Džeks Londons: NAKTI DZIMUSI

Triftens uz brīdi apklusa, it kā lai sasietu pārtrūkušo domas pavedienu.

— Tāda bija sieviete, ko es sastapu ziemeļos: viņa bija mežonīgu indiāņu cilts virsaite un pārvaldīja vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Un tas notika diezgan vienkārši, lai gan šķita, ka viņai lemts dzīvot un nomirt starp podiem un pannām. Bet tad «atskanēja čuksts, parādījās tēls». Viņas sapnis piepildījās, un vai­rāk nekas viņai nebija vajadzīgs.

«Pienāca manas atmodas diena,» stāstīja Lūsija. «Ma­nās rokās nonāca avīzes papīra gabals. Es atceros katru vārdu, kas uz tā bija rakstīts, un varu tos noskaitīt jums.» Un viņa nocitēja man rindas no Toro grāmatas «Cilvēka kliedziens»:

«Jaunās priedes gadu no gada sadigst kukurūzas laukā, un tas mani pacilā. Mēs runājam par indiāņu ci- vilizēšanu, bet viņi no tā nebūs labāki. Dzīvojot mežā biklā atšķirtībā no pasaules, indiānim nav zudusi saikne ar viņa dieviem, un laiku pa laikam viņam gadās retā iz­devība atrasties savdabīgā saskarē ar dabu. Indiānis ska­tās uz zvaigznēm ar pazinēja acīm, un viņam ir sveši mūsu krogi. Viņa dvēseles nebeidzamais starojums, kas liekas nespodrs tikai tāpēc, ka ir tālu no mums, lldzlģš bālajam, bet mierinošajam zvaigžņu mirdzumam, kurš spēj sacensties ar žilbinoši spožo, bet nedzīvo un ātri dziestošo sveču gaismu. Sabiedrības salu iedzīvotājiem bija dienā dzimuši dievi, bet tos neuzskatīja par tik se-> niem kā … nakti dzimušos.»

Lūsija atkārtoja šis rindas vārdu pa vārdam, un es aizmirsu izrunu, tāpēc ka tie skanēja svinīgi kā ticības, tiesa gan, pagānu ticības apliecinājums un ietvēra sevī visu šīs sievietes sapņa dzīvo spēku.

«Pārējais bija noplēsts,» Lūsija piebilda ar dziļām skumjām balsī. «Tā bija tikai avīzes strēmele. Šis Toro ir bijis gudrs cilvēks. Gribētos uzzināt par viņu vairāk.» Lūsija brīdi klusēja, un, zvēru jums, seja viņai bija neiz­sakāmi svēta, kad viņa sacīja: «Es būtu viņam laba sieva.»

Tad viņa turpināja savu stāstu:

«Tikko biju izlasījusi šīs rindas, man kļuva skaidrs, kas ar mani notiek. Es biju dzimusi naktī. Es, kas visu mūžu biju dzīvojusi starp dienā dzimušiem, pati biju dzi­musi naktī. Tāpēc mani neapmierināja ēdiena gatavošana un trauku mazgāšana, tāpēc man gribējās skriet kailai mēnesnīcā. Un es sapratu, ka netīrais krogs Džuno nav man īstā vieta. Un tad es pateicu: «Man pietiek.» Es sa­liku savus trūcīgos drēbju gabalus un gāju prom. Džeiks mēģināja atturēt mani.

«Ko tu gribi darīt?» viņš jautāja.

«Šķirties no tevis,» es atbildēju. «Iet uz mežu, kur ir mana īstā vieta.»

«Nekur tu neiesi,» viņš sacīja, grasīdamies aizturēt mani. «No stāvēšanas pie katliem tev aptumšojies prāts. Uzklausi mani, iekams pastrādā kaut kādas aplamības.»

Bet es pagriezu pret viņu revolveri, mazu četrdesmit ce­turtā kalibra koltiņu, pateicu: «Tas lai runā manā vietā,» — un aizgāju.»

Triftens iztukšoja glāzi un paprasīja vēl,

— Vai zināt, zēni, ko tā meitene izdarīja? Toreiz vi­ņai bija divdesmit divi gadi. Viņa visu mūžu bija pavadī­jusi pie pannām un zināja par pasauli ne vairāk kā es par ceturto vai piekto dimensiju. Viņa varēja apmierināt jebkuru savu vēlēšanos, taču viņai nenāca ne prātā iet uz deju zālēm. Aļaskā priekšroku dod ceļošanai pa ūdeni.

Viņa gāja uz krastu. Kāda indiāņu kanoe tobrīd devās uz Daiju. Jūs jau zināt, kādas ir šīs laivas: izdobtas no koka stumbra, šauras, dziļas, sešdesmit pēdu garas. Lūsija sa­maksāja indiāņiem dažus dolārus un iekāpa laivā.

«Romantika?» viņa jautāja man. «Romantika sākās uzreiz. Laivā sēdēja trīs indiāņu ģimenes, tā ka tur neva­rēja ne apgriezties. Pa kājām maisījās suņi un bērneļi, un visi airēja, lai kanoe ietu uz priekšu. Visapkārt diži savā lielumā slējās kalni, un mākoņu spraugās reizēm paspīdēja saule. Un kur nu vēl klusums! Apbrīnojamais klusums! Reiz tālumā starp kokiem pavīdēja mednieku ap­metnes dūmi. Šis ceļojums atgādināja pikniku, jautru pik­niku, un es sapratu, ka mani sapņi piepildās, un gaidīju, ka kuru katru brīdi kaut kas notiks. Un notika arī.

Un pirmā apmešanās uz salas! Un puišeļi, kas ar že­bērkli dūra zivis strauta ietekā, un liCiais briedis, ko viens no indiāņiem nogāza uz vietas! Visur auga puķes, bet tālāk no krasta zāle bija bieza, sulīga un cilvēka garumā. Dažas meitenes nāca man līdzi, mēs kāpām uzkalnos, la­sījām ogas un saknes, kas bija skābas, bet garšīgas. Mēs uzskrējām virsū lielam lācim, kas ogulājos ieturēja vaka­riņas. Viņš ierūcās un metās bēgt, nobijies ne mazāk kā mēs. Un kur tad vēl nometne, ugunskuru dūmi un svaigas brieža gaļas smarža! Tas bija brīnišķīgi. Beidzot es biju kopā ar naktī dzimušiem un jutu, ka te ir mana īstā vieta. Tonakt pirmo reizi mūžā, tā man vismaz šķita, es aizgāju gulēt laimīga, pacēlusi stūrī telts malu un lūkodamās ārā uz zvaigznēm, kas mirgoja aiz kalna platajiem pleciem, ieklausīdamās nakts trokšņos, zinādama, ka tā būs arī rīt, vienmēr un mūžīgi, jo es vairs neiešu atpakaļ. Un es arī negāju atpakaļ.

Romantika! To es pieredzēju nākamajā dienā. Mums vajadzēja tikt pāri prāvai, ne mazāk kā divpadsmit piec- padsmti jūdžu platai jūras attekai. Kad bijām tās vidū, sacēlās vētra. To nakti es pavadīju krastā ar vilku suni, tāpēc ka vienīgā biju palikusi dzīva.»

— Iedomājieties, — pārtraucis stāstu, sacīja Triftens, — kanoe bija apgāzusies un nogrimusi, visi braucēji sa­dragāti pret klintīm un aizgājuši bojā. Lūsija, pieķērusies sunim pie astes un izvairīdamās no klintīm, izkļuva malā, uz neliela sēkļa, kas bija vienīgais jūdzēm garajā krastā.

«Man par laimi, tā bija cietzeme,» viņa sacīja. «Es de­vos taisnā ceļā atpakaļ cauri mežiem, pāri kalniem, kurp deguns rāda. Varēja likties, ka es kaut ko meklēju un zinu, ka atradīšu meklēto. Man nebija ne mazāko baiļu. Es biju dzimusi naktī, un milzīgais mežs nevarēja pazu­dināt mani. Nākamajā dienā es atradu to, kas man bija vajadzīgs. Es ieraudzīju pussagruvušu būdiņu nelielā iz­cirtumā. Gadiem ilgi tā bija stāvējusi tukša. Jumts bija iebrucis. Uz lāvām mētājās satrūdējušas segas, uz plīts stāvēja podi un pannas. Bet tas nebija tas interesantā­kais. Jūs neuzminēsiet, ko es atradu mežmalā. Astoņu pie koka piesietu zirgu skeletus. Es nospriedu, ka tie nobei­gušies aiz bada un no tiem palikušas pāri tikai mazas kaulu čupiņas. Katrs zirgs bija nesis uz muguras nastu. Te jau tās arī mētājās starp kauliem — krāsota audekla maisi, bet tajos atradās aļņādas maisi. Un kā jūs domā­jat — kas bija tajos?»

Lūsija apklusa, pieliecās un izvilka no egļu zaru guļas apakšas ādas maisu. Viņa atsēja to vaļā, un man rokās sāka plūst zelta straume, kādu es nekad nebiju redzē­jis, — rupjas zelta smiltis, bet visvairāk tīrradņi, un, spriežot pēc izskata, likās, ka tas viss vēl ne reizi nav skalots.

«Tu saki, ka esot kalnu inženieris,» Lūsija sacīja man, «un pazīstot šo zemi. Vai vari nosaukt strautu, kur zelts būtu tādā krāsā?»

Es to nevarēju. Zelts bija bez jebkāda sudraba piejau­kuma. Tas bija gandrīz tīrs, un es pateicu to viņai.

«Pareizi,» Lūsija sacīja. «Es pārdodu to par deviņpa­dsmit dolāriem uncē. Par Eldorādo zeltu nevar dabūt vai­rāk kā septiņpadsmit, bet par Minukas zeltu dod apmēram astoņpadsmit. Lūk, ko es atradu starp kauliem — astoņas zirgu nastas ar zeltu, katrā simt piecdesmit mārciņu.»