Džeks Londons - KANAKU BANGOTNĒ

Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — N

Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sa­gaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk-, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļgana­jos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītēm. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīg­stošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pē­dīgi uzkūsādaina žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas va­ravīksnes mutuļos.

Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāz­mām. Ja šāds viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu viņiem pāri, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievie­tes trauslos kaulus. Devītās laiviņas kapteinis nemaz ne­apjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs ne* pareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi sim­tiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par mal­tīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.

Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, kapteinis prātoja, bet nogaida, līdz pēdējais drošības mir­klis sakritīs ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sie­vieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zel­taina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēs­miņa no krasta raustīja nost vainaga bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Sinī momentā abi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslrgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā viņi izzuda, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama no­gāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.

Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, bet vēl arvien sešas pēdas atstatu un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis {aus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītās laiviņas kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tāl­skatī vērodams peldētājus.

— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini«

Ne jau katru dienu — īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotnē ir tik augsta; bet dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā lie­dagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu inte­resi tūristu dāmu krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi ne* likās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī nere­dzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galve­nais — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.

Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejie­nieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sie­vietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bārtonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, daudzkārt uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija iz­pelnījies kamaaina godu.

Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu ve­cajos dārzos, -kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas iera­šanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pa­kaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vē­sām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vectētiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvī­gās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Deividu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu ha­vajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādrei­zējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš bija stā­vējis Kailua krastā un laipni saņēmis pašus pirmos mi­sionārus, kas 1820. gadā izkāpa no brigas «Tadeušs», un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēg­dams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham un viņa pēcniekiem valsts kases pārziņa un muitas priekš­nieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčko- meru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu ha­vajiešu virsaišiem, no otras puses,

Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Pastarpām neskai­tāmajām pusdienām un lenčiem, luau (havajiešu dzīrēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vaka­riem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pretendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija dabūjuši atskārst, ka tiem ir arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, trakuļoja mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beisbola spē­lēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās arī vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jaunības dienām; tagad viņi spēlēja uz mērenākām likmēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad neievilcināja ilgāk par pusnakti.

Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Grandi- sons. Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam piedāvāto Havaju salu gubernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgadsimta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki bangotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kanibāliskie galvu mednieki» jeb «La­kanajas šausmas». Sekojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās die­nās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darī­jumiem.