Džeks Londons - Negaidītais

Kas gan var būt vieglāk nekā redzēt skaidri saskatāmo, darīt to, kas parasts? Dzīve mūsdienu cilvēku saista pie sastingušām formām, bet civilizācijas attīstība šo tieksmi vēl pastiprina, tādēļ mūsu dzīvē pārsvaru ņem parastais un kaut kas negaidīts notiek gaužam reti. Bet lāgiem negaidītais tomēr mūs pārsteidz. Un dažreiz tas apsviež otrādi visu dzīvi, un nespēcīgie tad aiziet bojā. Viņi nespēj saskatīt to, kas nav skaidri saredzams, neproi ātri izlemt un, nokļuvuši jaunos, neparastos apstākļos, zaudē galvu. īsi sakot, ja viņu vecais, iebrauktais dzīves ceļš apraujas, viņi aiziet bojā.

Taču ir cilvēki, kam izdodas pastāvēt. Atsevišķas, piemēroties spējīgas personības prot izglābties no boja ejas, kad apstākļu vara viņus izmet no ierastās, pazīstamās gultnes, piespiežot viņus iet jaunu, nezināmu ceļu.

Ta notika ar Edīti Vitlsiju. Viņa bija dzimusi Anglijā, uz laukiem, kur dzīve rit pēc sensenas kārtības, bet viss negaidītais ir patiesi tik negaidīts un neparasts, ka tiek uzskatīts par netikumisku. Pēc tās pašas kopš senseniem laikiem iedibinātās kārtības viņa agri izgāja darbā un kļuva par kādas cienījamas dāmas istabeni.

Civilizācijas attīstība noved pie tā, ka mūsu dzīves ritms, pakļaujoties stingriem likumiem, savā vienveidībā pielīdzināms mašīnas darbībai. Viss nevēlamais tiek izmests, viss neizbēgamais priekšlaikus paredzēts. Mēs pat lietū vairs nesamirkstam un salā nedrebināmies, un nāve — drausmā, nelūgtā viešņa — mums vairs neuzglūn uz katra soļa: tā mūsu laikos ir pārvērsta par krāšņu, labi iestudētu izrādi, kas beidzas" ģimenes ligzdā, kur pat durvju viras ir rūpīgi ieeļļotas, lai rūsa tās nesaēstu, un telpas tiek regulāri vēdinātas, lai uz marmora nenosēstos putekļi.

Tādā dzīvē iegāja Edīte Vitlsija. Nekas tur nenotika. Par vienīgo notikumu varbūt varēja uzskatīt vienīgi to, ka tad, kad Edītei jau bija pilni divdesmit pieci gadi, viņai vajadzēja pavadīt savu kundzi ceļojumā pa Savienotajam Valstīm. Dzīves parastā gultne tikai mazlietiņ mainīja virzienu. Gultne palika tā pati — gluda un līdzena. Braucot pa to kā pa labu ceļu, Edīte un viņas kundze, nekā neparasta nepiedzīvojušas, šķērsoja Atlantijas okeānu tvaikonī, kas nepavisam nebija jūras bezgalīgajos plašumos svaidīts kuģītis, bet drīzāk līdzinājās daudzstāvu viesnīcai, kura mierīgi un atri virzījās uz priekšu, ar savu vareno stāvu samaļot bangojošās jūras viļņus, ar savu nesatricināmo mieru atgādinot milzu dzirnakmeņus. Arī otrpus okeāna turpinājās tas pats līdzenais ceļš — gaužām respektējams, labi iekārtots, ar viesnīcām katrā piestātnē un viesnīcām uz riteņiem starp piestātnēm.

Čikāgā, kur viņas kundze interesējās par dzīves vienu pusi, Edīte iepazinās ar tās pašas dzīves otru pusi un šeit pirmo reizi ieraudzīja iespēju stāties cīņā ar negaidīto un šajā cīņā uzvarēt. Uzteikuši savai kundzei darbu, Edīte Vitlsija kļuva par Edīti Nelsoni. Hansu Nelsonu, imigrantu, pēc tautības zviedru un pēc amata namdari, urdīja tas mūžīgais nemiers, kas daudzus dzen bez mitas meklēt piedzīvojumus. Viņš bija stiprs, muskuļains vīrs. Iztēles trūkumu viņam aizstāja milzīga uzņēmība, bet mīlestības un pieķērības spēks atbilda fiziskajam spēkam.

— Saraušu labi dūšīgi, iekrāšu naudu un braukšu uz Kolorādo, — viņš paziņoja Edītei otrā dienā pēc kāzām. Un gadu vēlāk viņi tiešām atradās Kolorādo, kur Hanss Nelsons pirmo reizi sastapās ar zelta meklētājiem un kļuva par zelta drudža upuri. Dzīdamies pēc zelta, viņi šķērsoja Ziemeļu un Dienvidu Dakotu, Aidaho un Aus- trumoregonu un nokļuva līdz Britu Kolumbijas kalnu virsotnēm. Gan ceļā, gan atpūtā Edīte Nelsone bija vīram blakus, dalījās ar viņu panākumos, trūkumā un darbā. Pilsētnieces tipināšanu viņa apmainīja pret kalnu iedzīvotājas brīvo, plato soli. Viņa iemācījās bezbailīgi raudzīties acīs briesmām un uz visiem laikiem atbrīvojās no paniskajām bailēm, kas uzmācas, ja cilvēks neizprot ap- stakļus, un pārvērš pilsētniekus par stulbu aitu baru, kas šausmās spiežas cita pie citas un pazemīgi gaida savu likteni vai ari meklē glābiņu bēgšanā, cita citu no- spiezdamas un sētin nosēdamas ceļu ar līķiem.

Ar negaidīto Edīte Nelsone sastapās katrā ceļa līkumā, un viņas skatiens iemācījās atšķirt ne tikai saredzamo, bet arī apslēpto. Šī sieviete, kas senāk nekad nebija vārījusi ēst, iemācījās uzraudzēt miklu bez rauga vai ierauga un izcept maizi virs ugunskura parastajā pannā. Kad viņi bija apēduši pēdējo speķa šķēli un notērējuši pēdējo miltu krūzīti, Edīte Nelsone tomēr nezaudēja galvu: no veciem mokasīniem un neģērētas ādas siksnām viņa savārīja kaut ko līdzīgu ēdienam, kas viņiem palīdzēja kaut ka izvilkt dzīvību un kaut ka kulties uz priekšu. Viņa iemācījās tikpat labi kā vīrietis uzkraut zirgam nastas (uzdevums, kas pilsētniekam patiesi nav pa spēkam) un zināja, ar kādiem mezgliem sasienams katrs sainis. Viņa prata ar slapjiem žagariem iekurt ugunskuru, kad lietus gāza ka no spaiņa, turklāt ne mirkli nezaudēdama labo omu. īsi sakot, Edīte Nelsone iemācījās godam izkļūt no vissarežģītākajām situācijām. Taču Lielais Negaidītais viņai vēl tikai uzglūnēja, līdz pienāks brīdis mēroties spēkiem.

Zeltraču straume traucās uz ziemeļiem, uz Aļasku. Kā jau varēja gaidīt, Hanss Nelsons ar sievu ari iekļuva šajā virpulī un atjēdzās tikai Klondaika. 1897. gada rudens viņus pārsteidza Daijā, bet viņiem nebija naudas, lai nogādātu mantas pāri Cilkutas grēdai un dotos lejup pa upi uz Dausonu. Hanss Nelsons atgriežas pie sava agrākā amata un krietni pastrādāja zeltraču ciemata Skagveja celšanā, kurš aši izauga ka no zemes gluži kailā vietā.

Hanss Nelsons bija palicis pie pašas apsolītās zemes sliekšņa, un tā viņu vilināja visu ziemu. Visspēcīgāk vilināja Letnijas līcis, un 1898. gada vasarā Nelsonu pāris garā sivašu kanoe slīdēja gar līkumoto krastu. Laivā bez viņiem vēl bija trīs baltie un vairāki indiāņi. Indiāņi izsēdināja viņus krastā vientuļā vietā, simtiem jūdžu no Letnijas līča, izkrava mantas un devas atpakaļ uz Skag- veju, bet trīs baltie vīri palika kopa ar Nelsoniem, jo visi nu bija viena zeltraču grupa. Visi ar vienādu tiesu piedalījās izdevumos, un arī ieguvumu tika nolemts sadalīt vienlīdzīgi. Edīte Nelsone uzņēmās pavāra pienākumus, un viņai bija tiesības uz tādu pašu daļu kā vīriešiem.

Vispirms viņi nogāza dažas egles un uzcēla būdu, ko sadalīja trīs telpas. Saimniecību vajadzēja vadīt Edītei Nelsonei. Viru uzdevums bija meklēt zeltu, ko viņi arī darīja, un to atrast, kas arī izdevās. Starp citu, ieguvums nebija pārāk liels: viņiem gadījās diezgan nabadzīgas atradnes, un grūtās darba dienas beigās katram tika piecpadsmit līdz divdesmit dolāru. Aļaskas īsā vasara togad noturējās ilgāk nekā parasti, un zeltrači dienu pēc dienas atlika atgriešanos uz Skagveju, bet pēc tam jau bija par vēlu. Sakumā viņi vienojās ar indiāņiem, kas ik rudeni brauca gar krastu ar savām precēm. Sivaši gaidīja baltos cilvēkus līdz pēdējam brīdim, bet tad aizbrauca vieni paši. Nu neatlika nekas cits kā gaidīt na- kamo izdevību. Pa to laiku atradnes bija izsmeltas un sagatavoti malkas krājumi ziemai.

Atvasara negribēja un negribēja beigties, bet tad pēkšņi ar vēja auriem un puteņiem Aļaskā ielauzās ziema. Tā piezagas naktī, un, kad zeltrači no rīta pamodās, aiz logiem gaudoja vējš, pār zemi brāza putenis un lāmās ūdens bija pārvilcies ar ledu. Tikko viena vētra beidzās, sākās jauna, bet īsajos starplaikos valdīja klusums, kurā ielauzās vienīgi bangu dārdoņā tuksnesīgajā krastā, kur smiltīs kā balta sarma nogūla jūras sāls svēdra.