Džeks Londons: Makoja pēcnācējs

Šoneris «Pireneji», dziļi iegrimis zem kviešu kravas smaguma, gausi slīdēja pa okeānu, un cilvēks, kas bija piestājis pie tā dzelzs borta vieglā pirogā, bez grūtībām kāpa augšā. Kad atbraucējs bija sasniedzis treliņus un varēja pārredzēt klāju, viņam šķita, ka acu priekšā šūpojas blāva, tikko saskatāma dūmaka. Likās, ka tā nav nekas vairāk kā ilūzija, ka acīm pēkšņi aizvilkusies priekšā miglas plēve. Viņu pārņēma vēlēšanās to noraut, un tūlīt pat viņš nodomāja, ka kļūst vecs un ir laiks sūtīt uz Sanfrancisko pēc brillēm.

Pārkāpis pār treliņiem, viņš vispirms pārlaida skatienu garajiem mastiem, pēc tam sūkņiem. Tie nedarbojās. Likās, ka uz lielā kuģa viss ir kārtībā, un viņš brīnījās, kāpēc tas raidījis briesmu signālu. Viņš iedomājās savas salas laimīgos iedzīvotājus un cerēja, ka nav izcēlusies epidēmija. Kuģim varbūt bija aptrūcis dzeramā ūdens vai pārtikas. Viņš sarokojās ar kapteini un pēc izmocītās sejas un raižpilnās acu izteiksmes saprata — lai kāda nelaime atgadījusies, velti signāls nav raidīts. Tajā pašā mirklī atbraucējam degunā iesitās vāja nenosakāma smaka. Likās, ka deg labība.

Viņš izbrīnījies paskatījās apkārt. Divdesmit pēdas no viņa matrozis ar nogurušu seju drīvēja klāju. Viņa skatiens pakavējās pie matroža, un viņš ieraudzīja, ka tam tieši zem rokām paceļas tieva dūmu strūkliņa, sagriežas gredzenos un izzūd. Tagad viņš jau bija uz klāja. Kailo kāju raupjajām pazolēm ātri vien izspiedās cauri neparasts siltums. Tagad viņš zināja, kas kuģim par nelaimi. Viņš paskatījās uz baku, no kurienes visa gurdā komanda ar cerībām vēroja viņu. Svešinieka valgās, brūnās acis izlēja pār jūrniekiem tādu kā svētīgu gaismu, kas viņus glāstīja un it kā ietina bezgalīga miera mantijā.

— Cik ilgi jau deg, kaptein? — viņš jautāja maigā un rāmā balsī, kas atgādināja baloža dūdošanu. Vispirms kapteinis sajuta mieru un lēnību, kas dvesa no svešinieka, bet tad, iedomājoties visu, kas bija pārdzīvots un vei bus jāpārdzīvo, viņā uzvirmoja dusmas. Kādas šai skrandainajai sauszemes žurkai kaliko biksēs un kokviinas kreklā bija tiesības uzspiest viņam mieru un līst viņa pārguru- šajā, izmocītajā dvēselē? Kapteinis pats to neaptvēra: dusmu iemesls bija neapzināts emocionāls process.

— Piecpadsmit dienas, — viņš strupi atbildēja. — Bet kas jūs tāds esat?

— Mani sauc Makojs, — svešinieks atbildēja sirsnīgā un līdzjūtīgā balsī.

— Es gribēju zināt, vai jūs esat locis.

Makoja pētījošais skatiens pievērsās garam, plecīgam vīrietim ar noliesējušu, neskūtu seju, kurš bija pienācis klāt kapteinim.

— Es esmu tāds pats locis kā kurš katrs, — Makojs atbildēja. — Mēs visi te esam loči, kaptein, un es pazīstu katru šo ūdeņu collu.

Bet kapteinim trūka pacietības.

— Man vajadzīgs kāds no vietējās varas pārstāvjiem. Man jāparunājas ar viņiem — un, jo ātrāk, jo labāk.

— Tādā gadījumā es varu būt jums noderīgs.

Un atkal šī mānīgā miera sajūta un nokaitētais ceplis zem kājām! Kapteiņa.uzacis nepacietīgi un nervozi pacēlās un dūres savilkās, it kā viņš grasitos sist.

— Velna milti, kas jūs tāds esat? — viņš uzkliedza.

— Esmu galvenais tiesnesis, — joprojām tikpat klusā un laipnā balsi skanēja atbilde.

Garais, plecīgais cilvēks laida vaļā griezīgus smieklus, kas bija drīzāk histēriski nekā jautri. Kā viņš, tā kapteinis vēroja Makoju neticīgi un izbrīnījušies. Neiedomājami, ka šis baskājainais sauszemes žurka varētu ieņemt tik augstu posteni! Zem atpogātā kokvilnas krekla varēja redzēt sirmām spalvām noaugušas krūtis; apakšveļas nebija. No izbalējušās salmenes apakšas līda laukā sirmas pinkas. L'.dz puskrūtīm sniedzās savēlusies patriarha bārda. Jebkurā gatavu apģērbu veikalā par viņa drēbēm dotu ne vairāk kā divus šiliņus.

— Vai jūs neesat rada Makojam no brigas «Devība»? — kapteinis jautāja.

— Viņš bija mans vecvectēvs.

— Ejiet nu! — kapteinis iesāka, bet aprāvās. — Mani sauc Devenports, bet tas ir mans vecākais palīgs misters Konigs.

Viņi sarokojās.

— Bet tagad pie lietas! — kapteinis runāja ātri, jo viņu spieda neatliekama vajadzība. — Mēs degam jau vairāk nekā divas nedēļas. Kuru katru brīdi uguns var izlauzties no tilpnes, un tad mums ir beigas. Tāpēc es esmu uzņēmis kursu uz Pitkernu. Gribu izdzīt šoneri krastā vai nogremdēt, lai izglābtu vismaz korpusu.

— Tādā gadījumā jūs izdarāt kļūdu, kaptein, — teica Makojs. — Vajadzēja laist uz Mangarevu. Tur ir lielisks sēklis, ūdens lagūnā mierīgs kā dzirnavu dīķī.

— Bet mēs esam šeit, nevis Mangarevā, — ierunājās vecākais palīgs. — Tur ir tas joks. Mēs esam šeit, un kaut kas ir jāizdomā.

Makojs labsirdīgi pašūpoja galvu.

— Jūs neko neizdomāsiet. Te nav sēkļa, nav pat enkur- vietas.

— Blēņas! — iesaucās vecākais palīgs. — Blēņas! — viņš atkārtoja skaļāk, pamanījis, ka kapteinis dod viņam zīmi runāt drusku mierīgāk. — Man jūs to neiestāstīsiet. Kur stāv jūsu kuģi — šoneris, kuteris, vai kas nu jums ir? Atbildiet man!

Makojs uzsmaidīja tikpat laipni, cik laipni runāja. Viņa smaids kā glāsts, kā skavas apņēma palīgu, aizraujot viņu Makoja dvēseles klusumā un mierā.

— Mums nav ne šonera, ne kutera, — viņš atbildēja, — bet savas pirogas mēs uzvelkam klintīs.

— Jūs pūšat man miglu acīs, — norūca palīgs. — Kā tad jūs braucat uz citām salām? Pasakiet man!

— Mēs nekur nebraucam. Es kā Pitkernas gubernatois dažreiz braucu. Kad biju jaunāks, braukāju daudz — dažreiz ar tirdzniecības šoneriem, bet visbiežāk ar misionāru brigu. Bet šīs brigas vairs nav, un mēs esam atkarīgi no garām braucošajiem kuģiem. Dažu gadu pie mums iegriežas labi ja seši kuģi. Citreiz ir tā, ka gadu un pat ilgāk mēs neredzam nevienu kuģi. Jūsu šoneris ir pirmais pēdējos septiņos mēnešos.

— Jūs gribat man iestāstīt… — palīgs iesāka, bet kapteinis Devenports viņu pārtrauca:

— Pietiks! Mēs zaudējam laiku. Ko darīt, mister Makoj?

Sirmgalvis pagrieza brūnās, sievišķīgi maigās acis uz krasta pusi, un kapteinis ar savu palīgu sekoja viņa skatienam no vientuļās, klinšainās Pitkernas līdz komandas ļaudīm, kas priekšgalā bija saspiedušies bariņā un saspringti gaidīja viņa lēmumu. Makojs nesteidzās ar atbildi. Viņš apdomāja ilgi un pamatīgi — kā cilvēks, kura dvēseli nekad nekas nav satraucis vai aizskāris.

— Vējš pašlaik ir neliels, — viņš beidzot sacīja. — Mazliet uz rietumiem ir stipra straume.

_— Tāpēc mēs iegājām aizvēja pusē, — kapteinis viņu partrauca, gribēdams parādīt savu kuģošanas prasmi.

— Jā, tāpēc jūs iegājāt aizvēja pusē, — Makojs turpināja, — bet šodien jums ar šo straumi neizdosies tikt galā. Un, ja arī izdotos, te tik un tā nav sēkļa. Jūsu kuģis būs pagalam.

_ Viņš apklusa; kapteinis un viņa palīgs izmisuši saskatījās.

— Bet es jums pateikšu, ko jūs varat darīt. Ap pusnakti vējš kļūs stiprāks. Vai redzat tos mākoņus un dūmaku tur aizvēja pusē? No turienes, no dienvidaustrumiem, tas arī sāks pūst. No šejienes līdz Mangarevai ir trīssimt jūdžu. Laidiet taisnā ceļā uz turieni! Tur jūsu kuģim ir lieliska lagūna.

Palīgs pašūpoja galvu.

— Ieiesim kajītē un paskatīsimies karti, — teica kapteinis.

Kajītē Makojam nāsis iesitās ass, smacējošs smārds. Neredzamas gāzes dzeldēja acis. Uz sakarsušā klāja ar basām kājām gandrīz nevarēja nostāvēt. Makojam aumaļām plūda sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi palūkojās visapkārt. Šis ellišķais karstums bija apbrīnojams. Taisni brīnums, ka kajīti vēl nav pārņēmušas liesmas. Makojam šķita, ka viņš iebāzts milzīgā ķieģeļu ceplī, kas tūlīt, tūlīt iedegsies vēl spēcīgāk un saraus viņu čokurā kā zāles stiebru.