Džeks Londons: KANAKU BANGOTNĒ

Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un sabiedrības mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdī­bas entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedīcijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četrdesmit viena gada vecumā viņš vēl arvien bija Smitsonas insti­tūta ceļojošais komisionārs, bet Sonnija draugi apgalvoja, ka par cukura kaitēkļiem Sonnijs zinot vairāk nekā jeb­kurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzim­tenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīs­tamākais Havajas reprezentētājs ārzemēs. Havajas ceļo­tāji jau to zināja kā aksiomu — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no Havaju salām, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, nemainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?»

īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva no­vēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.

Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu būdams atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēla- mākais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Havaju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprin­tera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (intriģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spožajām, dzīvīga­jām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku,-Par spīti sabied­riskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, direkciju sanāk­smēm un politiskajām konferencēm, viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot ko­mandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejaušībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Boldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.

Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pā­ris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gata­vojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām — šādu traģisku trijotni, runājot plānā gal­diņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandisons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš pare­dzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bār­tona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem aizdomas iemantoja Lī Bārtons, kas tūdaļ mēģi­nāja visu aizgainīt ar smiekliem, kaut gan nekā smejama te nebija.

Drīz viņš redzēja, ka pirmās aizdomas bija pārāk novē­lojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie ku­riem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskārtuši. Pa* lūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesības, kuras ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sa­gadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pus­dienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien pieda­lījās viņi trīs.

Reiz kļuvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un piere­dzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmi­tos iegūtai paškontroles un savaldības mākai, viņš ne­prata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai LI Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa izjūtas. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sa­runu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pa­saulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.

Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Viņa sejā tās varēja lasīt visa pasaule. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām no­zīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, brieduma gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?

Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pie­rādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzN musi — kur nu vēl redzēta —, kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa domās. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu aizvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptvera­majā, nebeidzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.

Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam kohaliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljema kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.

Visus viņu laulības dzīves gadus Ida arvien bija iztu­rējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Šī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra po­kera partijas. No otras puses, viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pul­ciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uztu­rējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sa­stopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džonsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darī­šanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.