Džeks Londons: Sniega meita

— Viss sagatavots, mis Velza, bet diemžēl nevienu no kuģa laivām mēs nevaram dot.

Frona Velza žigli pietrūkās kājās un piegāja pie vecākā virsnieka.

— Mēs esam ļoti aizņemti, — tas paskaidroja, — un zelta meklētāji visā visumā ir nejēdzīga krava …

— Saprotu, — viņa to pārtrauca, — un es arī uzvedos ļoti nejēdzīgi. Man tiešām žēl, ka sagādāju jums tādus rūpestus, bet… bet… — Viņa aši apgriezās un norādīja uz krastu. — Vai redzat to lielo baļķu māju? Starp priežu skupsnu un upi? Tur es esmu piedzimusi.

— Tādā gadījumā es arī laikam gan būtu ļoti stei­dzies, — virsnieks līdzjūtīgi nomurmināja, vadīdams sie­vieti cauri drūzmai uz klāja.

Ikviens te maisījās kādam citam pa kājām, un nebija neviena, kas pilnā rīklē par to neprotestētu. Kāds tūkstotis zelta meklētāju reizē brēca, lai viņu mantību tūdaļ uz vietas nogādā krastā. Visas lūkas bija līdz kājai vaļā, un griezīgi čīkstošas vinčas no tilpņu dzīlēm juku jukām rāva augšup dažādas mantas. Tvaikonim gar abiem bortiem rindojās platdibenes, kurās šo kravu sagāza, un visās lai­vās ļaužu pūlis ņēmās vaiga sviedros, tvarstīdams lejup slīdošās troses un valstīdams saiņus un kastes uz visām pusēm, jo katrs trakā steigā meklēja savējo. Citi, pār kuģa reliņu pārkārušies, bagāžas kvītis vicinādami, klaigāja uz tiem, kas strādāja laivās. Dažbrīd divi vai trīs cilvēki visi reizē atzina kādu priekšmetu par savējo, un tad gāja vaļā kautiņš. Ar «diviem apļiem» vai «apli un punktu» apzīmogotie saiņi bija nebeidzamu ķīviņu objekts, jo kat­ram rokas zāģītim tūdaļ atradās ducis īpašnieku.

— Kuģa ekonoms zvērē, ka palikšot traks, — vecākais virsnieks stāstīja, palīdzēdams Fronai Velzai pa trapu no­kāpt uz laipām, — bet bagāžas izsniedzēji nodeva visu kravu pasažieriem un atteicās strādāt. Tomēr mums vēl neiet tik traki kā «Betlēmes Zvaigznei», — viņš apgal­voja, norādīdams uz tvaikoni, kas bija noenkurojies kādu cetur-tdaļjūdzi tālāk. — Pusei tā pasažieru ir līdzi nastu nesēji zirgi, ar ko nokļūt Sk'agvejā un Baltajā Aizā, bet otra puse tiek novirzīta uz Čilkutu. Tāpēc tie ir sadumpo­jušies un tur tagad visi darbi pārtraukti.

Ēi tu! — viņš uzsauca, ar roku pamādams barkasam «Vaithols», kas rāmi šūpojās viļņos ārpus trokšņaino laivu vērdzes.

Sīkais barkasiņš drosmīgi tuvojās milzīgai velkoņa bar­žai, grasīdamies to apbraukt, taču laivinieks pagriezienā sparīgi ietriecās baržas priekšgalā un, tikko viņš bija at­kal atstūmies, kā par nelaimi, nemākulīgi iegrūda aira galu pārāk dziļi ūdenī. Laiva apsviedās ap savu asi un apstājās.

— Sargies! — vecākais virsnieks uzkliedza.

No pretējās puses pilnās burās brauca divas septiņdes- mitpēdu laivas, pieblīvētas ar mantām, zelta meklētājiem un indiāņiem. Viena no tām strauji nogriezās uz piestāt­nes steķiem, bet otra piespieda barkasu pie baržas sāniem. Laivinieks gan bija paguvis laikus sasliet airus gaisā, to­mēr sīkā laivele no spiediena brakšķēja vien un draudēja sašķīst gabalos. Viņš pietrūkās kājās un strupiem, bet iz­teiksmīgiem teicieniem novēlēja mūžīgu pazudināšanu gan laivas matrožiem, gan baržas stūrmaņiem. Kāds vīrs pār­liecās pār baržas malu un no augšas apsvētīja laivinieku ar skanīgiem, sulīgiem lāstiem, bet laivā sēdošie baltie un indiāņi vai plīsa no smiekliem.

— Ei tu, pīpenīt! [1] — kāds no tiem iebjāvās. — Kāpēc neesi iemācījies airēt?

Laivinieka dūre nobrikšķēja pret kritizētāja žokli, un vīrs apdullināts atkrita uz mantu kaudzes. Nejuzdamies vēl apmierināts ar šo pārmācību, laivinieks ļāva dūrei vaļu un tik zvetēja arī citus laivas pasažierus. Tuvāk sē­došais zeltracis sāka sparīgi raustīt revolveri, kas bija iespriedies spīdīgajā ādas makstī, bet viņa brāļi argonauti smējās, nogaidīdami, kas te īsti pajuks. Taču laiva atkal turpināja ceļu, un stūrētājs iegrūda ar aira galu laivinie­kam krūtīs, tā ka tas augšpēdu novēlās barkasa dibenā.

Kad lāstu un zaimu bangojums bija sasniedzis paisumu un šķita, ka nežēlīgs kautiņš vai pat slepkavošana nepa­ies secen, vecākais virsnieks bija pametis slēpu skatienu uz meiteni sev līdzās. Viņš bija domājis ieraudzīt apju­kušu un izbijušos ģīmīti, bet nepavisam nebija sagatavo­jies tam, ko skatīja viņa acis: meičas seja pauda dziju, kvēlu interesi.

— Man |oti žēl, — viņš sāka atvainoties.

Bet meitene viņu pārtrauca, gandrīz vai pikta par šo iejaukšanos:

— Nē, nē, nav par ko. Es visu to noskatos ar lielu pa­liku. Kaut gan labi vien ir, ka tā vīra revolveris iesprūda. Ja tā nebūtu noticis …

— Mūsu malā izcelšanās būtu aizkavējusies. — Vecā­kais virsnieks pasmējās, tādējādi parādīdams savu taktis­kumu. — Sis cilvēks ir īsts laupītājs, — viņš turpināja, pamādams ar roku pret laivinieku, kas pēdīgi bija iemēr­cis airus ūdenī un nu īrās klāt kuģa bortam. — Viņš bija ar mieru ņemt tikai divdesmit dolārus par jūsu nogādā­šanu krastā. Teica, ka vīrietim būtu prasījis divdesmit piecus. Gatavais pirāts, varat man ticēt, un kādreiz viņš noteikti tiks pakārts. Divdesmit dolārus par pusstundas darbu! Padomā tikai!

— Lēnāk pār tiltu, draudziņ! — brīdinoši uzsauca pie­minētais, nemākulīgi lūkodams iegrozīt laivu pie kuģa sā­niem un iegrūzdams vienu airi ūdenī. — Jums nav nekādu tiesību tā mētāties ar vārdiem, — viņš izaicinoši piebilda, izžņaudzīdams krekla piedurkni, ko bija apšļācis ūdenī krī­tošais airis.

— Tev ir labas ausis, puis, — vecākais virsnieks uz­sāka.

— Un strauja dūre, — otrais pārtvēra.

— Un aša mēle.

— Manā amatā nepieciešama. Starp jums, haizivīm, bez tādas gals klāt. Ak es esot pirāts? Bet jūs paši — sablī­vējuši tūkstoš pasažierus kā siļķes mucā! Plēšat no tiem divkāršu pirmās klases taksi, barojat ar starpklāja brau­cēju pārtiku, un lažas tiem gulēšanai kā cūku midzeņi! Bet es esot pirāts, ko tu neteiksil

Vīrs ar sarkanu seju pārliecās pār augšklāja reliņu un neganti iebaurojās:

— Es pieprasu, lai manu bagāžu nogādā krastā! Nāciet augšā, mister Tērston! Tūlīt! Uz līdzenas vietas! Mani piecdesmit poniji cits citam krēpes nograuzuši tai jūsu netīrajā ūķī, un plāni jums klāsies, ja nenovedisiet tos malā, cik ātri vien jūsu spēkos. Katra diena man nes tūk­stoš dolāru zaudējumu, un to es necietīšu! Vai dzirdat? Necietīšu! Kopš izbraucām no Sietlas dokiem, jūs mani esat dīrājuši kā kaimiņu āzi, bet — velns un elle! — nu vairs tas nav ciešams. Lai mani nesauc par Tedu Fērgu- sonu, ja es neuzsperšu gaisā visu tvaikoņu sabiedrību! Vai dzirdat manus vārdus? Es esmu Teds Fērgusons, un sveikā jūs cauri netiksiet, ja nenāksiet šurp uz ātrāko! Vai dzirdat ar?

— Ak tad pirāts, ko? — laivinieks nerimās burkšķēt pats pie sevis. — Un kurš gan? Es, vai?

Misters Tērstons mierinādams pavēcināja roku pret sar- kanģīmi un atkal pievērsās meičai.

— Man jau būtu paticis pavadīt jūs līdz krastam un aiz­vadīt līdz pat veikalam, bet jūs pati redzat, cik aizņemti mēs esam. Uz redzēšanos — un laimīgu ceļu jums! Es tūlīt sadabūšu pāris vīru, kas sameklē un aizved jūsu ba­gāžu. Jūs to saņemsiet veikalā rīt no rīta, tas ir droši.

Meitene viegli a-tspiedās pret viņa roku un iekāpa laivā. No viņas svara caurumainā laivele pēkšņi sazvārojās — un ūdens šļurkstēdams izšļācās caur sānu dēļu spraugām, pieliedams viņas kurpes, taču meiča to uzņēma samērā aukstasinīgi un, apsēdusies uz pakaļgala soliņa, savilka kājas sev apakšā.