Džeks Londons: Sniega meita

Fronai bija daudz iemeslu smaidiem, kamēr viņa stei­dzīgiem soļiem spraucās caur cilvēku drūzmu smilšainajā liedagā un tad pāri norai devās uz baļķu māju, ko bija rādījusi misteram Tērstonain. Laika rats te šķita atripojis atpakaļ, jo pārvietošanās un transporta paņēmieni še atkal bija tādi paši kā vissenākajos laikos. Cilvēki, kas savu mūžu nebija turējuši rokā neko vairāk par sīku iepirkumu sainīti, tagad bija kļuvuši nastu nesēji. Viņi vairs nestai­gāja, stalti izslējušies-pret sauli, bet gāja salīkuši, galvas pret zemi nodūruši. Muguras visiem bija ielikušas no saiņu stiepšanas, bet uz pleciem jau sāka veidoties siksnu uzberztas tulznas. Viņi grīļojās aiz neierastās piepūles, kājas ļodzījās kā piedzērušiem un streipuļoja savmalu kura, līdz pēdīgi saules spožums acu priekšā satumsa un nesējs ar visu nastu nogāzās ceļmalā. Citi bija sakrāvuši savas mantiņas divriču ķerrās un nu, klusībā līksmoda­mies, sparīgi vilka tās uz priekšu, taču iestrēga pirmajā pagriezienā, kur ceļu bija aizsprostojuši lieli, apaļi lauk­akmeņi. Tad viņi bija spiesti vēlreiz pārvērtēt ceļošanas paņēmienus Aļaskā un vai nu pameta ķerru, kur gadījās, vai arī aizripināja to atpakaļ uz piekrasti, lai par pasa­kainu cenu pārdotu pašam pēdējam no malā izkāpuša­jiem. Zaļknābji, apjozušies ar Kolta revolveru, patronu un medību dunču arsenālu mārciņu desmit svarā, braši aiz- kātoja augšup pa taku, taču drīz vien gausi zvāļojās atpakaļ, bezcerīgā izmisumā sēdami uz visām pusēm re­volveru, patronu un dunču krusu. Tā šie Ādama dēli els­dami pūzdami, sūrus sviedrus liedami, cieta par Ādama grēkiem.

Fronai vai galva griezās no šīs zelta kāres trakuma pārņemto cilvēku drudžainās trauksmes un sen pazīsta­mās ainavas, kas ik uz soļa izraisīja atmiņu gūzmas. Sie kņadainie svešzemnieki šķita pārvērtušies lidz nepazīša­nai. Pat vecie kupicu stabiņi izskatījās dīvaini sveši. Viss bija tāpat un tomēr citādi. Pa šo pašu zālaino noru, kur viņa bērnībā bija rotaļājusies, satrūkdamās, kad viņas saucieni atbalsojās no ledāja uz ledāju, tagad nemierpilnā jūklī šurp un turp drasēja desmitiem tūkstošu cilvēku, iemīdāmi zemē vispēdējo maigās zāles stiebriņu un pie- aurodami klintāju agrāko klusumu.

Un tālumā pa ceļiem virzījās augšup vēl desmit tūk­stoši, kas nesen bija gājuši te cauri, un aiz Cilkutas bija vēl savi desmit tūkstoši. Bet aizmugurē, visgarām salāin piebārstītajai Aļaskas piekrastei līdz pat Ilorna ragam, vēl desmitiem tūkstošu, izmantodami gan vēja, gan tvaika spēku, traucās šurp no visām pasaules malām. Daijas upe krākdama brāzās lejup uz jūru tāpat kā sendienās, taču tās krastmalas bija neskaitāmu cilvēku kāju izbradātas, bet paši cilvēki, rindām saķērušies pie pilošām tauvām, smagi vilka tās viļņveidīgām kustībām, ar pūlēm brizdami pa krastu augšup, bet pret straumi tiem pakaļ peldēja dziļi iegrimušas, piekrautas laivas. Cilvēku spēks cīnījās pret ūdens strāvas spēku, tomēr cilvēki pieveica veco Daiju smiedamies un jo dziļāk izmina takas tās krastos, lai vieglāk būtu tiem, kas viņiem sekos.

Veikala durvīs, pa kurām Frona kādreiz bija skraidījusi iekšā un ārā, pa to spraugu bijīgās bailēs apbrīnodama neparasto skatu, ja gadījās iemaldīties kādam traperim vai zvērādu uzpircējam, — šajās durvīs tagad blīvējās bļaujošu cilvēku pūlis. Pavērusies pa logu stūrī, kur tais laikos, visu apbrīnota, paretam gulēja viena vēstule, gai­dīdama adresātu, kas nāks to pieprasīt, viņa tagad ierau­dzīja pasta sūtījumu grēdu no grīdas līdz griestiem. So sūtījumu dēļ tad arī cilvēki te bļaustījās. Veikala priekšā pie lielajiem svariem drūzmējās cits ļaužu bars. Nolīgtais nesējs indiānis uzsvieda savu nesamo uz svariem, saiņa īpašnieks — baltais — iekricelēja tā svaru piezīmju grā­matiņā, un uz svariem jau novēlās nākamais sainis. Katrs sainis bija savilkts ar nesamajām siksnām, jau sagatavots nesēja mugurai un bīstamajam pārgājienam pār Cilkutu. Frona piespraucās tuvāk. Viņu interesēja nesēju takse. Viņa atcerējās tās dienas, kad nejauši uzklīdis zelta mek- lētājs vai uzpircējs dabūja nesējus, kas ņēma sešus centus par saini, tātad simt divdesmit dolāru par tonnu.

Kāds jauniebraucējs, licis nosvērt savu bagāžu, pāršķir­stīja ceļvedi, meklēdams norādījumus par cenām.

— Astoņus centus, — viņš teica indiāņiem.

Visi indiāņi nikni norēcās smieklos un reizē iebrēcās:

— Cetidesmit centu!

Jaunulim seja izstiepās, un viņš samulsis blenza apkārt. Nejauši uztvēris Fronas acīs tādu kā līdzjūtības dzirksti, viņš sāka raudzīties meitenē. īstenībā viņš drudžaini ap­lēsa, cik izmaksās trīs tonnas smagas bagāžas transports, ja takse ir četrdesmit dolāru par simt mārciņām.

— Divtūkstoš četrsimt dolāru par trīsdesmit jūdžu ceļu! — viņš izsaucās. — Ko lai es iesāku?

Frona paraustīja plecus

— Maksājiet vien labāk tos četrdesmit centus, — viņa deva padomu, — citādi viņi tūdaļ mauks siksnas nost.

Jaunulis gan pateicās, tomēr padomam neklausīja un turpināja kaulēties. Viens no indiāņiem pagājās sānis un sāka raisīt nost no pleciem saiņu nesamās siksnas. Jau­nulis jau svārstījās, bet tieši tad, kad viņš bija gatavs pie­kāpties, nesēji paaugstināja cenu uz četrdesmit pieciem centiem. Jaunulis vārgi pasmaidīja un tik vien jaudāja kā pamāt ar galvu par zīmi, ka padodas. Te grupai pienāca klāt kāds cits indiānis un sāka kaut ko klāstīt, satraukti čukstēdams. Indiāņi priecīgi ieklaigājās, un, pirms vēl jaunulis bija apjēdzis, kas īsti notiek, nesēji bija nosvie­duši plecu siksnas un aizgāja, pa ceļam stāstīdami uz visām pusēm, ka transporta takse līdz Lindermana ezeram tagad esot piecdesmit centu.

Pēkšņi pūlis, kas drūzmējās veikala priekšā, acīm re­dzami saviļņojās. Cilvēki satraukti sačukstējās, un visu acis pievērsās trim vīriem, kas nāca lejup pa taku. Šī trijotne izskatā ne ar ko sevišķu neatšķīrās no citiem — apģērbs tiem bija diezgan trūcīgs, pat nodriskāts. Daudz­maz solīdākā apkaimē ciemata policists tos noteikti būtu aizturējis un ietupinājis par klaidonību.

— Francūzis Luijs, — pačukstēja jaunulis, un šī vēsts izplatījās tālāk no mutes mutē.

— Viņam Eldorado pieder vienkopus trīs rakšanas iecirkņi, — Fronai paskaidroja tās tuvākais kaimiņš. — Viņa bagātību vērtē vismaz uz desmit miljoniem.

Francūzis Luijs, kas soļoja gabaliņu pa priekšu saviem biedriem, itin nemaz neizskatījās pēc miljonāra. Kaut kur pa ceļam viņš bija nozaudējis cepuri un ap galvu šā tā apvaržājis apskrandušu kabatlakatu. Desmit miljonu īpaš­nieks pats stiepa savu bagāžu uz platajiem pleciem.

— Un tas tur — tas ar bārdu — ir Bills Sviftvoters, arī viens no Eldorado karaļiem.

— Kā jūs to zināt? — Frona neticīgi pajautāja.

— Kā es zinot? — stāstītājs izsaucās. — Kā ta nezi­nāšu! Viņa bilde tak pēdējās sešas nedēļas rēgojas visās avīzēs. Paskatieties! — Viņš atlocīja avīzes lapu. — Por­trets izdevies varen līdzīgs. Esmu to redzējis tik bieži, ka pazītu viņa purnu starp tūkstošiem.

— Bet kas tad ir trešais? — Frona taujāja, klusu ciešot atzīdama šī avota autoritāti.

Viņas informētājs pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk sa­skatītu.

— Nezinu gan, — viņš bēdīgs atzinās, bet tad uzsita pa plecu tuvāk stāvošajam. — Kas ir tas klienais bezbārdis? Nu tas ar zilo kreklu un ielāpu uz ceļgala?