Džeks Londons - Vienas dienas patvērums

Tā bija vistrakākā, visbriesmīgākā skriešanās, kādu jebkad esmu redzējis. Pa ledu joņoja tūkstoš suņu aizjūgu. Garaiņu dūmakā suņi nemaz nebija saredzami. Trīs vīri tajā naktī nosala un vismaz ducis citu sabeidza plaušas uz visiem laikiem. Bet vai es pats savām acīm netiku redzējis āliņģa dibenu? Tas bija dzeltens kā sinepes — viss vienā zeltā. Tādēļ jau es arī saspraudu mietiņus Jukonā un uzrakstīju pieteikumu. Tādēļ arī izcēlās neprātīgā skriešanās. Un beigu beigās tur nebija nekā. Kad es jums skaidri saku — NEKĀ. Un tā es vēl šobaltdien neprotu to izskaidrot.

No Snrtlja stāsta

Ar dūraini rokā Džons Mesners valdīja dīseli, turēdams nartas ceļa sliedē. Ar otru dūraiņoto roku viņš berzēja vaigus un degunu. Viņš tos berza ik pa mazam brītiņam. Patiesību sakot, viņš to darīja gandrīz nepārtraukti un lāgiem, kad tie kļuva pavisam nejūtīgi, berza sevišķi nikni. Pieri nosedza kažokādas cepures nags, ausis bija drošībā zem ausu aizsegiem. Zodu sargāja bieza bārda, kas zeltaini brūna spīdēja cauri sarmas kārtai.

Viņam aiz muguras slīdēja smagi piekrautas Jukonas nartas, bet pa priekšu tecēja piecu suņu aizjūgs. Grožu virve, aiz kuras tie vilka nartas, berzās Mesneram gar lielu. Kad suņi griezās ceļa līkumā, viņš ikreiz pārkāpa virvei pāri. Līkumu ceļā bija daudz, un viņam bieži vajadzēja kāpt pāri virvei. Reizēm viņš sapinās un bezmaz paklupa, neveiklās kustības liecināja, cik viņš pārguris; kamanas dažu labu reizi uztriecās viņam uz papēžiem.

Nokļuvis taisnā ceļa gabalā, kur nartas brītiņu varēja slīdēt nevadītas, viņš palaida vaļā dīseli un dauzīja labo roku pret cieto koku. Nebija viegli atjaunot rokā asinsriti. Taču, pat dauzīdams vienu roku pret dīseli, viņš ar otru visu laiku berza degunu un vaigus.

— Braukšanai tomēr pārāk auksts, — viņš sacīja. Viņš runāja skaļā balsī, kā mēdz darīt cilvēki, kas pieraduši pie vientulības. — Tikai muļķis dodas ceļā tādā salā. Ja pašlaik nav pilni astoņdesmit grādi zem nulles, tad septiņdesmit deviņi droši.

Viņš izvilka pulksteni, paskatījās un tad ar pūlēm iebāza to atpakaļ biezā vilnas kamzoļa kabatā. Pēc tam pārlaida skatienu debess plašumam un pakavējās pie gaišās svēd- ras dienvidu malā.

— Pulkstenis rāda divpadsmit, — viņš nomurmināja, — debesis skaidras, bet saule nerādās.

Minūtes desmit viņš nosoļoja klusēdams, tad, it kā pirmītējo valodu nepārtraucis, piebilda:

— Kūņojamies tikpat kā uz vietas vien, braukšanai tiešām pārāk auksts.

Piepeši viņš uzkliedza suņiem: — ITo-o! — un apstājās. Šķiet, viņu bija pārņēmušas paniskas bailes labās rokas dēļ, un viņš turpināja to mežonīgi dauzīt pret dīseli.

— Ak jūs, nabaga velni, — viņš uzrunāja suņus, kas smagi bija atkrituši uz ledus atpūsties. Balss viņam aiz- rāvas no piepūles, ar kādu viņš sita notirpušo plaukstu pret dīseli. — Ko jūs esat ļauna nodarījuši, ka vajadzēja atnākt divkājainiem, iejūgt jūs kamanās, apspiest visus iedzimtos instinktus un padarīt jūs par jūga lopiem?

Viņš berza degunu mežonīgi, bez apdoma, lai tikai piespiestu asinis riņķot, tad paskubināja suņus ķerties atkal pie darba. Viņi brauca pa lielu, aizsalušu upi. Aiz muguras tā jūdzēm tālu aizlocījās līkumu līkumos un pazuda pirmatnējas, fantastiskas kalnu blīvas sniegotajā klusumā. Priekšā upe sazarojās daudzās pietekās, izveidodama salas, kuru svaru nesa uz savām krūtīm. Salas grima baltā klusumā. To netraucēja ne kukaiņu sanēšana, ne dzīvnieku balsis. Saltajā gaisā nelidinājās neviens putns. Nekur neskanēja cilvēku valodas, nekur neredzēja cilvēku roku darbu. Pasaule gulēja, tā šķita aizmigusi nāves miegā.

Vispārējā, gurda vienmuļība pārmāca arī Mesneru. Sals stindzināja prātu. Ar nodurtu galvu viņš kumuroja uz priekšu, automātiski berzēdams degunu un vaigus un taisnajos ceļa posmos dauzīdams labo roku pret dīseli.

Suņi turpretī bija vērīgi, piepeši apstajās, pagrieza galvas un uzlūkoja saimnieku gudrām, jautājošām acīm.

Skropstas un purni suņiem bija apsarmojuši, un nogurums kopā ar sarmas sirmumu piešķīra tiem vecu kaulu- kambaru izskatu.

Ceļinieks jau gribēja viņus mudināt uz iešanu, bet tad daudzmaz atjēdzās un palūkojās apkārt. Suņi bija apstājušies pie āliņģa, nevis pie plaisas ledū, bet pie īsta āliņģa, ko cilvēka rokas ar sūriem, grūtiem pūliņiem bija izcirtu- šas trīsarpus pēdu biezajā ledū. No jauna pārvilkusies krietna ledus kārta liecināja, ka āliņģis jau labu laiku nav lietots. Mesners pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Suņi jau rādīja viņam ceļu, pastiepuši purnus uz to pusi, kur no kamanu ceļa nogriezās taka, kas vijās augšup salas krasta kraujā.

— Labi jau, labi, jūs nomocītie nabagi, — viņš sacīja. — Aiziešu apskatīties. Man pašam ne mazāk kā jums gribas atpūsties.

Viņš uzrāpās krastā un pazuda. Suņi pat nesagūla, bet, kājās stāvēdami, modri gaidīja viņu atgriežamies. Atnācis atpakaļ, viņš apmeta sev ap pleciem nartu priekšgalā piesieto virvi. Tad pagrieza suņus pa labi un dzina skriešus kraujā. Nebija viegli uzvilkt kamanas stāvajā krastā, bet suņi šķita pilnīgi aizmirsuši nogurumu, kad, sniegā pie zemes pieplakuši, nepacietīgi un priecīgi smilkstēdami, ar pēdējiem spēkiem rausās augšup. Ja kads no priekšējiem paslīdēja, aizmugurē ejošie koda tam pakaļkajās. Saimnieks kliedzot mudināja un draudēja, pats ar visu auguma svaru uzguldams virvei.

Suņi strauji uzrāva nartas krastā, tūliņ pagriezās pa kreisi un pieskrēja pie guļbaļķu būdas. Tā bija neliela, neapdzīvota būda ar vienu pašu astoņas pēdas platu un desmit pēdas garu telpu. Mesners izjūdza suņus, izkravāja kamanas un ievācās būdā. Pēdējais ceļa gājējs, kas te mitinājies, bija atstājis sagatavotas malkas krājumu. Mesners uzstādīja savu vieglo, saliekamo dzelzs krāsniņu un iekūra uguni. Viņš iebāza cepeškrāsnī suņu barībai piecus saulē kaltētus laša gabalus, lai atkūst, un no āliņģa piesmēla kafijkannu un kastroli.

Gaidīdams ūdeni uzvārāmies, viņš nolieca seju pār krāsniņu. Elpas valgums bija sarasojis bārdā un sasalis biezā ledus pikā, kas tagad sāka atkust. Izkusušais ledus lāsēm vien krita uz krāsniņas un tvaikoja. Viņš ar pirkstiem lupināja ārā no bārdas mazus ledus gabaliņus, kas tinkšķēdami bira uz klona.

Pēkšņas suņu rejas nespēja viņu atraut no iesāktā darba. Bet tad viņš izdzirda svešu suņu ņurdoņu un spalgos rējienus, un arī cilvēku balsis. Pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Nāciet iekšā! — Mesners uzsauca neskaidrā balsī, jo patlaban sūca nost no augšlūpas tur piesalušu ledus gabaliņu.

Durvis atvērās, un viņš cauri garaiņu mākonim ieraudzīja uz sliekšņa parādāmies vīrieti un sievieti.

— Nāciet iekšā! — viņš atkārtoja kā pavēli. — Un veriet durvis ciet!

Biezajos garaiņos viņš nekādā skaidrībā par atnācējiem netika. Sievietei pār seju bija uzmaukts deguna un vaigu sildītājs un galva tā novīstīta, ka varēja redzēt tikai melnu acu pāri. Arī vīrietim bija tumšas acis un gludi skūta seja, kurā kuploja vienīgi ūsas, tā piesarmojušas, ka pilnīgi aizsedza muti.

— Mēs tikai gribējām uzzināt, vai tuvumā nav vēl kāda būda, — vīrietis sacīja, pārlaizdams skatienu telpai, kurā nebija gandrīz nekādu mēbeļu. — Domājām, ka šī būda ir neapdzīvota.

— Tā nav mana būda, — Mesners atbildēja, — es pats to uzgāju tikai pirms īsa brītiņa. Nāciet vien iekšā un apmetieties šepat! Vietas ir daudz, un jums nevajadzēs savas krāsns. Pietiks visiem.