Džeks Londons - NAKTI DZIMUSI

Bija silts vakars — tādi pat Sanfrancisko negadās bieži —, un pa vecā Alta Injo kluba atvērtajiem logiem plūda iekšā tāluma klusinātais ielu troksnis. Saruna bija ievirzījusies par likumiem pret kukuļošanu un pēdējām pazīmēm, kas liecināja, ka pilsēta būs pilna ar noziedznie­kiem; apmeklētāji sprieda par cilvēku atbaidošo zemis- kumu, samaitātību un ļaunumu, līdz beidzot kāds ieminē­jās par O'Braienu, daudzsološu jaunu bokseri, kas iepriek­šējā vakarā bija nogalināts ringā. Uzreiz likās, it kā gaiss istabā būtu kļuvis spirgtāks. O'Braiens bija tikls jaunek­lis, ideālists. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nelietoja rupjus vārdus un bija skaists kā jauns dievs. Viņš ņēma līdzi lūgšanu grāmatu pat ringā. So grāmatu atrada ģērbtuvē viņa mēteļa kabatā … pēc viņa nāves.

Viņš bija pati jaunība, tīrs, veselīgs, neaptraipīts, jau­nība, ko ar godbijību un apbrīnu cenšamies uzburt at­miņā … kad pašiem tā zudusi un puse mūža jau aiz mu­guras. Un mēs lūdzāmies tik cītīgi, ka atnāca Sapnis, lai uz kādu stundu aizvestu mūs projām no šīs pilsētas un tās biedinošās murdoņaš. Bārdvels ne no šā, ne no iā nocitēja Toro, taču nevis viņš, bet plikpaurainais un izblī- dušais Triftens turpināja citēt šo autoru un bija tovakar pats romantikas apustulis. Sākumā mēs gudrojām, cik daudz viskija viņš varētu būt izdzēris pēc pusdienām, bet drīz vien tas viss izgāja no prāta.

— Tas notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā, man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi, — Triftens stāstīja. — Jā, es zinu, jūs skaitāt kopā. Jums taisnība* Man tagad ir četrdesmit septiņi, bet es izskatos par des­mit gadiem vecāks, un ārsti saka … eh, pie velna visus ārstus!

Viņš pielika pie mutes augstu glāzi un lēni dzēra, lai nomierinātos.

— Bet es biju jauns,.» kādreiz. Pirms divpadsmit ga­diem es biju jauns, man uz galvas bija visi mati; vēders

man bija ierauts kā izsūtāmajam, un neviena diena man nelikās par garu. Deviņdesmit astotajā gadā man bija spēks kaulos. Tu taču mani atceries, Milner. Mēs jau to­reiz bijām pazīstami. Nu, vai es nebiju puika uz goda?

Milners piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš, tāpat kā Trif­tens, bija kalnu inženieris un bija ticis pie bagātības Klondaikā.

— Tev taisnība, vecais, — teica Milners. — Nekad ne­aizmirsīšu, kā tu izdarījies ar tiem mežstrādniekiem, kad mazais korespondentiņš sacēla skandālu. Slevins toreiz bija izbraucis, — viņš mums paskaidroja, — un viņa pārvaldnieks gribēja izrēķināties ar Triftenu.

— Bet paskatieties uz mani tagad! — pikti uzsauca Triftens. — Lūk, ko ar mani izdarījusi Goldsteda! Man ir dievs zina cik miljonu, bet sirdī palicis tukšums un dzīs­lās tāpat. Karstās sarkanās asinis ir izžuvušas. Es tagad esmu kaut kas līdzīgs medūzai, milzīga drebelīgas proto- plazmas masa …

Viņš aprāvās un atkal meklēja mierinājumu augstajā glāzē.

— Sievietes tolaik skatījās uz mani un pagriezās, lai paskatītos vēlreiz. Savādi, ka es paliku neprecējies. Pie visa bija vainīga tā meitene. Par viņu es arī gribēju jums pastāstīt. Es sastapu viņu tūkstoš jūdžu vai vēl tālāk no vietām, kur dzīvo baltie. Un viņa man nocitēja tās pašas Toro rindas, ko pirms brīža citēja Bārdvels, — par dienā dzimušajiem dieviem un naktī dzimušajiem dieviem.

Tas notika pēc tam, kad biju apmeties Goldstedā, ir nenojauzdams, kas šis strauts par zelta bedri. Es devos uz austrumiem pāri Klinšu kalniem — uz Lielo Vergu ezeru. Ziemeļos Klinšu kalni ir kaut kas vairāk nekā vienkārša kalnu grēda. Tā ir robeža, nepārvarama, nepārkāpjama siena. Tai pāri neveda neviens ceļš, taču vecos laikos kle­jojošie mednieki paretam šķērsojuši šos kalnus, kaut gan lielākā daļa drosminieku ceļā aizgājuši bojā. Un tieši tā­pēc es ielaidos šai dēkā. Ar tādu pārgājienu varēja lepo­ties kurš katrs. Tagad es ar to lepojos vairāk nekā ar visu, ko esmu paveicis savā mūžā.

Tā ir nepazīstama zeme. Tās milzīgās platības neviens nekad nav pētījis. Tur ir lielas ielejas, kur baltais cilvēks nav spēris kāju, bet indiāņu ciltis ir tik primitīvas kā pirms desmittūkstoš gadiem.,, gandrīz tikpat, tāpēc ka tām jau bijusi zināma saskare ar baltajiem. Laiku pa lai­kam atsevišķas indiāņu grupiņas pārnāca pāri kalniem, un tas arī ir viss. Pat Hudzona līča sabiedrībai nav izde­vies atrast un pārņemt savā ziņā viņu apmetnes.

Tagad par meiteni. Es devos uz augšu pa strautu — Kalifornijā jūs to sauktu par upi —, kas nebija atzīmēts nevienā kartē un nebija dabūjis vārdu. Tā bija neaprak­stāma ieleja, vietām ieslēgta augstās klinšu sienās, vie­tām ar plašu un tālu skatu uz skaistiem plašumiem, kur zāle sniedzās cilvēkam līdz pleciem, pļavas bija izraibo­tas ar puķēm, un šur tur neskarti un diži slējās egļu pu- durkšņi. Mani suņi, kuri nesa kravu uz muguras, bija ga­līgi zaudējuši spēkus un noberzuši kājas. Es skatījos ap­kārt, vai neieraudzīšu kādu indiāņu apmetni, kur varētu dabūt kamanas un dzinējus, lai ar pirmo sniegu turpinātu ceļu. Bija vēls rudens, un mani pārsteidza šejienes puķu izturība. Es, jādomā, atrados subarktiskajā Amerikā, aug­stu Klinšu kalnu atzarojumos, un tomēr te zemi no vienas vietas klāja puķes. Vienā jaukā dienā te ieradīsies baltie kolonisti un apsēs visu šo ieleju ar kviešiem.

Beidzot es pamanīju dūmus, izdzirdēju suņu, indiāņu suņu, rejas un sasniedzu apmetni. Tur droši vien bija kādi pieci simti indiāņu, un pēc gaļas kaltēšanai saslietajiem statņiem es spriedu, ka rudens medības ir bijušas veik­smīgas. Un te es satiku viņu, Lūsiju. Tā viņu sauca. Mēs varējām sarunāties tikai zīmju valodā, kamēr viņi aizveda mani uz lielu vigvamu. Zināt, tas ir kaut kas līdzīgs tel­tij, atvērts uz to pusi, kur deg ugunskurs. Vigvams viss bija taisīts no aļņu ādām — no zeltaini brūnām, apkvē­pušām, apbružātām ādām. Iekšā valdīja tāda tīrība un kārtība, kādu nebija gadījies redzēt nevienā indiāņu ap­metnē. Gulta bija saklāta uz svaigiem egļu zariem. Tajā bija sakrauts vesels blāķis ādu, bet pašā virsū uzsviesta gulbja dūnu sega, balta gulbju dūnu sega. Es nebiju re­dzējis neko līdzīgu šai segai. Un uz tās, kājas sakrusto­jusi, sēdēja Lūsija. Viņa bija rieksta brūnumā. Es nosaucu viņu par meiteni. Taču viņa bija sieviete, brūnīg- snēja sieviete, amazone, karaliska sava brieduma piln- asinībā. Bet acis viņai bija zilas.

Tas jau arī bija tas, kas mani satrieca, — viņas zilās acis, nevis gaiši, bet tumši zilas, it kā jūras zilums tajās būtu sajaucies ar debesu zilumu, un ļoti gudras. Vēl vai­rāk — tajās dzirkstīja smiekli, sirsnīgi, saulaini silti un cilvēcīgi, ļoti cilvēcīgi un.,» kā lai to pasaka… sieviš­ķīgi. Tās bija sievietes acis, īstas sievietes acis. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ko vēl lai saku? Bez tam es šajās zilgajās acīs izlasīju kvēlas ilgas, skumjas un rāmumu, pilnīgu rāmumu, kaut ko līdzīgu filozofiskam viszinātāja mieram.

Triftens negaidot pārtrauca savu stāstu.

— Jūs, draugi, domājat, ka esmu dūšā. Nē, neesmu. Tā ir tikai piektā glāze pēc pusdienām. Esmu pilnīgi skaidrā. Esmu svinīgi noskaņots. Man līdzās sēž mana svētā jaunība. Un nevis es, vecais Triftens, bet mana jau­nība apgalvo, ka tās bija visbrīnišķākās acis, kādas es jebkad biju redzējis, — tik rimtas un tik nemierīgas, tik gudras un tik pētīgas, tik vecas un tik jaunas, tik apmie­rinātas un tik ilgu pilnas. Nē, draugi, es neprotu aprak­stīt tās. Kad pastāstīšu jums par viņu, jūs paši visu sa­pratīsiet.