Džeks Londons: Sniega meita

— Tātad Tenasa Hī-hī ir atgriezusies pie mums šais nelāgajās dienās, — viņš pēdīgi atļāvās ierunāties spalgā, drebelīgā balsī.

— Bet kālab nelāgas dienas, Muskim? — Frona vai­cāja. — Vai tad sievietes tagad nestaigā daudz košākos apģērbos? Vai vēderi jums nav pilnāki ar miltiem, žāvētu gaļu un citiem baltā cilvēka ēdieniem? Vai jaunekļi ne- iekrāj krietnu bagātību, valkādami nesamās lences un cilā­dami airus? Un vai tad tevi neatceras tāpat kā sensenos laikos un nenes ziedam gaļu un zivis, un segas? Kāpēc nelāgas dienas, Muskim?

— Tiesa, — vecais vīrs atbildēja priestera svinīgajā tonī, un acīs tam ievizējās seno laiku kvēles atblāzma. — Tas viss ir tiesa. Sievietes staigā košākos apģērbos. Bet viņas ir iepatikušās baltajiem vīriem un vairs neska­tās uz jaunekļiem, kuru dzīslās rit pašu tautas asinis. Tā­pēc cilts neaug augumā un sīki bērneļi vairs kņadēdami nepinas mums pa kājām. Tā nu tas ir. Vēderi mums ir pilnāki ar baltā cilvēka ēdieniem, bet tie ir pilnāki arī ar baltā cilvēka nelāgo viskiju. Nav arī noliedzams, ka jau­nekļi iekrāj krietnas bagātības, bet tie augām naktīm sēž pie kāršu spēles, un bagātība no tiem aizplūst, un tad tie saka skarbus vārdus cits citam, dusmās krīt arī sitieni — un jaunekļu starpā līst asinis. Kas attiecas uz veco Mus- kimu, tad gaļa, zivis un segas tiek ziedotas maz. Jo jau­nās sievietes ir novērsušās no vecās takas, bet jaunie vī­rieši vairs netur godā ne vecos totēmus, ne vecos dievus. Tālabad, Tenasa Hī-hī, šīs ir nelāgas dienas, un tās liek vecajam Muskimam ar skumju sirdi tuvoties kapa malai.

— Ai! Ai! Tā tas ir! — Nīpoza gaudās.

— Tavas cilts ļaužu trakums ir satracinājis arī ma­nējos, — Muskims turpināja. — Viņi nāk pār sāļo jūru kā jūras viļņi, šie tavas cilts ļaudis, un viņi iet — ak vai! — kas zina, kurp viņi iet?

— Ai! Kas zina, kurp? — Nīpoza žēlojās, gausi klanī­damās uz priekšu un atpakaļ.

— Viņi allaž dodas uz to pusi, kur valda sals un auk­stums, un viņi allaž nāk klāt — arvien jauni un jauni, vilnis pēc viļņa.

— Ai! Ai! Kur valda sals un aukstums! Tas ir garš ceļš, tukšs un auksts ceļš! — Vecā sieva nodrebinājās, tad pēkšņi uzlika roku uz Fronas elkoņa. — Vai tu arī iesi turp?

Frona pamāja ar galvu.

— Un Tenasa Hī-hī arī ies! Ai! Ai! Ai!

Durvju aizkars pacēlās, un vigvamā ielūkojās Mets Makārtijs.

— Vai tu tā, Frona, tātad te tu esi? Mēs jau pusstundu gaidām tevi brokastīs, un vecais Endijs ārdās un šķendē­jas gluži kā vecene, kas viņš arī ir. Labu rītu, Nīpoza, — viņš uzbilda Fronas sarunu biedrus, — un labu rītu, Mus­kim, kaut gan, jādomā, jūs manu ģīmi diezin vai atce­raties.

Sirmgalvju pāris atņurdēja sveicienu un tad palika sē­žam klusu.

— Pasteidzies, skuķīt, — viņš atkal pievērsās Fronai. — Mans tvaikonis atiet dienas vidū, un man vairs maz atlicis laika uz tevi paskatīties. Bez tam Endijs tak gaida ar brokastīm — un abi karsti, kā no uguns ņemti.

Frona pamāja Endijam ar roku un strauji nogriezās uz takas. Uz muguras tai bija cieši nostiprināts fotoaparāts un neliela mugursoma. Bez tam alpīnista spieķa vietā viņa turēja rokā Nīpozas apdarināto vītola nūju. Apģērbs viņai bija kalniešu parauga — vienkārša griezuma, ar īsiem svārkiem, pelēks un pieticīgs, tādējādi, izlietojot vis­mazāko drēbes daudzumu, ķermenim tika dota vislielākā kustību brīvība.

Viņas bagāža, ko nesa uz muguras kāds ducis indiāņu Dela Bišopa uzraudzībā, bija ceļā jau vairākas stundas. Iepriekšējā dienā, kopā ar Metu Makārtiju atgriezusies no sivašu apmetnes, viņa bija atradusi Delu Bišopu gaidām pie veikala. Savu darījumu viņš nokārtoja aši, jo viņa ierosinājums tika izteikts īsi un lietišķi. Frona dodoties uz tālajiem novadiem. Sis arī vēlētos doties turp. Viņai pa­vadonis tik un tā vajadzīgs. Ja viņa vēl nevienu neesot pieņēmusi, tad šis būtot īsti piemērots. Todien, kad cēlis viņu malā, šis aizmirsis pastāstīt, ka pirms vairākiem gadiem jau esot bijis tālajos novados un zinot par tiem visu ko. Tiesa gan, ūdeni šis neciešot, bet ceļojums gal­venokārt notikšot pa ūdeni, tomēr bail šim no tā neesot. Sis nebaidoties ne no kā. Bez tam viņas labā šis esot gatavs cīnīties, ar ko vien vajag. Kas attiecas uz samaksu — kad būšot nonākuši Dausonā, lai tikai bilstot par šo labu vār­diņu Džeikobam Velzam, un šis uz vietas saņemšot ekipē­jumu visam gadam. Nē, nē, šis par atlīdzību nedošot daļu nospraustā iecirkņa, nekādus nosacījumus šis neuzņemo­ties. Par apgadāto mantību šis atlīdzināšot vēlāk, kad maišelis būšot pilns ar zelta smiltīm. Tātad — ko viņa par šito visu domājot? Frona arī padomāja par to, jo viņa vēl nebija beigusi ēst brokastis, kad Dels Bišops jau ener­ģiski vāca nesējus.

Frona ievēroja, ka soļo ātrāk par lielāko tiesu savu pavadoņu, jo tie, būdami smagi apkrauti, bija spiesti no­likt saiņus un atpūsties ik pēc trīssimt četrsimt jardiem. Tomēr arī viņai grūti bija turēties līdzi grupai skandi­nāvu, kas gāja tiem pa priekšu. Sie platplecainie, gaišma­tainie milži katrs nesa uz muguras simtmārciņu saini, un piedevām visi bija iejūgušies rateļos, kuros atradās vēl sešsimt mārciņu liekas kravas. Sejas tiem smaidos mir­dzēja kā saules, un visos kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Darbs viņiem šķita tīrā bērnu spēle, to viņi veica vieglītiņām. Puiši jokoja cits ar citu un ar garāmgājējiem valodā, ko neviens nesaprata, un smiekli no viņu platajām krūtīm dārdēja tikpat kā atbalsis alā. Cilvēki ceļmalās apstājās un skaudīgi noraudzījas viņiem pakaļ, jo šie vīri piekalnēs uzskrēja skriešus, bet no pretējās nogāzes brauca zemē braukšus, dzelzīm apkaltajiem riteņiem rībot un grabot pār klinšu radzēm. Izgājuši cauri tumšai mežu joslai, ce­ļinieki nonāca pie kadas upes brasla. Uz smilšu sēres atmuguris gulēja noslīcis cilvēks un stingām acīm raudzī­jās augšup saulē. Kads vīrs uzbudināts atkal un atkal taujāja:

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šarn biedra nebij?

Divi citi bija nometuši savus saiņus zemē un aukstasi­nīgi inventarizēja mirušā mantību. Viens no tiem skaļā balsī nosauca dažādos priekšmetus, bet otrais tos visus atzīmēja uz netīras ietinamā papīra strēmeles. Vēstules un kvītis, samirkušas un atmiekšķējušās, bija izkaisītas pa smiltīm. Dažas zelta monētas, nevērīgi sasviestas, gulēja uz balta mutautiņa. Pārējie cilvēki, kas laivās un baidarās braukāja pār upi turp un atpakaļ, nelikās gar to visu ne zinis.

Skandināvi palūkojās šajā ainavā, un viņu sejas uz bridi kļuva nopietnas.

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šam biedra nebij? — uzbu­dinātais vīrietis viņus uzstājīgi izjautāja.

Skandināvi purināja galvu. Angliski tie neprata. Viņi iebrida ūdenī un šļakstinādamies sāka virzīties pāri upei. No pretējā krasta kāds brīdinot uzsauca viņiem, skandi­nāvi, to uzdzirdusi, apstājās un kādu brīdi apspriedās. Tad viņi brida vien tālāk. Abi inventarizētāji atslējās stā­vus un sāka skatīties uz viņiem. Straume tiem sniedzās gandrīz līdz gurniem, taču tā bija brāzmaina, un vīri grī­ļojās vien, pie tam ūdens strāvojums šad tad parāva ratus uz sāniem. Pats ļaunākais jau šķita pārvarēts, un tad tikai Frona ievēroja, ka ir aizturējusi elpu. Abiem skandi­nāviem, kas soļoja priekšgalā, ūdens vairs sniedza tikai ceļgalus, kad vienam no tiem, kas atradās tuvāk pie ra­tiem, pārtrūka nesamā lence. Viņa sainis pēkšņi nosvērās uz sāniem, un vīrs zaudēja līdzsvaru. Tai pašā mirklī aiz viņa ejošajam paslīdēja kāja — un abi tvarstīdamies no­rāva viens otru ūdenī. Rati apgāzās, noslīdēja no brasla pamatnes un iegāzās dziļumā, noraudami no kājām abus skandināvus, kas bija tiem vistuvāk. Divi pirmie, kas jau bija gandrīz izbridusi malā, metās atpakaļ un ar visu sparu iegula ratu velkamajās virvēs. Viņi pūlējās pārcil­vēciskiem spēkiem, taču,' kaut arī abi bija īsti milži, pār­mērīgais smagums viņus collu pa collai virzīja lejup un ierāva dziļumā.