpusi kaptei­nim Bentlijam, un vecais bija atļāvis to, ko līdz šim ne­kad nebija atļāvis, — uzlaist iezemiešu puikas uz aug­šējā klāja. Redzat, mis Keruterza pati bija peldētāja, tā­pēc viņa interesējās par puikām. Viņa savāca no mums visu sīknaudu un meta monētas ūdenī gan pa vienai, gan saujām, noteikdama sacensību ilgumu, izsmiedama ne­veiksminiekus, īpaši apbalvodama veiklākos, — vārdu sa­kot, vadīja visu izrādi.