Džeks Londons - Karaļa sieva

Tajos laikos, kad Ziemeļzeme vēl bija pavisam jauna, tās sabiedriskie un pilsoniskie tikumi ievērību guva vienīgi ar to, ka to bija maz un tie bija vienkārši. Kad mājsaimniecības pienākumu nasta kļuva pārāk smaga un sapņojumi pie ugunskura nobrieda par nerimtīgu protestu pret drūmo vientulību, no Dienvidzemes ieklīdušie dēku meklētāji, nekā labāka nerazdami, samaksāja nolīgto cenu un ņēma sev sievas no indiāņu ciltīm. Šīm sievietēm tās bija tikpat kā paradīzes priekšnojausmas, jo jāatzīst, ka baltie klejoņi savas sievas apgādāja un aprūpēja daudz labāk nekā indiāņu cilts vīri. Protama lieta, paši baltie bija apmierināti ar šiem darījumiem un indiāņi tāpat. Pārdevuši savas meitas un māsas par flaneļa segām un nolietotām šautenēm un iztirgojuši siltās kažokādas pret šķidru katūnu un draņķīgu viskiju, šās zemes dēli mundrā garā nemaldīgi soļoja pretī ātrajam dilonim un citām straujdabīgām kaitēm, kas cieši saistītas ar pārējiem augstakās civilizācijas labumiem.

Tajās arkādiskās vienkāršības dienās tad nu gadījās, ka Kols Galbreits klaiņoja pa šo novadu un viņam uzbruka slimība Lējējās upes apkaimē. Viņa ierašanās bija spirdzinoša advente Svētā Krusta krietnajām māsām, kas viņu pieņēma savā pajumtē un dziedināja; ne prātā viņām nenāca, kāds verdošs eliksīrs iestrāvo slimā dzīslās i no viņu maigo roku skārieniem un sirsnīgās gādības, j Kelu Galbreitu sāka mākt dīvainas pārdomas, Kas viņu i tirdīja tikām, līdz viņa acis apstājās pie misijas audzēknes Magdalēnas. Tomēr viņš neļāva neko manīt, nolēmis pacietīgi nogaidīt. Līdz ar tuvojošos pavasari slimnieks kļuva arvien spirgtāks, un, kad saule izbrauca debesīs pa savu zelta loku un visa zeme pulsēja līksmā dzīvībā, viņš, saņēmis visus vēl pavārgos spēkus, devās projām.

Izrādījās, ka misijas audzēkne Magdalēna ir apaļa bārene. Meitenes tēvs, baltais, kādu dienu bija kļūmīgi gadījies ceļā bālsejainajam grizlilācim un miris ātrā nāvē.

Tad nu viņas rnāte, indiāniete, kurai vairs nebija vīra, kas piepildītu ziemai pārtikas noliktavu, nolēma riskēt — nogaidīt lašu nārsta laiku, lai gan krājumā bija tikai piecdesmit mārciņas miltu un pustikdaudz žāvētas gajas. Pēc tam meitenīte Čukra nonāca krietno māsu gādībā un kopš tā laika tika saukta citā vārdā.

Tomēr Magdalēnai vēl bija radinieki. Pats tuvākais no tiem — galīgi paklīdis tēvocis, kas postīja savu veselību ar neizmērojamiem kvantumiem balto cilvēku dzēriena — viskija. Viņš ik dienas tiecās tuvināties dievam, un līdz ar to viņa kājas taustīja īsāko ceļu uz kapu. Būdams skaidrā, viņš cieta neizturamas mokas. Sirdsapziņu viņš nepazina. Pie šī vecā nelieša tad nu ieradās Kels Gal- breits, un savā sarunā viņi teica daudz vārdu, izpīpēja daudz tabakas. No abām pusēm tika doti solījumi; un vispēdīgi vecais pagāns, paņēmis līdzi dažas mārciņas kaltēta laša, bērza tāss laiva aizīrās uz Svētā Krusta misiju.

Pasaulei nav lemts uzzināt, ko vecais tur solījis un cik samelojis, jo krietnās māsas nekad nepļāpā; bet, kad viņš atgriezās, uz viņa melnganajām krūtīm karājās misiņa krusts un laivā sēdēja masasmeita Magdalēna. Tovakar svinēja varenas kāzas un rīkoja potlaču, tā ka vēl divas dienas pēc tam ciematnieki neizgāja zvejā. Bet nākamajā rītā Magdalēna nokratīja Lējējās upes pīšļus no saviem mokasīniem un ar kārti stumjamā laivā aizbrauca vīram līdzi uz dzīvi pie Augšējās upes, apvidū, ko dēvē par Lejas Laukiem. Un turpmākajos gados viņa bija laba sieva, kas dālijās sava vīra dzīves grūtībās un vārīja viņam ēdienu. Magdalēna turēja vīru stingros grožos, līdz viņš iemācījās krāt savas izskalotās zelta smiltis un strādāt, rokas nenolaizdams. Pēdīgi viņš uzdūrās bagātai dzīslai un uzcēla sev mājiņu Sērklsitija. Kels Galbreits dzīvoja tik laimīgi, ka tie, kas bija viņu apciemojuši un redzējuši viņa majas dzīvi, zaudēja sirdsmieru un iegailējās skaudībā.

Bet Ziemeļzeme tai laikā sāka tuvoties briedumam, un tajā uzradās dažādas izpriecas. Līdz tam Dienvidzeme bija sūtījusi šurp savus dēlus; tagad tā izvirda jaunu izceļotāju gūzmu, šoreiz savas meitas. Ne jau māsas un sievas tās bija; taču tām veiksmīgi izdevās ierosīt vīriešu galvās jaunus priekšstatus un pārveidot sabiedrisko dzīvi atbilstoši savam līmenim. Indiāņu cilmes sievas vairs nepulcējās uz dejām, klaigādamas nevirpuļoja vecajās, jaukajās Virdžīnijas riņķa dejās, neuzjautrinājās ar līksmo «Donu Takeru». Viņas atslīga senču stoieismā uri no būdiņu sliekšņiem bez kādas gaušanās noskatījās savu balto māsu valdīšana.

Tad pāri kalniem no pārpilnīgās Dienvidzemes ieplūda jauns pienācēju vilnis. Šoreiz tās bija sievietes, kas ieguva varu visā zemē. Viņu vārds bija likums; viņu likums bija kā tērauds. Viņas rauca pieres par indiāņu cilmes sievām, bet iepriekš iebraukušās sievietes nu kļuva lēnīgas un staigāja pazemīgi. Gadījās gļēvuli, kas sāka kaunēties par līdzšinējām saistībām ar šās zemes meitām un pat ar riebumu raudzīties uz saviem tumšādainajiem bērneļiem; bet bija arī tādi — īstie vīri —, kas palika uzticīgi un lepojās ar savām sievām indiānietēm. Kad modē nāca šķiršanās no iezemiešu sievām, Kels Galbreits saglabāja vīrestību, taču šī rīcība viņam tūdaļ lika izjust, cik smaga roka ir sievietēm, kas bija šeit ieradušās pēdējās, zināja vismazāk, tomēr valdīja šai zemē.

Kādu dienu izplatījās runas, ka Augšas Laukos, kas atradās krietnu gabalu virspus Sērklsitijas, uziets daudz zelta. Suņu pajūgi aizveda šo ziņu līdz Sāļajiem Ūdeņiem; kuģi ar zelta kravu nogādāja vilinošo vēsti pāri Klusajam okeānam; telegrāfa vadi un zemūdens kabeļi izskandināja šo jaunumu; un pasaule pirmo reizi uzdzirdēja par Klondaikas upi un Jukonas novadu.

Kels Galbreits šos gadus bija nodzīvojis klusi un mierīgi. Magdalēnai viņš bija labs vīrs, un tā viņu bija svētījusi ar pēcnācēju. Bet nu viņu pārņēma neapmierinātība, viņš juta nenoteiktas ilgas pēc savas tautas cilvēkiem, pēc dzīves, no kuras bija šķirts; vīriešiem reizēm uznāk šāda kāre — izlauzties no ikdienības un izbaudīt dzīvi visā pilnībā. Bez tam lejup pa upi plūda vistrakākās baumas par brīnumaino Eldorado, aizraujoši būdiņu un telšu pilsētiņas apraksti un jocīgi stāstījumi par che-cha-quas, kas gāžoties turp bariem un raujot sev līdzi ļaudis no visas zemes. Sērklsitija bija kā izmirusi. Pasaule bija aizvirzījusies augšup pa upi, un tā bija pavisam jauna un brīnišķīga pasaule.

Kels Galbreits zaudēja mieru, juzdamies notikumu nomalē, un kāroja visu skatīt pats savām acīm. Talab, kad ziemas zelta skalošanas laiks bija beidzies, viņš nosvēra pārsimt mārciņu zelta smilšu uz sabiedrības lielajiem svariem un lika izrakstīt čeku par attiecīgo summu, lai varētu to saņemt Dausonā. Tad viņš savu raktuvju pār

valdīšanu uzticēja Tomam Diksonam, uz atvadām noskūpstīja Magdalēnu, apsolīja atgriezties, pirms vēl upē paradīsies pirmā ledus smalkne, un uzkāpa uz tvaikoņa, kas brauca pa upi augšup.

Magdalēna gaidīja — gaidīja visus trīs dienasgaismas mēnešus. Viņa baroja suņus, stundām ilgi nodarbojās ar mazo Kelu un vēroja, kā izdziest īsā vasara un saule uzsāk garo ceļojumu uz dienvidiem. Viņa daudz lūdza dievu, kā to bija mācījušas Svētā Krusta māsas. Sākās rudens lietusgāzes, un līdz ar tām atplūda ledus smalkne pa Jukonu, un Sērklsitijas karaļi atgriezās pie ziemas darba savās raktuvēs, bet Kela Galbreita nebija. Toms Diksons laikam bija saņēmis vēstuli, jo viņa strādnieki nartās saveda Magdalēnai sausu priežu malku visai ziemai. Sabiedrība arī bija saņēmusi vēstuli, jo tās suņu pajūgi piepildīja Magdalēnas ziemas krātuvi ar vislabāko pārtiku un viņai tika paziņots, ka viņas kredīts sabiedrībā esot neierobežots.