Džeks Londons - KANAKU BANGOTNĒ

Tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau ko­kiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad Lī Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau Li Bārtona āriene viņas pavedināja uz pārsteiguma nopū­tām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz patikas ievil­kusi elpu, aplūkojot viņa ārējo veidolu. Tomēr viņi ne­pūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu sašutumu.

Ida Bārtona bija viņu sašutuma un nosodījuma cēlo­nis. Viņas no visas sirds to neieredzēja jau kopš pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas de­dzīgi centās sevi apmānīt —, ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kais­mīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.

Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija ļoti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalītēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedurknītēm un bruncī- šiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksī­tes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu pa­rauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni tikpat cieši, kamēr piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam

piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.

Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi mānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās vai arī, teiksim, pirmkārt visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, ku­ras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes pa­ēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sie­viešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.

Tomēr to viņas neteica. Pat nepieļāva klusībā Šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdes­mit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties ne­bija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sa­šutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greiz­sirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sān­cense?

Šīs dāmas pelna attaishojumu. Lūk, piemēram, Stenlijs Patersons teica savai sievai, kamēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:

— Ak, dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu re­dzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kā­jas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augš­stilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samē­rīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu te bijis pie rokas kāds pi- ciņš māla!

— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva piebalsoja, ne ma­zāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots, un, par laimi, to neklāj tauku kārta. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļgalus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgil Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāsņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?

Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no Jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī:

— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mez­glainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas..,

— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paska­ties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Sāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais lie­kas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …

Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki, tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem 'kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un senie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.

— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.

Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaunangli- jas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kaut­rēšanās:

— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tieši tavē­jais rādās nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu krop­lību.

— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai neizlaistu no acīm skaisto ainu.

— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pie­vienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietie­kami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pā­rāk ierauts, un muskuji tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izba- lansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izlie­kumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai,

— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.

— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespē­jams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tieši tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.