Džeks Londons: SAKRAMENTO KRASTOS

— Bet ja nu nav?

Džerijs atkal samulsa.

— Ja kaut kas notiks, es atbildēšu par visu. Redzi, Mazais, mums jātiek otrā pusē, lai tur vai gals! — Dže­rijs nedroši pamāja ar galvu. — Bet gaidīt Holu nav ne­kādas jēgas, — turpināja Spillens. — Tu pats saproti, ka no Klibās govs kanjona viņš tik drīz neatgriezīsies. Tā ka ejam, palaid veltni!

«Nav nekāds brīnums, ka misis Spillena izskatījās tik nobijusies, kad mēs palīdzējām viņai iekāpt vagonetē,» ne­viļus nodomāja Džerijs, paskatījies lejup bezdibenī, kas tagad šķita pavisam bezdibenīgs. Otru krastu, kas atra­dās septiņsimt pēdu attālumā, nemaz neredzēja caur lie­tus gāzēm, virpulī sagrieztajām mākoņu driskām, mutu­ļojošajām putām un šļakatām. Bet klints, uz kuras viņi stāvēja, līdzīgi stāvai sienai, iesniedzās taisni virmojošaja miglā, un šķita, ka no tērauda trosēm līdz turienei, līdz lejai, ir nevis divsimt pēdu, bet vismaz jūdze.

— Nu, gatavs? — jautāja Džerijs.

— Aiziet! — pilnā rīklē ieaurojās Spillens, lai pār­kliegtu vēja kaukšanu.

Viņš nosēdās vagonetē blakām sievai un saņēma viņas roku.

Džerijam tas nepatika.

— Jums būs jāturas ar abām rokām — vējš stipri šūpo! — viņš kliedza.

Vīrs ar sievu tūliņ atlaida vaļā rokas un stigri ieķērās vagonetes malās, bet Džerijs uzmanīgi atlaida bremzes sviru. Veltnis sāka lēnītēm griezties, bezgalīgā trose tīties vaļā, un vagonete pamazām virzījās pretī bezdibenim, ar dzinējritenīšiem turēdamās pie nekustīgi nostiprinātās sliežu troses, kas bija nostiepta pa augšu.

Džerijam tā nebija pirmā reize, kad viņš palaida va­goneti. Taču līdz šim viņam bija nācies darīt to tikai tēva uzraudzībā. Viņš uzmanīgi regulēja ātrumu ar brem­zes sviru. Bremzēt bija nepieciešams, tāpēc ka negantās vēja brāzmas stipri šūpoja vagoneti, bet, iekams pavisam nozuda aiz lietus sienas, vagonete tā sasvērās, ka tikko neiegāza bezdibenī savu dzīvo kravu»

Pēc tam Džerijs varēja spriest par vagonetes kustību tikai pēc troses kustības. Viņš loti uzmanīgi vēroja, kā trose tinas nost no veltņa.

— Trīssimt pēdu… — viņš čukstēja, skatīdamies garām slīdošās atzīmes uz kabeļa, — trīssimt piecdesmit,., četr­simt … četrsimt,

Trose apstājās. Džerijs parāva bremzes sviru, bet trose nekustējās, Zēns ar abām rokām ieķērās trosē un pavilka to uz savu pusi, cenzdamies izkustināt no vietas. Nekā! Kaut kur bija aizķēries. Bet, tieši kur, viņš nevarēja uzmi­nēt un vagoneti neredzēja. Viņš pacēla acis un tikko saskatīja gaisā tukšo vagoneti, kurai vajadzēja virzīties pretī viņam ar tādu pašu ātrumu, ar kādu piekrautā va­gonete attālinājās. Tā bija no viņa apmēram divsimt piec­desmit pēdu atstatumā. Tas nozīmēja, ka kaut kur pelē­kajā miglā divsimt pēdu virs verdošās upes un divsimt piecdesmit pēdu no pretējā krasta gaisā karājas uz vie­tas palikušais Spillens ar sievu.

Trīs reizes Džerijs uzsauca, cik skaļi vien jaudāja, bet viņa balss nogrima nejaukā laika trokšņos. Kamēr zēns drudžaini pārcilāja savā prātā, ko lai izdara, ātri skrie­nošie mākoņi virs upes piepeši pašķīrās — un viņš uz mirkli ieraudzīja palojošo Sakramento apakšā un apstā­jušos vagoneti ar cilvēkiem augšā. Pēc tam mākoņi atkal sakļāvās — un virs upes kļuva vēl tumšāks nekā iepriekš.

Zēns uzmanīgi apskatīja veltni, bet neatrada tajā ne­kādus traucējumus. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā veltnī otrā krastā. Baisi bija iedomāties, kā tie divi, vēt­

ras svaidīti, karājas vecajā vagonetē virs bezdibeņa un ne­zina, kāpēc tā piepeši apstājusies. Un kad padomāja, ka tā viņiem būs jākarājas tik ilgi, kamēr viņš nebūs pārcēlies otrā krastā pa «Zelta pūķa» trosēm un ticis līdz nelai­mīgajam veltnim, kura dēļ tas viss bija noticis!

Bet tad Džerijs atcerējās — kambarī, kur glabājas rīki, ir bloks un virves, un, ko kājas nes, metās pēc tiem. Viņš ātri piestiprināja bloku pie troses un sāka vilkt, vilka no visa spēka tā, ka rokas vai rāvās nost no pleciem, bet mus­kuļi, likās, kuru katru mirkli pārplīsīs. Tomēr trose ne­kustējās no vietas. Tagad vairs neatlika nekas cits kā tikt otrā krastā.

Džerijs jau bija paguvis izmirkt līdz ādai, tāpēc tagad pa galvu pa kaklu skrēja uz «Zelta pūķi», pat nemanī­dams lietu. Vējš dzina viņu, un skriet bija viegli, kaut gan miera nedeva doma, ka būs jāiztiek bez Hola palī­dzības un nebūs kas bremzē vagoneti. Viņš pats sameis­taroja sev bremzi no stipras virves, kuru pārmeta pār ne­kustīgo trosi.

Vējš ar negantu sparu uzbruka viņam, iekauca viņam ausīs, šūpodams un svaidīdams vagoneti, un Mazais Dže­rijs vēl skaidrāk iedomājās, kā šobrīd jūtas tie divi — Spillens un viņa sieva. Tas vairoja zēna vīrišķību. Lai­mīgi ticis pāri, viņš uzrāpās augšā pa nogāzi un, vēja grūdienos ar pūlēm turēdamies uz kājām un tomēr mēģi­nādams skriet, devās pie «Zelta sapņa» veltņa.

Apskatījis to, Džerijs ar šausmām atklāja, ka veltnis ir pilnīgā kārtīb.ā. Kā vienā, tā otrā galā viss ir kārtībā. Kur tādā gadījumā aizķēries? Kur citur ja ne vidū!

Vagonete ar Spilleniem atradās ne vairāk kā divsimt piecdesmit pēdu no viņa. Cauri kustīgajai lietus aizsegai Džerijs saskatīja vīrieti un sievieti, kas bija sakņupuši vagonetes dibenā un it kā atstāti satracināto dabas spēku varā. Starpmetā starp diviem brāzieniem viņš uzsauca Sp'illenam, lai pārbauda, vai ir kārtībā dzinējritentiņi.

Spillens acīmredzot bija sadzirdējis, tāpēc ka Džerijs redzēja, ka viņš, uzmanīgi piecēlies uz ceļiem, aptaus­tīja abus vagonetes ritentiņus, tad pagriezās ar seju pret krastu.

—Te viss kārtībā, Mazais!

Džerijs tikko sadzirdēja šos vārdus, taču to jēga viņam bija skaidra. Bet kas tad īsti bija atgadījies? Tagad vairs nebija šaubu, ka visa vaina ir tukšajā vagonetē. Tā no

šejienes nebija redzama, bet zēns zināja, ka tā karājas tur, virs briesmīgā bezdibeņa, divsimt pēdu no Spillena va­gonetes.

Viņš bez garas domāšanas nosprieda, kas jādara. Šim kalsenajam, kustīgajam puišelim bija četrpadsmit gadu, bet viņš bija uzaudzis kalnos, tēvs bija iepazīstinājis viņu ar dažādiem matrožu amata noslēpumiem, un viņš nemaz nebaidījās no augstuma.

Rīku kastē pie veltņa Džerijs sameklēja vecu uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un veselu rituli gandrīz jau­nas Manilas troses. Viņš velti mēģināja atrast kādu dē­līti, lai sameistarotu kaut ko līdzīgu matrožu šūpulim, bet pie rokas negadījās nekas, izņemot garus, plānus dēļus. Nebija ar ko sazāģēt tos, un viņš bija spiests iztikt bez ērtiem segliem.

Segli, kurus Džerijs sev ierīkoja, bija vienkāršāki par vienkāršiem: viņš pārsvieda virvi pār nekustīgo trosi, kurā karājās tukšā vagonete, un, savilcis to mezglā, izveidoja lielu cilpu. Sēdēdams šajā cilpā, viņš bez pūlēm varēja aizsniegt trosi un turēties pie tās. Bet augšā, kur cilpai vajadzēja berzēties gar metāla trosi, viņš palika apakšā savu jaku, tāpēc ka nekur nevarēja atrast lupatu vai vecu maisu.

Uz ātru roku sagatavojies, Džerijs iekārās savā cilpā un, pārlikdams rokas, devās taisni bezdibenī. Viņš bija paņēmis līdzi uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un vairākas pēdas garu virvi. Viņa ceļš veda nevis horizon­tāli, bet mazliet uz augšu, taču viņu apgrūtināja nevis kāpiens, bet briesmīgais vējš. Kad trakās brāzmas svai­dīja Džeriju šurpu turpu un gandrīz vai apgāza, viņš juta, ka sirds pamirst aiz bailēm. Trose taču ir pavisam veca… Ja nu tā neiztur viņa smagumu un šos mežonīgos vēja triecienus, ja neiztur un pārtrūkst?