Džeks Londons: Sniega meita

Bet tad Frona, izdvesdama priecīgu izsaucienu, metās uz priekšu.

— Met! — viņa uzsauca. — Met Makārtij!

Cilvēks ar ielāpu uz ceļgala sirsnīgi pakratīja Fronas pasniegto roku, kaut gan meiteni nepazina un viņa acīs bija skaidri lasāma neticība un neizpratne.

— Vai dieniņ, tu vairs mani neatceries! — Frona čivi- nāja. — Nemaz nemēģini iestāstīt, ka atceries gan! Ja te nebūtu tik daudz skatītāju, es kristu tev ap kaklu, vecais lāci!

Un tad Lielais Lācis pārnāca mājās pie Mazajiem Lā­cēniem, — viņa svinīgi stāstīja itin kā skolas uzdevumu. — Bet Mazie Lācēni bija ļoti izsalkuši. Un Lielais Lācis teica: «Atminiet, bērniņi, ko es jums sadabūju!» Viens Mazais Lācēns minēja ogas, otrs Mazais Lācēns minēja lasi, un vēl kāds Mazais Lācēns minēja āmriju. Bet Lie­lais Lācis pasmējās: «Hu! Hu!» — un teica: «Tas ir gar­šīgs, liels un trekns cilvēkbērns!»

Kamēr vīrietis klausījās, viņa sejā atspoguļojās atceres ausma, un, kad meitene bija beigusi, viņa acis samiedzās sīkās krunciņās un viņš iesmējās tādiem īpašiem, pavisam ' klusiem smiekliem.

— Jā, nudien es tak jūs atceros, — viņš sacīja, — bet sit mani vai nost, es nevaru pateikt, kas jūs tāda esat.

Frona norādīja ar pirkstu uz veikala vaļējām durvīm un bikli paraudzījās viņā.

— Nu es zinu, kas tu esi! — Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja meiteni no galvas līdz kājām, bet tad viņa sejā

iezagās vilšanās izteiksme. — Nē, tas nav iespējams! Es bušu maldījies. Jūs tak nevarat būt dzīvojusi šitamā kroģelī. — Viņš pameta ar īkšķi uz veikala pusi.

Frona sparīgi māja ar galvu.

— Tad galu galā tu tomēr būsi tā pati? Tā mazā bā- renīte, no kuras zelta matiem es nezin cik reižu tiku pin­kas izsukājis? Tā mazā spīganiņa, kas basām kājām un plikiem stilbiem skraidelēja te visapkārt?

— Jā, jā! — viņa līksmi apliecināja.

— Tas mazais velnēns, kas nospēra suņu pajūgu un pašā ziemas spelgonī aizbrauca pāri Pārejai paskatīties, kur viņpus kalniem zemei mala? Un tikai aiz tā iemesla, ka vecais Mets Makārtijs bija sastāstījis viņai brīnumu pasaciņas?

— Ai, Met, mīļais, vecais Met! Vai atceries, kā es gāju jūrā peldēt kopā ar sivašu meitenēm no indiāņu ap­metnes?

— Un es vēl dabūju vilkt tevi aiz matiem laukā?

— Un pazaudēji vienu pavisam jaunu gumijas zābaku?

— Kā nu neatcerēšos! Tā bija gaužām traka un nepie­ļaujama blēņdarība! Bet tie zābaki tava tēva bodē man maksāja desmit dolārus!

— Bet tad tu devies projām, pāri Pārejai uz Iekšējiem novadiem, un mēs par tevi vairs nesaņēmām nekādas zi­ņas. Visi domāja, ka tu esot pagalam.

— Kā ne, to dienu es atceros labi. Tu vēl lēji asaras man pie krūts un neparko negribēji dot vecajam Metam buču uz šķiršanos. Bet beigu beigās nomutēji gan! — viņš uzvaras priekā iesaucās. — Kad apķēries, ka es no tiesas eju projām. Biji gan tu sīka drostaliņa!

— Man bija tikai astoņi gadi.

— Un divpadsmit gadu ir pagājuši. Divpadsmit gadus esmu pavadījis tur, Iekšējos novados, ne solīti ārpusē ne­spēris. Tev tagad vajadzētu būt divdesmit?

— Un esmu gandrīz tikpat gara kā tu, — Frona ap­stiprinādama piebilda.

— Glīta meiča esi izaugusi — smuidra, lunkana, un viss, kā nākas. — Viņš pārlaida tai kritisku skatienu. — Tikai drusku vairāk apaļuma nebūtu par ļaunu, tās ir manas domas.

— Nē, nē! — viņa protestēja. — Kur nu divdesmit gadu vecumā, Met, kur nu divdesmit! Paraugi manu augšdelmu, tad tu redzēsi.

Viņa salieca roka elkonī, tā ka bicepsi izspiedās.

— Muskulīši tā nekas, — viņš atzinīgi piezīmēja, pār­laidis roku saspriegtajam izcilnim, — domāt, tu būtu grūti strādājusi, maizi pelnīdama.

— Oho, es protu sviest ķegļus, boksēties, paukot, — viņa uzskaitīja, ikreiz ieņemdama attiecīgo pozu, — un peldēt, lēkt ūdenī, pievilkties pie stieņa divdesmit reižu no vietas un… un staigāt uz rokām. Tā, lūk!

— Ak tad ar to tu esi nodarbojusies? Bet es domāju, ka tu aizbrauci grāmatu gudrības mācīties, — viņš sausi aizrādīja.

— Tagad, Met, ir pavisam jaunas mācīšanas meto­des — un no skolas nemaz nelaiž laukā, ja galva gan piebāzta ar gudrībām, bet…

— Bet kājas tik vārgas, ka nejaudā galvu panest! Labs ir, jāpiedod vien būs, ka tev tādi muskuļi!

— Bet kā tev pašam klājas, Met? — Frona jautāja. — Ko tev pasaule jauna devusi šajos divpadsmit gados?

— Apskati mani! — Viņš izlika kājas sānis, atmeta galvu un izrieza krūtis. — Te tu redzi misteru Metjū Makārtiju, dižciltīgās Eldorado dinastijas karali, kas val­stību ieguvis pats ar savu roku spēku. Maniem īpašumiem robežu nav. Vienā minūtē man saskalo tik daudz zelta smilšu, cik agrāk visā mūžā nebiju redzējis, šito ceļojumu uz Savienotajām Valstīm es uzņēmos ar tādu nolūku, lai apciemotu savus vecīšus. Esmu cieši pārliecināts, ka viņi vēl dzīvi. Bez tam Klondaikā var gan atrast tīrradņus, bet nekur te nav atrodams labs viskijs. Un šitāds nolūks man ar vēl ir: pirms nāves iemest malciņu labas mantas. Pēc tarn — tā esmu nozvērējies — braukšu šurp atpakaļ un pārvaldīšu savus Klondaikas zemes īpašumus. Kā nekā esmu tak viens no Eldorado karaļiem, un, ja tev rastos vajadzība pēc neliela aizņēmuma, tad esmu gatavs tev tādu dot.

— Tas pats vecum vecais Mets, kas nekad nenoveco, — Frona smējās.

— Tāpat arī tu esi palikusi īsta Velza, kaut arī tev ir cīkstoņa muskuļi un filozofa smadzenes. Bet iesim tak iekšā, Luijs un Sviftvoters jau iegāja. Esmu dzirdējis, ka Endijs vēl arvien turot šito bodīti, un es nu gribu redzēt, vai mans vārds nav izdzēsts no viņa atmiņas parād- rakstiem.

— Un es arī. — Frona satvēra viņu aiz rokas. Viņai bija nelāgs paradums ņemt aiz rokas cilvēkus, kurus mī­lēja. — Pagājuši desmit gadi, kopš aizbraucu!

Irs izlauza sev ceļu caur pūli gluži kā pāļu dzenamais veseris, un Fronai bija viegli sekot šā masīvā buksera ķīļūdenī. Jaunuļi godbijīgi vēroja viņus, jo tiem šie cilvēki šķita tikpat kā Ziemeļzemes dievības. Sarunu dūkoņa uz­vilnīja no jauna.

— Kas ir šī meitene? — kāds iejautājās.

Un Frona, patlaban iedama iekšā pa durvīm, saklau­sīja atbildes sākumu:

— Džeikoba Velza meita. Nekad neesi dzirdējis par Džeikobu Velzu? Kur ta tu esi mitinājies?

Viņa iznāca no birzs starp vizmaini baltajiem bērzu stumbriem un, tiklīdz pirmie saules zaķīši iemirguļojās viņas vaļējos matos, viegliem soļiem aiztecēja pār rasaino pļavu. Zeme bija uzburbusi aiz valguma pārpilnības, un kājas tajā mīksti iegrima, bet slapjie augu stublāji plak- šķēdami sitās pret viņas ceļiem, vizuļainām strūklām šķiezdami visapkārt briljantu lāsītes. Rītausma sārtojās meitenes vaigos, rīta spožums staroja acīs, un viņa visa kvēlot kvēloja savā jaunībā un jūsmā. Jo meitene, māti zaudējusi, bija izaugusi pie dabas krūts, tāpēc kaismīgi mīlēja gan mūžvecus kokus, gan vijīgus stiebrus, tāpēc plaukstošās dzīvības tikko jaušamās šalkas ielīksmoja vi­ņas ausis, bet zemes tvanīgā dvaka viņas nāsīm šķita kā vissaldākā smarža.

Tur, kur pļavas augšmala ieslīga tumšā, šaurā meža ailē, starp kailstiebru pienenēm un izšķērdīgi spilgtām gundegām viņa uzgāja Aļaskas lielziedu vijolīšu ceru. Visā garumā izstiepusies zemē, viņa iespieda seju smar- žainajā vēsumā un abām rokām sarausa mēļos ziedus sev ap galvu kā krāšņu diadēmu. Par savu uzvešanos viņa nekautrējās. Ilgi viņa bija maldījusies starp lielās pasau­les mežģiem un režģiem, netīrajiem zaimiem un nāvējoša­jām kaislībām, bet atgriezusies no turienes vienkārša, skaidra un nesalauzta. Tālab viņa jutās tik laimīga, te gulēdama un domās kavēdamās pie agrākajām dienām, kad pasaule vēl sākās un beidzās tepat pie apvāršņa un kad viņa bija braukusi pāri kalnu pārejai, lai paskatītos uz Bezdibeni aiz zemes malas.