Džeks Londons: Uzticība

Ievilka galus, un «Seattle Nr. 4» lēni atgāja no krasta. Kuģa klāji bija stāvbāzām pilni ar kravu un bagāžu, uz tiem raibu raibā pūlī ņudzinājās indiāņi, suņi, suņu dzinēji, tirgotāji un zelta meklētāji, kas atgriezās mājup. Laba daļa Dausonas iedzīvotāju bija nostājušies rindā krastā, lai pavadītu aizbraucējus. Kad kāpnes bija ievilktas un tvaikonis iegriezts kuģu ceļā, no atvadu saucieniem sāka krist ciet ausis. Pēdējā brīdī visi atcerējās, ka nav pateikuši kaut ko svarīgu, un sāka kliegt, lai viņus varētu sadzirdēt otrpus ūdens joslas, kas kļuva platāka un platāka. Lūiss Bondels, ar vienu roku virpinā- dams savas rudās ūsas, bet ar otru gļēvi mādams krastā palikušajiem draugiem, pēkšņi atcerējās kaut ko un metās pie treliņiem.

— Ē, Fred! — viņš ieaurojās. — E, Fred!

Par Fredu nosauktais ar pleciem izlauzās cauri pūlim un mēģināja saklausīt, ko grib pavēstīt Lūiss Bondels. Tas no kliegšanas jau kļuva sarkans, taču vārdi tik un tā nebija sadzirdami. Ūdens josla starp tvaikoni un krastu pa to laiku pletās arviert platāka.

— Ei, kapteini Skot! — Bondels sauca, pagriezies pret stūres māju. — Apturiet kuģi!

Noskanēja zvans, lielais dzenrats kuģa pakaļgalā pagriezās uz pretējo pusi un apstājās. Visi, kas atradās uz tvaikoņa un krastā, izmantoja šo aizķeršanos, lai izkliegtu cits citam jaunus, pēdējos, nu jau galīgos vēlējumus. Veltīgi Lūiss Bondels lūkoja pārkliegt pūli. Zaudējis ātrumu, «Seattle Nr. 4» sāka peldēt pa straumi; kapteinis Skots bija spiests iet uz priekšu un apstādināt mašīnas otrreiz. Kapteiņa galva nozuda stūres mājā, un pēc brīža viņš atkal parādījās ar lielu megafonu.

Tagad kapteiņa Skota balss skanēja vareni, un «Ap- klustiet!», ko viņš uzkliedza pūlim uz klāja un krastā, droši vien varēja dzirdēt Aļņu kalna virsotnē un pat

Klondaikas ielās. Šis oficiālais aicinājums no stūres mājas apslāpēja troksni.

— Nu, ko jūs gribat teikt? — kapteinis Skots jautāja.

— Pasakiet Fredam Cērčilam … viņš ir tur krastā … pasakiet, lai aiziet pie Makdonalda. Viņam glabāšanā nodota mana mazā ceļa somiņa. Pasakiet, lai viņš paņem to un atved man.

Kapteiņa Skota megafons klusumā norēca:

— Ei, Fred Cērčil, aizejiet pie Makdonalda… Viņam nodota glabāšanā maza ceļa somiņa… Pieder Lūisam Bondelam… Tas ir svarīgi! Kad braucat, paņemiet līdzi! Sapratāt?

Cērčils pamāja ar roku par zīmi, ka ir sapratis. Ja Makdonalds, kas dzīvoja pusjūdzi no šejienes, būtu atvēris logu, viņš arī būtu sapratis. No jauna sacēlās atvadu troksnis, noskanēja zvans, un «Seattle Nr. 4» sāka slīdēt uz priekšu, iegriezās straumē un devās lejup pa Jukonu. Bondels un Cērčils līdz pēdējam brīdim māja viens otram, izrādīdami abpusējas simpātijas.

Tas notika pašā vasaras vidū. Rudenī augšup pa Jukonu devās tvaikonis «W. H. Willis», un uz tā klāja bija divsimt ceļinieku, kas brauca uz mājām. Viņu vidū bija arī Cērčils. Viņa kajītē drēbju maisā atradās Lūisa Bondela ceļa soma. Tas bija neliels, izturīgs ādas čemodāniņš, kas lika Cērčilam pastāvīgi nervozēt, līdzko viņš pagāja tālāk nost no tā. Pasažieris blakuskajītē veda līdzi milzumu zelta smilšu, kas arī bija paslēptas drēbju maisā, un galu galā viņi abi norunāja stāvēt sardzē pēc kārtas. Kamēr viens nogāja lejā paēst, otrs nenolaida acis no abu kajīšu durvīm. Kad Cērčilam gribējās paspēlēt vistu, viņa kaimiņš palika sargpostenī, bet, kad tam gribējās izkratīt sirdi, Cērčils sēdēja uz nolaižamā krēsla starp abām durvīm un lasīja četrus mēnešus vecas avīzes.

Pazīmes liecināja, ka gaidāma agra ziema, un pasažieri no rīta līdz vakaram un vēl ilgi pēc pusnakts sprieda, vai viņi paspēs tikt prom, iekams upe nav aizsalusi, vai arī būs spiesti pamest tvaikoni un iet tālāk pa ledu. Gadījās kaitinošas aizkavēšanās. Divas reizes salūza mašīna, un to vajadzēja salabot, un abas reizes uznāca sniegputenis, kas brīdināja, ka neatturami tuvojas ziema. Deviņas reizes «W. H. Willis» mēģināja ar savu salāpīto mašīnu pārvarēt Piecu Pirkstu krāces, bet, kad tas izdevās, izrādījās, ka kuģelis ir aizkavējies par četrām die- nāra salīdzinājumā ar diezgan aptuveno sarakstu. Tad pacēlās jautājums, vai tvaikonis «Flora» gaidīs viņus augšpus Kastes aizas. Upes posms starp Kastes aizu un Baltā Zirga krācēm nebija kuģojams, un pasažieri šeit apgāja krāces, lai pārsēstos no viena tvaikoņa otrā. Telefona šajā apgabalā nebija, tādējādi nebija arī iespējams brīdināt «Floru», ka «Willis» pienāks četras dienas vēlāk, nekā bija domāts.

Kad «W. H. Wīllis» sasniedza Baltā Zirga krāces, kļuva zināms, ka «Flora» gaidījusi trīs dienas ilgāk par norunāto laiku un aizgājusi tikai pirms dažām stundām. Tāpat kļuva zināms, ka tā stāvēs pie Tegišas posteņa līdz svētdienai pulksten deviņiem 110 rīta. Patlaban bija sestdiena un pulkstenis rādīja četri. Visi pasažieri salasījās kopā. Uz klāja atradās liela kanādiešu kanoe, kas bija domāta policijas postenim pie ietekas Beneta ezerā. Pasažieri bija ar mieru uzņemties atbildību par kanoe un nogādāt to, kur vajag. Pēc tam sāka uzaicināt brīvprātīgos. Lai panāktu «Floru», nolēma izvēlēties divus. Tūlīt pieteicās pārdesmit gribētāju. Viņu vidū bija arī Cērčils: tāds nu reiz bija šā cilvēka raksturs, ka viņš pieteicās brīvprātīgajos, iepriekš nepadomājis par Bondela ceļa somu. To atminējies, Cērčils cerēja, ka viņu neiznaudzī- sies, taču cilvēks, kas bija kļuvis slavens kā koledžas fut- bolkomandas kapteinis, atlētu kluba prezidents un Jukonas suņu dzinējs un skolotājs un turklāt lepojās ar tādiem pleciem kā viņam, nevarēja cerēt, ka izvairīsies no goda tikt izraudzītam. Uzdevumu veikt uzticēja viņam un milzīgajam vācietim Nikam Antonsenam.

Kamēr pasažieru pūlis ar skubu stiepa uz saviem pleciem kanoe, Cērčils ieskrēja kajītē. Viņš izgāza visu, kas bija maisā, uz grīdas un paķēra ceļa somu, gribēdams iedot to kaimiņam, lai uzglabā. Tad Cērčils atskārtās, ka tā nav viņa ceļa soma un ka viņam nav tiesību izlaist to no rokām. Tāpēc viņš ar visu somu metās skriet pa krastu, pārlikdams to no vienas rokas otrā un prātodams, vai tikai īstenībā nesamais nesver vairāk par četrdesmit mārciņām.

Puspiecos pēc pusdienas abi vīri devās ceļā. Trīsdesmit jūdžu upes straume bija tik spēcīga, ka tikai retumis viņiem vajadzēja ķerties pie airiem. Viņi gāja gar malu ar virvi uz pleca, klupdami uz akmeņiem, lauzdamies cauri pamežam, šad tad paslīdēdami un ieveldamies upē, nereti brizdami līdz ceļiem un jostas vietai pa ūdeni, bet, kad priekšā pagadījās kāda nepārvarama krauja, viņi sēdās kanoe, tvēra airus un sparīgi īrās uz pretējo krastu, kamēr straume aiznesa sāņus, un tad atkal vajadzēja jūgties virvē. Tas bija nogurdinošs darbs. Antonsens pūlējās, kā jau milzim piedien, bez kurnēšanas un neatlaidīgi, bet ar varenu augumu un nelokāmu gribu apveltītais Cērčils viņu galīgi nokausēja. Viņi ne reizi neapstājās, lai atvilktu elpu. Viņi gāja un gāja uz priekšu un tikai uz priekšu. Pretī pūta dzeļošs vējš, sala rokas, un laiku pa laikam viņiem vajadzēja tās dauzīt vienu pret otru, lai sastingušajos pirkstos atkal sāktu ritēt asinis.

Kad iestājās nakts, viņiem vajadzēja paļauties uz laimīgu gadījumu. Viņi vairākkārt bija spiesti piestāt krastā, kur cilvēks nebija spēris kāju, un līst pa neredzamiem brikšņiem, saplēšot drēbes lupatu lēveros. Abi bija sa- skrāpējušies un asiņaini. Reizes desmit irdamies no viena krasta uz otru, viņi uzskrēja virsū siekstām un apgāzās. Kad tas notika pirmo reizi, Cērčils ienira un trīs pēdu dziļumā mēģināja sameklēt ceļa somu. Pagāja pusstunda, līdz izdevās to atrast, un pēc tam Cērčils piesēja somu pie kanoe. Kamēr kanoe turējās uz ūdens, ceļa soma bija drošībā. Antonsens ņirgājās par somu, bet uz rīta pusi sāka to lādēt, taču Cērčils nepagodināja viņu ar paskaidrojumiem.