Džeks Londons: KANAKU BANGOTNĒ

Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens, ko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz, ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras di­benu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām die­nām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams wahine bangotnes viļņu cel­šanās un plakšanas starplaiku,

— Nu jā, profesionāle. — Henlija Bleķa kundze nosmī- nēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.

— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no dau« dziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarī­jumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa at­šķirību starp sievieti, kam jāstrādā iztikas pēc, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.

Šinī dienā Vaikiki piekraste bangoja spēcīgi. Wahine bangotnē bija pietiekami trakulīga pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jāt­nieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu brauca­mie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cil­vēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt visā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā iz­prieca, kuras dēļ vini vispār braukuši no Honolulu uz Vai­kiki.

Devītā numura glabšanas laiviņas kapteinis, pats liku­mīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām me­daļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bār- tonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņ­pus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela pel­dētāju virtene. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izde­vīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda kar­kasu lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «No­lāpītie malahini\»

Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā kanāla straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilzdams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis vis­spējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar talskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens neno­jaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi ar­vien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kap­teini, kas sasprindzināti vērās tālskatī.

Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanāla tecei pie- šķīra_milzīgo bangotnes viļņu brāztnojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netikdami atpakaļ, jo pretī tiem nemitīgi gāzās pret krastu traucošā kanaku bangotnē, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šo kanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam tad arī vaja­dzēja būt spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītās laiviņas kapteinis neat- slābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespie­dīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai peldētu tai pretī. Ja pašam gadījies iekulties tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nokļuvis kanaku bangotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas arī bija viņš, divdes­mit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblon­dākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad node­dzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri atgādināja hercoga Kaha- namoku lielisko ķermeni. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu dis­tancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.

Neviens no ļaužu simtiem visā piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldē­juši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši vlqiis

aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi pie­biedrojušies pārējiem tur uz torņa.

Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Sie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnes jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.

Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, ka­mēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie lai­viņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sie­vietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pa­gūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu vis­stiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes iz­glābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu triecieni saberž drus­kās, dauzot pret jūras dibenu.

Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras pu­ses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā — abus līdzās, ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pār­maiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad, tajā mirklī, kad vil­nis tos sasniegs, viņi paši varētu kļūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja viņiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā ga­rumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, ar kuru viņi tagad būtu sakļāvušies.

Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītās lai- • viņas kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrau­tīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un no­rāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēdami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.