Džeks Londons: SAKRAMENTO KRASTOS

Vēji nes mūs — ho-ho-hū! —

Prom uz Kaliforniju.

Sakramento slavē daudzi:

Tur var saraust zelta kaudzi.

Izstīdzējis zēns smalkā, griezīgā balsī dziedāja šo dzies­mu, kuru visās pasaules malās skandina matroži, cel­dami augšā enkuru, lai dotos uz Frisko ostu. Tas bija parasts puišelis, viņš pat nekad nebija redzējis jūru, bet tikai kādas divsimt pēdas no viņa — vajadzēja vien nokāpt no klints — krāca Sakramento. Viņu sauca par Mazo Džeriju, tāpēc ka bija arī vecais Džerijs, viņa tēvs. No viņa Mazais bija dzirdējis šo dziesmu, no viņa manto­jis koši rudās cirtas, nebēdnīgās zilās acis un ļoti balto, vasarraibumaino ādu.

Vecais Džerijs bija jūrnieks, viņš krietnu pusi sava mūža bija nobraukājis pa jūrām, bet dziesma matrozim pati prasās dziedama. Bet reiz kādā Āzijas ostā, kad viņš kopā ar divdesmit citiem matrožiem dziedāja, melnās mie­sās ņemdamies gar nolādēto enkuru, šīs dziesmas vārdi pirmo reizi lika viņam padomāt nopietni. Nonācis Sanfran­cisko, viņš atvadījās no sava kuģa un jūras un devās pats savām acīm paskatīties uz Sakramento krastiem.

Te viņš arī ieraudzīja zeltu. Viņš salīga darbā raktuvē «Zelta sapnis» un bija augstākajā mērā noderīgs, iekār­tojot trošu ceļu divsimt pēdu virs upes.

Pēc tam šis ceļš palika viņa uzraudzībā. Viņš uzma­nīja troses, turēja tās kārtībā, mīlēja tās un drīz vien kļuva par neaizstājamu strādnieku raktuvē «Zelta sap­nis». Pēc tam viņš iemīlēja skaisto Margaretu Kelliju, bet viņa drīz pameta viņu un Mazo Džeriju, kurš tikko bija sācis staigāt, un palika mūžīgā miegā nelielā kapsētiņā starp resnām, majestātiskām priedēm.

Vecais Džerijs vairs neatgriezās uz jūras. Viņš dzīvoja netālu no sava gaisa ceļa un visu mīlestību, uz kādu bija spējīga viņa dvēsele, atdeva resnajām tērauda trosēm un Mazajam Džerijam. Raktuvei «Zelta sapnis» pienāca melnas dienas, bet arī tad sirmgalvis palika sabiedrības dienestā, lai sargātu pamesto uzņēmumu. 0 t, 1;

Taču šorīt viņu nemanīja. Vienīgi Mazais Džerijs sē­dēja uz lievenīša un dziedāja seno matrožu dziesmu. Viņš pats bija pagatavojis sev brokastis un jau paguvis no­ēst tās un tagad bija iznācis apskatīties, kas notiek pa­saulē. Netālu, soļus divdesmit no viņa, pacēlās milzīgs tērauda veltnis, kuram tinās virsū bezgalgara metāla trose. Turpat līdzās stāvēja rūpīgi nostiprināta rūdas vagonete. Ar acīm izsekojis tērauda trosēm, kuras pacēlās galvu reibinošā augstumā, Mazais Džerijs tālu otrā krastā sa­skatīja otru veltni un otru vagoneti.

Šo ierīci darbināja tikai smaguma spēks: vagonete kus­tējās, pati sava svara vilkta, bet tajā laikā no pretējā krasta nāca tukša vagonete. Kad piekrauto vagoneti iztuk­šoja, bet tukšo piebēra ar rūdu, viss atkārtojās no jauna, atkārtojās simtiem un tūkstošiem reižu, kopš vecais Dže­rijs bija kļuvis par gaisa ceļa uzraugu.

Mazais Džerijs aprāva dziesmu, izdzirdējis tuvojamies soļus. Gara auguma cilvēks zilā kreklā, ar šauteni plecā iznāca no priežu meža. Tas bija Hols, sargs raktuvē «Zelta pūķis», kura atradās apmēram jūdzi no šejienes uz augšu pa Sakramento, kur arī bija iekārtots ceļš pāri upei.

— Sveiks, MazaisI — viņš uzsauca. — Ko tu te dari viens pats?

— Es te saimnieka vietā, — atbildēja Mazais Džerijs nepārspējami nevērīgā tonī, it kā viņš ne jau pirmo reizi būtu palicis viens. — Tēvs, zināt, aizbrauca.

— Uz kurieni.? — apvaicājās Hols.

— Uz Sanfrancisko. Viņš jau vakar vakarā aizbrauca. Viņam nomiris brālis kaut kur Vecajā pasaulē. Tāpēc viņš aizbrauca aprunāties ar advokātu. Rītvakar būs atpakaļ.

Visu to Džerijs izstāstīja ar lepnu apziņu, ka viņam uzlikta liela atbildība — pašam sargāt raktuvi «Zelta sap­nis». Tajā pašā laikā varēja redzēt* ka viņš briesmīgi prie­cājas par lielisko piedzīvojumu — par iespēju padzīvot vienam uz šīs klints upmalā un pašam gatavot sev bro­kastis, pusdienas un vakariņas.

— Nu, esi uzmanīgs, — piekodināja Hols, — neiedo­mājies blēņoties ar trosēm! Es eju paraudzīt, vai neizdo­sies nošaut kādu briedi Klibās govs kanjonā.

— Ka tikai neuznāktu lietus, — prātīgi bilda Džerijs.

— Un kas par to? Vai man bail salīt? — Hols iesmē­jās un pagriezies nozuda kokos.

Džerija paredzējums par lietu piepildījās. Ap desmitiem priedes sāka čīkstēt, locīties un vaidēt, logu rūtis grabēt, lietus kapāt garām, slīpām strūklām. Pusdivpadsmitos Džerijs iekūra pavardā uguni un, tikko nosita divpadsmit, sēdās pusdienot.

«Šodien no pastaigāšanās nekas, protams, neiznāks,» viņš nosprieda, pēc ēšanas rūpīgi nomazgājis un nolicis traukus. Un vēl nodomāja: «Hols droši vien izmircis cauri un cauri. Diez vai viņam izdevās nošaut briedi?»

Ap vieniem pie durvīm pieklauvēja — un, kad Džerijs atvēra durvis, istabā kā bulta iedrāzās vīrietis un sieviete, it kā viņus būtu iepūtis vējš. Tie bija misters un misis Spilleni, fermeri, kuri dzīvoja nomaļā ielejā jūdzes div­padsmit no upes.

— Kur ir Hols? — aizelsies jautāja Spillens.

Džerijs pamanīja, ka fermeris ir par kaut ko satraukts

un kaut kur steidzas, bet misis Spillena acīmredzot ļoti apjukusi. Viņa bija izkaltusi, jau pavisam novītusi sie­viete, kas daudz strādājusi savā mūžā; vienmuļais, nomā­cošais darbs bija atstājis viņas sejā smagu zīmogu. Tā pati smagā dzīvē bija saliekusi viņas vīra muguru, savil­kusi čumurā viņa rokas un pārklājusi matus ar agra sir­muma sausajiem pelniem.

— Viņš aizgāja medībās uz Klibās govs kanjonu. Jums jātiek pāri otrā pusē, vai?

Sieviete klusi iešņukstējās, bet Spillens galīgi izmisis iekliedzās. Viņš piegāja pie loga. Džerijs nostājās blakus viņam un arī paskatījās pa logu uz gaisa ceļa pusi; tro­ses tikpat kā nebija redzamas cauri biezajam lietus autam.

Parasti apkārtējo ciemu iedzīvotāji brauca pāri upei pa «Zelta pūķa» trošu ceļu. Par pārcelšanos pienācās neliela samaksa, no kuras «Zelta pūķa» sabiedrība maksāja algu Holam.

— Mums jātiek otrā krastā, Džerij, — sacīja Spillens. — Viņas tēvs, — viņš ar pirkstu parādīja uz raudošo sievu, — saspiests raktuvē, šahtā «Āboliņa lapa». Tur noticis sprādziens. Runā, ka nepalikšot dzīvs. Mums nupat atsūtīja ziņu.

Džerijs juta, ka viņam iekņudas sirds. Viņš saprata, ka Spillens grib tikt pāri pa «Zelta sapņa» trosēm, bet bez vecā Džerija neuzdrošinās to darīt, tāpēc ka pa viņu ceļu nevadāja pasažierus un tas jau sen nedarbojās.

— Varbūt Hols drīz būs atpakaļ, — teica zēns.

Spillens pašūpoja galvu.

— Bet kur tēvs? — viņš jautāja.

— Sanfrancisko, — īsi atbildēja Džerijs.

Sēcoši novaidējies, Spillens nikni uzsita ar dūri pa plaukstu. Viņa sieva šņukstēja aizvien skaļāk, un Džerijs dzirdēja viņu vaimanājam:

— Ak, nepagūsim, nepagūsim, nomirs-..

Zēns juta, ka pats tūlīt, tūlīt sāks raudāt; viņš stāvēja apjucis, nezinādams, ko iesākt. Bet Spillens izlēma viņa vietā.

— Paklau, Mazais, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — mums ar sievu jātiek pāri, lai maksā ko maksādams, pa tavu ceļu. Vai tu vari palīdzēt mums — palaist to rīku?

Džerijs neviļus pakāpās atpakaļ, it kā viņam būtu pie- dāvāts pieskarties kaut kam aizliegtam.

— Es labāk iešu paskatīties, vai Hols nav atgrie­zies, — viņš bikli sacīja.